Šī rotaļa patīk visiem bērniem. Aizvērt ar plaukstiņām acis, slēpties no mammas aiz aizkariem vai zem galda, bet pēc tam "parādīties", visus apstulbinot ar priecīgu "ku-kū". Šķietami vienkārša rotaļa, taču mazulim tā nozīmē daudz vairāk, nekā mēs to spējam iedomāties.
"Kur ir Anna? Es neredzu viņu! Kur gan tu esi paslēpusies? Ai, ai, ai, pat iedomāties nespēju! Kur gan šī gudrā meitenīte varētu būt?" Mazulītes seja piesegta ar plānu lakatiņu, un desmit mēnešus vecā Anniņa aizturējusi elpu. Pēkšņi mamma atklāj viņas sejiņu ar priecīgu: "Ku-kū!". Un viņa staro priekā. Bet te mamma aizklāj savu seju ar plaukstām, un mīļotās acis pazūd. "Bet kur ir mamma?" – vaicā pazīstama balss. Pilnībā aizrāvusies ar rotaļu, ar plati ieplestām acīm un pārsteigumā pavērtu muti, Anna gaida. "Ku-kū! Esmu te!" Un mīļotā seja atkal parādās. Anna smejas. Viņas ar mammu šo rotaļu spēlē ne reizi vien. Un vienmēr seko smieklu gūzma un prieks garantēts.
Lai pareizi novērtētu šīs rotaļas nozīmi, ir jāzina mazuļa attīstības īpatnības, portālā "Parents" norāda speciālisti. Bērns tikai ap sešu astoņu mēnešu vecumu sāk apzināties savu esību, nošķirt savu ķermeni no mammas un apkārtējiem priekšmetiem. Viņš pagaidām ne visai precīzi iedomājas iespējas, gan savas, gan pasaules sev apkārt: mazulis uzskata, – ja reiz viņš ir aizklājis seju ar rociņām, tad mamma un pasaule ir pazudusi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
