Katram mākonim pa zelta maliņai? Kas ir toksiskais pozitīvisms  (4)

Lai arī ir reizes, kad nenāk par ļaunu spēt ieraudzīt vai fokusēties uz kādas nevēlamas vai nepatīkamas situācijas labo pusi, tā teikt, atrast zelta maliņu, tomēr ir svarīgi apzināties un ieklausīties savās emocijās arī tad, kad tās nav patīkamas, vēsta portāls "Psychology Today". Neviens 24 stundas un 7 dienas nedēļā nespēj būt tikai pozitīvisma uzlādēts – cilvēks pēc savas dabas nav tā iekārtots. Patiesībā, pievēršot uzmanību un apstrādājot emocijas brīžos, kad tās nāk un iet, mēs mācāmies labāk izprast ne tikai sevi, bet arī apkārtējos.

Kad dzīves smagums gulstas uz pleciem un pasaulē notiek daudz satricinājumu, kas izraisa uztraukumu un bailes, nepieņemt vai apspiest negatīvās emocijas varētu šķist laba ideja, jo tas varētu palīdzēt saglabāt pozitīvismu. Taču ilgtermiņā tas nesīs vairāk ļauna nekā laba. Tāpēc šoreiz skaidrojam, kas ir toksiskais pozitīvisms, kāpēc tas ir bīstams un kā no tā atbrīvoties.

Toksisko pozitīvismu iespējams arī skaidrot kā ideju, ka mums nepieciešams fokusēties tikai uz pozitīvajām emocijām un aspektiem mūsu dzīvē, stāstīts portālā "Newport Academy". No tā izriet, ka, ignorējot sarežģītas emocijas un dzīves apgrūtinājumus, mēs jutīsimies laimīgāki. Taču šāda pieeja var kaitēt mentālajai veselībai.

Kad mēs koncentrējamies tikai uz pozitīvo, mēs nemācāmies, kā rīkoties un tikt galā ar negatīvajām emocijām. Tādējādi toksiskais pozitīvisms var liegt, it īpaši jauniem cilvēkiem, labāk izprast sevi un pieņemt visu, kas ar viņiem notiek, tostarp tādas nepatīkamas izjūtas kā skumjas, dusmas, bailes un greizsirdība.

Patiesībā mēs visi jūtam gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas, un negatīvo noliegšana vai apspiešana, visticamāk, tikai pasliktinās nepatīkamās sajūtas. Atstumjot šķietami sarežģītas emocijas, nevis strādājot ar tām, šīm emocijām ir tendence uzkrāties un pieaugt. Tāpat ir pētījumi, kas rāda – cilvēki, kuri atzīst savas negatīvās emocijas, vieglāk pielāgojas apkārtējai videi un viņiem ir stabilāka un labāka garīgā veselība.

Tāpat dažādi psiholoģiskie pētījumi rāda – emociju un jūtu slēpšana vai noliegšana var radīt mūsu ķermenim vairāk stresa un/vai palielināt grūtības izvairīties no satraucošām domām un sajūtām (Šeit, šeit un šeit vari apskatīt pētījumus, kuros par to runāts dziļāk.). Piemēram, vienā no pētījumiem tā dalībnieki tika sadalīti grupās, katram dalībniekam tika rādīta medicīnisko procedūru filma, kurā atainoti nepatīkami kadri, un skatīšanās laikā tika mērīta pētījuma dalībnieku reakcija uz stresu (sirdsdarbības ātrums, acu zīlīšu palielināšanās, sviedru izdalīšanās u. tml.). Vienai dalībnieku grupai lūdza filmu skatīties, maksimāli izrādot visas savas emocijas, bet otrai – izlikties, ka nekas no redzētā viņus neuztrauc, neietekmē. Pētījuma rezultāti uzrādīja, ka tie dalībnieki, kas apspieda savas emocijas, bija fizioloģiski vairāk uzbudināti nekā tie, kas savas emocijas izrādīja.

Šādi pētījumi mums atklāj, ka visu emociju izrādīšana (arī negatīvo), sajūtu aprakstīšana vārdos un emociju neslēpšana mīmikā var palīdzēt regulēt mūsu reakciju uz stresu. Tāpat būtiski saprast, ka apspiestas emocijas laika gaitā var censties "izlauzties" trauksmes, depresijas vai pat fizisku slimību veidā. Tāpēc ir būtiski savas emocijas "izlaist", jo tikai tā mēs spējam saglabāt veselo saprātu, atbrīvoties no spriedzes un stiprināt savu veselību.

Runājot par emociju apspiešanas sekām, jāsaprot, ka, noliedzot patieso sevi, mēs nekad saviem draugiem un citiem apkārt esošajiem cilvēkiem neļaujam sevi iepazīt, tādējādi mēs it kā izolējamies un zaudējam daudz vērtīgu attiecību. Dažkārt šāda emociju slēpšana arī tevi pašu var attālināt no sevis, kā rezultātā tu pati sevi nepazīsti.