No problēmu risināšanas pārslēgties uz klausīšanās režīmu. Vecāks – kā bāka pusaudža dzīvē

Katram cilvēkam ir savas vajadzības – mums vajadzīga ēšana, dzeršana, drošība, attiecības ar tuviem cilvēkiem, kā arī pozitīvs novērtējums no citu cilvēku puses, sajūta, ka spējam sasniegt savus mērķus un attīstāmies. Tas ir dabiski, tomēr ne vienmēr arī pieaugušie savas vajadzības atpazīst un spēj nosaukt vārdos, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka tas nav viegli arī pusaudžiem, kas atklāj pasauli no jauna, vēl tikai iepazīst sevi un piedzīvo daudz jaunu situāciju un jaunas emocijas. Bērns var apmaldīties emociju virpulī un nepamanīt apdraudējumus, kā arī nesaprast citu cilvēku nolūkus pret viņu. Tādēļ svarīgi, lai vecāki pievērstu uzmanību tam, ko pārdzīvo bērns, nospraustu skaidras robežas, atbalstītu bērnu vajadzību apmierināšanas procesā, kā arī uzmanītu to, kādā veidā tas tiek īstenots.

Pusaudža vecumā notiek dažādas straujas pārmaiņas bērna garīgajā un fiziskajā dzīvē. Cenšoties veidot savu identitāti, noliedzot vispārpieņemtos rīcības modeļus un vecāku sniegtās vērtības, pusaudži eksperimentē, pārbauda savas un citu noteiktās robežas, kā arī apšauba autoritātes. Vēlme dibināt attiecības ar citiem cilvēkiem, izbaudīt jaunas izjūtas, mazināt negatīvas emocijas un stresu, bēgt no problēmām, dabīga zinātkāre, izklaižu meklēšana, cīņa ar garlaicību, nepakļaušanās vai vēlme izrādīties vienaudžiem var novest pie situācijām, kurās pusaudži veic bīstamas darbības, tostarp nodibina kontaktus ar svešiem cilvēkiem internetā.

Ikdienas steigā un nogurumā vecāki mēdz aizmirst, ka saruna ar bērnu nav gluži saraksts ar jautājumiem, kas jāatķeksē. Bērns ikdienā piedzīvo dažādas situācijas un emocijas – pat tad, ja šķietami to neizrāda. Šādos brīžos ir nepieciešama vecāka klātbūtne un iejūtīga, sirsnīga saruna.

Vecākam jāatrod laiks, lai uz mirkli apstātos un no "problēmu risināšanas" režīma pārslēgtos uz "uzmanīgas klātbūtnes" un klausīšanās režīmu. Uz brīdi pārstājam domāt par pienākumiem, nesteidzinām sarunu, nepārtraucam stāstu, nedarām neko citu, neuzspiežam savu viedokli –klausāmies. Sarunā ir vieta arī atšķirīgam bērna viedoklim – jo vairāk kaut ko centīsimies uzspiest, jo vairāk pusaudzis pretosies. Labākais, ko mēs varam panākt, ir informēta bērna paša izvēle: mēs racionāli izstāstām par iespējamām rīcības sekām, bet ļaujam pusaudzim pašam pieņemt lēmumu. Tai skaitā ļaujam kļūdīties un no kļūdām mācīties (ja vien tas nav bīstami veselībai vai dzīvībai).

Svarīgi būt klāt arī tad, kad bērns klusē. Brīžos, kad pusaudzis nav gatavs dalīties ar savu stāstu, ļauj bērnam izjust tavu mīlestību, atbalstu, pieejamību. Kaut vai pasakot: "Es esmu tepat."

Mums jānovērtē tos brīžus, kad bērns izsaka savu viedokli un prot to aizstāvēt – tā ir prasme, ko bērns var izmantot, nosakot robežas attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ir labi, ja bērns spēj pateikt atšķirīgu viedokli citiem gan klātienē, gan interneta vidē, kad kāds vēlas mudināt bērnu izdarīt to, ko viņš nevēlas vai kam nepiekrīt.

Esi vērīgs pret bērna ķermeņa valodu: plecu paraustīšana var paust ne tikai neziņu un vienaldzību, bet bezspēcības izjūtu. Bieža bērna aizdomāšanās vai aizsapņošanās var liecināt ne vien par jūtīgumu, bet arī par mēģinājumu bēgt no apkārtējās realitātes, kas bērnu nomāc. Aiz bērna uzvedības stāv konkrētas vajadzības un emocijas, kuras pamanot, mēs varam labāk bērnu saprast un atbalstīt.

Arī tad, ja uzreiz nesanāk uzlabot attiecības ar savu pusaudzi, nepadodies – šī nav neveiksme, bet gan signāls bērnam, ka tu esi klāt un tev rūp. Saruna ir tikai viens no veidiem, kā kopt mūsu attiecības. Papildus tam ir vērts izmēģināt citas iespējas, kā būt klāt bērna dzīvē, piemēram, kopīgas aktivitātes vai vaļasprieki.

Daudzi bērni baidās, ka vecāki viņus nesapratīs, tāpēc nestāsta par savām grūtībām. Negatīvi komentāri, kritika un sods bieži noved pie tā, ka pusaudzis attālinās no vecākiem vai sāk melot. Neziņa par to, ko pārdzīvo bērns, un nespēja piekļūt bērna pasaulei var mazināt vecāku modrību un palielināt iespējamību, ka bērns paliks bez atbalsta tad, kad viņam tas būs nepieciešams visvairāk.

Bieži vien attiecībās ar bērniem reaģējam automātiski un atkārtojam negatīvas reakcijas, ko paši esam piedzīvojuši bērnībā. Tādēļ ir būtiski vērot savu uzvedību un vienmēr likt attiecības pirmajā vietā. Tas, protams, nenozīmē, ka sarunā ar bērnu vecāki nevar paust savu viedokli un gaidas. Gluži pretēji – runā par to, kas tev kā tēvam vai mātei ir svarīgs un kāpēc. Ja jūti, ka pašu pārņem emocijas un kļūst grūti būt iejūtīgam, der sev pavaicāt – vai šobrīd bērns jūt, ka ir man ļoti svarīgs? Kā es pašlaik varu viņam to parādīt?

Turklāt vecākiem svarīgi paļauties uz savām sajūtām – ja bērns saka, ka viss kārtībā, bet sajūta liecina par pretējo, jābūt vērīgiem – kāds ir bērna attīstības posms, kas viņa dzīvē un ģimenē šobrīd notiek? Ja atcerēsimies, kas mums pašiem bija svarīgākais pusaudžu vecumā un kādu atbalstu gribējām (vai negribējām) saņemt no tuviniekiem, būs vieglāk iejusties bērna situācijā.