Četri veidi, kā rotaļu laukumi veicina bērna psiholoģisko attīstību

Vecāki, kuri nodrošina bērniem laiku rotaļlaukumos, patiesībā ļauj viņiem mācīties apslēptas prasmes, vietnē "Psychology Today" skaidro klīniskā psiholoģe Robina Koslovica. Tā ir vieta, kur attīstīt ne vien motorās prasmes, bet arī fiziskās aktivitātes un iespēju bērniem gluži vienkārši izlādēties. Lūk, klīniskās psiholoģes izklāstītie četri veidi, kā darbošanās rotaļu laukumā veicina bērna psiholoģisko attīstību!

Rakstura stingrība ierasti sastāv no divām lietām – piepūles un paškontroles. Bērniem, kuriem ir pietiekami daudz paškontroles un gribasspēka, lai turpinātu sevi neatlaidīgi virzīt uz priekšu, neskatoties uz grūtībām, kā arī bērni, kuri piepūlas vairāk un tolerē diskomfortu, lai iemācītos ko jaunu, piemīt rakstura stingrība. Par rakstura stingrību varam uzskatīt arī aizrautības un neatlaidības kombināciju.

Rotaļlaukuma elementi, piemēram, pievilkšanās stieņi, alpīnistu sienas un vertikālais stienis, pa kuru nošļūkt, lieliski trenē rakstura stingrību. Daudzi bērni, darbojoties rotaļlaukumā saprot, ka tā ir vieta, kur nebūt ne visi ir vienlīdzīgi savās spējās, un tikai nepārtraukts treniņš ļauj sasniegt rezultātu. Pirms sacensties skriešanā un citos sporta veidos, kur ir tieša konkurence un sacensību gars, ir bērnu laukumiņš – kāds bērns var uzkāpt alpīnistu sienā, kāds cits pievilkties pie stieņa dučiem reižu vai nošļūkt lejā bez problēmām, un tad ir bērni, kuriem ir jāpiestrādā, lai pārkāptu savas bailes, – strādājot arī pie rakstura stingrības un fiziskajām prasmēm.

"Pirmo reizi bērnus konfrontē izaicinājums, kas prasa aizrautību, grūtību izturēšanu un nozīmīgu mācību laiku. Degsme ir tikai tāpēc vien, ka gribas pievienoties draugiem. Un tas ir jautri!" skaidro Robina Koslovica.

"Atceries pirmo reizi, kad mēģināji sevi iešūpināt šūpolēs? Iesākumā, tu paļāvies uz to, ka vecāki tevi iešūpos. Laika gaitā kāds tev iemācīja, ka jāvēzējas ar kājām uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi tu to izdarīji! Tavas rokas, mugura un kājas pēkšņi maģiski apguva precīzu kustību proporciju, kas vajadzīga, lai sevi iešūpinātu un turpinātu to darīt," stāsta klīniskā psiholoģe.

Šāda "maģisku" kustību un prasmju apgūšana pirmo reizi ir tā, kas ļauj mums pieredzēt prieka pieplūdumu. Tu jūties enerģijas pilns, modrs un fokusējies, jo vari paveikt kādu darbību. Robina Koslovica, lai terapijas laikā cilvēkiem izskaidrotu, kas ir plūsmas stāvoklis, aicina atminēties šūpošanos bērnībā – pirmreizējo prieku par to, ka kaut ko spējam paveikt, kas palīdz radošajā procesā.

Iemācīt bērnam šūpoties ir līdzīgi, kā izskaidrot, ka lietas, kuras šķietami jāpaveic bez īpašas piepūles citiem, pašiem var prasīt citu, īpašas piespiešanās pieeju. Un šūpošanās, ja no sākuma prasa īpašu piepūli, pēc kāda brīža ir pavisam vienkārša darbība, kas rada maģisko sajūtu par izdošanos. "Socializēšanās grupā var likt justies tā, ka tā prasa piepūli un ir pārmērīgi iemācīta. Var šķist, ka nekad to neapgūsi līdz galam. Bet, ja turpināsi mēģināt un trenēties, pienāks brīdis, kad darīsi visu veiksmīgi, un tas liks sajusties maģiski," skaidro Koslovica.

Rotaļāšanās spēļu laukumiņā palīdz arī bērna sensomotorajai sistēmai – kognitīvās attīstības posmam, kas ietver motorās un sajūtu prasmes, bērnam veicot kustības un apjaušot, ko ar šīm kustībām viņš spēj paveikt. "Kad runājam par emociju regulēšanu bērniem, reizēm aizmirstam, ka šīs sistēmas balstās uz mazākiem "klucīšiem" – mūsu vestibulāro sistēmu, propriocepciju (ķermeņa spēju apzināties savu kustību) un interocepciju (izpratne par sevi). Šīs sistēmas strādā kopā, lai dodu mūsu ķermenim līdzsvara izjūtu, apjausmu, kur pasaulē atrodamies, un ļauj mums piedzīvot iekšējo atbildes reakciju, ko sniedz ķermenis," skaidro klīniskā psiholoģe.

Sensomotorā kontrole nozīmē to, ka attīstām spēju balansēt, kontrolēt acu kustības, izprast telpisko orientāciju, ļauj apjaust, vai atrodoties telpā, ar elkoni netrāpīsim durvju stenderei, kad pa tām iziesim u.tml. Ierasti šīs sistēmas, kas atbild par ķermeņa kustību, attīstās mums nemanot, ja nepievēršam tam atsevišķu, pastiprinātu uzmanību, un ķermeņa prasmes apzināmies tad, ja kāda no sensomotorajām prasmēm ir ierobežota.

Rotaļāšanās spēļu laukumos, ar to daudzajiem elementiem, stimulē sensomotoro attīstību. Šūpošanās šūpuļtīklā, parastās šūpolēs vai ar planieri trenē bērna ķermeni. Šļūkšana pa slidkalniņu trenē bērna vestibulāro sistēmu, jo, lai šļūktu, ķermeņa svars ir jābalansē, lai sasprindzinātu iekšējos muskuļus un laistos pa kalniņu lejā bez aizķeršanās. Turklāt tas palīdz ne tikai fiziskajās aktivitātēs, bet arī prāta treniņiem, kad nepieciešams koncentrēties.

Propriocepcija, kas ietilpst sensomotorajā sistēmā, ir emocionālās inteliģences pamats, norāda Koslovica. "Ja bērns pārnāk mājās, piemēram, no skolas ar saspringušu stāju, uzmestu lūpu, vibrējot no apspiestām emocijām, sakrustotām rokām, jūs viņam prasāt, kas noticis. Uz to bērns var atbildēt ar ierasto: "Nekas, viss kārtībā." Kas sekos tālāk? Vai jūs viņam ticat? Vai jūs turpināt pratināt? Kā vecāki, jūs uzticaties savai proprioceptīvajai izjūtai, ko pasaka priekšā bērna ķermenis, – daudz vairāk, nekā vārdi. Bet bērna proprioceptīvā izjūta palīdz apgūt neverbālo komunikāciju. Un spēlēšanās ārā un rotaļlaukumā ir viens veids, kā vairot tās kapacitāti," skaidro klīniskā psiholoģe.

Šis viss iet roku rokā ar interoceptīvo sistēmu – mūsu smadzenes ļauj saprast, kad esam noguruši, izsalkuši, izslāpuši, kad mums vajag uz labierīcībām vai kad jūtamies stresā. Un tas ir ļoti nozīmīgs "klucītis" kopējā pašregulācijas "mājā". To visu var trenēt, rotaļlaukumā bērnam vaicājot, kā viņam patīk šūpoties, kā bērns jutās pēc nošļūkšanas no slidkalniņa, kādas ir sajūtas ausīs, sejā, vēderā, vai tajā "lido tauriņi". Tas ir jautri bērniem, bet vienlaikus mudina bērnus runāt par savām izjūtām.

Vadīšanas funkcija ir kognitīvo procesu un mentālo prasmju kopums, kas palīdz personai plānot, uzraudzīt un veiksmīgi izpildīt mērķus. Taču, lai to izpildītu, nepieciešams iemācīties rast sakarības starp cēloņiem un sekām. Tam roku rokā iet uzdevumu analizēšana, plānošana un laika pārvaldīšana. Kā šīs prasmes attīsta bērna rotaļāšanās spēļu laukumiņā? Ja bērns vēzē plati ieplestas kājas šūpolēs, vai būs vieglāk vai grūtāk iešūpoties? Kas notiks, ja bērns nošļūks pa slidkalniņu, guļot uz vēdera? Vai šļūkšana ir ātrāka, ja ķermenis ir pilnībā guļus? Šāda veida domāšana ir eksperimentālās analīzes ierosinātāja. Turklāt rotaļāšanās ir viena no labākajām iespējām, kā bērnam ļaut būt pētniekam.

"Bez rotaļāšanās mēs neattīstītu savas pētniecības prasmes," skaidro klīniskā psiholoģe. Koslovica norāda, ka uz rotaļlaukumu var paskatīties pavisam no cita skatupunkta – tā ir vieta piedzīvojumiem un iztēles attīstīšanai, dažādu kompetenču attīstīšanai, vieta, kur bērnam apzināties savas spējas. Turklāt bērni ļaujas jautrībai, apgūstot visas iepriekš minētās prasmes.