Pedagogs: studiju un karjeras izvēlei jābūt pašu bērnu rokās

Privātās vidusskolas "Patnis" pedagogs Bruno Bahs skaidro, kādu atbalstu jauniešiem var sniegt mentors, atgādinot, ka mentors nepasaka priekšā pareizās atbildes, bet palīdz noformulēt pareizos jautājumus.

"Manuprāt, mentors nav karjeras konsultants, jo darbojas mazāk formāli un ir vērsts uz skolēna personības pilnveidi un attīstību. Pieļauju, ka mentorings ar laiku būs ikvienā skolā, kurā rūpējas par bērnu izaugsmi, jo mentorings nav tikai sarunāšanās ar bērnu – tas ir ceļš uz pašmotivāciju, sevis atrašanu un savu talantu apzināšanos. Tas ir īpaši būtiski pamatskolas beigās vai vidusskolā, kad skolēni jau kļūst par personībām. Turklāt tas sekmē pašvadītas mācīšanās, laika plānošanas un prioritāšu izvirzīšanas prasmes, kas noder ne tikai attālināto mācību gadījumā.

Protams, liela daļa bērnu šīs prasmes apgūst ģimenē un tikpat daudzi gūst arī atbalstu un padomu izvēles izdarīšanā, tomēr ne visiem ir tādas iespējas. Tādā gadījumā mentora palīdzība var būt izšķiroša. Es pats vidusskolā biju ļoti nesagatavots un man lieti būtu noderējis kāds, kas palīdzētu uzdot īstos jautājumus. Jo ātrāk skolēns sapratīs, kas tieši viņam patīk, jo vieglāk būs virzīties tālāk. Būs iespējams pievērst lielāku uzmanību tiem priekšmetiem, kas palīdz atklāt skolēna stiprās puses. Mentorings būtībā ir faktu salikšana uz papīra un ceļa kartes uzzīmēšana. Tas nozīmē arī godīgi izstāstīt par izvēlētās profesijas ēnas pusēm.

Mūsdienās liela daļa skolēnu ir vienlīdz talantīgi visos priekšmetos – arī tas profesijas izvēli nepadara vieglāku. Esmu pārliecināts, ka cilvēks var būt izcils vienā vai dažās jomās, izkopjot tās līdz mielēm. Visās jomās nevar būt izcils, tas rada lielu pašizdegšanas risku. Arī izvairīšanās no nereāli lielām ekspektācijām ir māksla. Un izglītības sistēmai nav jāpieprasa no bērna zināt visu, bet gan jārada prieks par mācīšanos. To var radīt, noņemot spriedzi par mācību procesu kopumā. Ir būtiski, lai mācību procesā no bērniem netiktu prasīts vienāds rezultāts un tiktu ņemtas vērā skolēnu atšķirības. Mentors var būt arī palīgs priekšmetu skolotājam, lai varētu izvērtēt, cik lielas ir katra bērna spējas un kādas ir intereses. Palīdzība ir nepieciešama ne tikai t.s. problēmbērniem, jo arī pats sekmīgākais skolēns var justies garlaikots un nesaprasts.

Ceru, ka skolas "Patnis" iniciatīva ar mentoringu iedvesmos daudzas skolas visā Latvijā, jo tas nozīmē arī mērķtiecīgāku studiju izvēli. Šobrīd ir ļoti plašs augstskolu un studiju programmu piedāvājums, tāpēc ir viegli apjukt. Zinu, ka ļoti daudzās ģimenēs vecāki aktīvi iesaistās studiju virziena izvēlē, tomēr pastāv situācijas, kad vecāki izdara izvēli bērna vietā. Būtiskāk ir motivēt pašu bērnu interesēties par piedāvājumu, nevis pieņemt viņa vietā lēmumus. Bieži dzirdēts teiciens, ka bērniem jāļauj kļūdīties. Es tam piekrītu, tomēr mentors var palīdzēt bērnam, lai kļūdīšanās ir mazāk sāpīga, palīdzēt nepadoties pēc pirmās kļūdīšanās.Tādējādi sagatavot bērnu psiholoģiski lielajai atbildībai par savu dzīvi.

Mēs dzīvojam steigas laikmetā, kad ne visiem vecākiem ir iespēja iesaistīties bērnu mācību procesā. Reizēm darba dienas ir tik piepildītas, ka atliek laiks vien dažiem jautājumiem par to, kā gāja skolā un kādu atzīmi bērns nopelnījis. Šādos gadījumos jautājumiem jābūt īpaši pārdomātiem, ņemot vērā to, ko vecāki vēlas uzzināt? Jautājot "Kā Tev šodien gāja", visticamāk bērna atbilde būs "Normāli!". Taču "Normāli!" neko neizsaka. Iespējams, tā vietā ir vērtīgāk pajautāt "Ko Tu šodien ieguvi?" vai "Kā Tu raksturotu attiecības ar vienaudžiem klasē?". Lai patiesi lepotos ar savu bērnu un spētu palīdzēt, viņš vispirms ir jāiepazīst.

Bērni, kuriem neviens neuzdod jautājums, arī paši baidās jautāt. Šādas prasmes trūkums ir vērojams daudziem jauniešiem. Mentors var mazināt bailes uzdot jautājumus un parādīt, ka nav sliktu vai nepareizu jautājumu, ka reizēm ir vērts pacīnīties, lai saņemtu atbildes. Jauniešiem ir svarīgi apzināties, ka jautājot neko nevar zaudēt.

Līdzīgi kā vecākiem arī mentoram jābūt piesardzīgam, lai ar savu personību nepārņemtu bērnu. Mentoram nav jābūt tētim vai mammai. Viņam nav jāatrisina visas bērna problēmas, bet jāparāda, kā atrast pareizās metodes to risināšanai. Rozā brilles bērniem kaitē vairāk, nekā tieši jautājumi, tāpēc ir būtiski sniegt iespēju izjust patstāvību."