Ne tikai aizraujoši: kāpēc ar mazuļiem ieteicams spēlēt rotaļu 'ku-kū'

"Kur ir Anna? Es neredzu viņu! Kur gan tu esi paslēpusies? Ai, ai, ai, pat iedomāties nespēju! Kur gan šī gudrā meitenīte varētu būt?" Mazulītes seja piesegta ar plānu lakatiņu, un desmit mēnešus vecā Anniņa aizturējusi elpu. Pēkšņi mamma atklāj viņas sejiņu ar priecīgu: "Ku-kū!". Un viņa staro priekā. Bet te mamma aizklāj savu seju ar plaukstām, un mīļotās acis pazūd. "Bet kur ir mamma?" – vaicā pazīstama balss. Pilnībā aizrāvusies ar rotaļu, ar plati ieplestām acīm un pārsteigumā pavērtu muti, Anna gaida. "Ku-kū! Esmu te!" Un mīļotā seja atkal parādās. Anna smejas. Viņas ar mammu šo rotaļu spēlē ne reizi vien. Un vienmēr seko smieklu gūzma un prieks garantēts.

Lai pareizi novērtētu šīs rotaļas nozīmi, ir jāzina mazuļa attīstības īpatnības, portālā "Parents" norāda speciālisti. Bērns tikai ap sešu astoņu mēnešu vecumu sāk apzināties savu esību, nošķirt savu ķermeni no mammas un apkārtējiem priekšmetiem. Viņš pagaidām ne visai precīzi iedomājas iespējas, gan savas, gan pasaules sev apkārt: mazulis uzskata, – ja reiz viņš ir aizklājis seju ar rociņām, tad mamma un pasaule ir pazudusi.

Mazulis sāk iepazīt apkārtējo pasauli: ar šķiršanos, tikšanos un neizskaidrojamo ritmu. Viņš ar rokām piesedz acis, un mīļotā mamma pazūd. Bailīgi! Bet te pēkšņi līdzās tiek saklausīta viņas balss, tuva un mīļa: "Bet kur tad Edgars?" Zēns atver acis. Un redz, ka mamma atkal ir tepat. Mazulis priecīgi smejas. Un kā vēl: viņš vada notikumus, var piespiest pasauli te parādīties, te pazust un pat atgriezt mammu! Prasme mijiedarboties uz apkārtējo vidi viņā rada sajūsmu, rada ticību saviem spēkiem. Bet mammas pārsteiguma pilnā sejas izteiksme un viņas jautrie smiekli vēl vairāk pastiprina prieku par spēju vadīt situāciju.

Mazulis aizver acis, un mamma pazūd. Bet viņas balss, tik pazīstama un tuva, skan pavisam blakus. Tātad mamma nekur nav pazudusi! Lūk, nu esam nonākuši līdz jaunam atklājumam. Vecumā no astoņiem līdz 10 mēnešiem bērns sper gigantisku soli apkārtējas pasaules uztveršanas spējās. Viņš atklāj, ka priekšmeti un cilvēki, kas viņam ir apkārt, turpina eksistēt, pat esot neredzami. Tagad viņš ir spējīgs domās iztēloties iztrūkstošu priekšmetu, piemēram, paslēptu mammas seju. Tieši tāpēc rotaļai ar slēpšanos ir tik liela nozīme šajā vecumā. Tā ļauj mazulim pārliecināties, ka vienreiz, divreiz un 20 reižu it kā pazudušais priekšmets ir spējīgs atkal atgriezties. Tātad tas nekur nav arī pazudis!

Šai rotaļai piemīt vēl kāda vērtība. Tā ir vienkārša un konservatīva. Un frāzes, un rotaļas rituāls nav samežģīts un dienu no dienas tas var palikt nemainīgs. Bet bērniem, kuri tikai sāk apgūt pārliecību par sevi un patstāvīguma sajūtu apkārtējā pasaulē, tas ir ļoti svarīgi.

Protams, aizvērt actiņas ir bailīgi. Bet ja nu pēkšņi mamma vairs neparādīsies? Vai ir vērts riskēt? Bet rotaļa piedāvā iespēju pārdzīvot bailes vienatnē, iemācīties pieņemt mammas klātneesamību un iedomāties viņas atgriešanos, atrodoties mierīgos apstākļos. Jo tā taču ir tikai spēle! "Ku-kū" palīdz bērnam vieglāk tikt pāri šķiršanās jūtām, skumjām, zaudējumam, bailēm, bērns it kā rotaļājas ar šīm sajūtām un vienlaikus mācās tās vadīt.

Tāpat rotaļas "ku-kū" prasmes bērniem var izmantot, lai nesāpīgi iepazītos ar lielo pasauli. Sastopoties ar svešiem cilvēkiem, viņi sejiņu aizsedz ar rokām vai slēpjas aiz mammas muguras, piespiežot biedējošai pasaulei pazust. Viņiem tas ir veids, kā samazināt spriedzi bez kliegšanas un raudāšanas, nedaudz atpūsties drošībā, taču zinātkāre ņem virsroku, un, mācoties pārvarēt bailes, mazulis kautrīgi izlien no slēptuves. Bet ja nepazīstamie cilvēki šajā brīdī sāks rotaļāties ar viņu, izmantojot pazīstamo "ku-kū", atsvešināšanās ledus izkusīs, un bērni ar prieku sāks komunicēt.

Speciālisti portālā "Parents" norāda, ka šī rotaļa ir lielisks veids, kā iepazīt apkārtējo pasauli un iespēja iemācīties vieglāk pārdzīvot bailes palikt vienam.

Mazulis pirmajā dzīves gadā paveic neiedomājamu lēcienu savā attīstībā, un rotaļa ar slēpšanos veicina šo progresu. Tā ir tieši saistīta ar viņa uztveres, komunikācijas un motora spēju attīstību.

Ap divu trīs mēnešu vecumu zīdaiņa uzmanību piesaista pazīstamu priekšmetu pārvietošana un jauni, nekustīgi objekti. Mazulis smaida, kad redz sev pietuvinātu mammas seju. Ieklausās skaņās, pagriež galviņu uz šo skaņu avotu. Viņš aktīvi reaģē uz mammas vārdiem, kuri viņā raisa pozitīvas emocijas.

Četru mēnešu vecumā, ja objekts palielinās, mazulis saprot, ka tas tuvojas. Bērniņš reaģē uz spilgtiem, kustīgiem priekšmetiem, priecājas par mūzikas skaņām, cilvēka runu. Viņš jau spēj noteikt, no kurienes nāk skaņa, pagriežot uz to pusi galviņu. Viņš atpazīst mammu un priecājas par viņas parādīšanos.

Ap piecu mēnešu vecumu bērns prot fokusēt attēlu atkarībā no tā attāluma.

Ap sešu mēnešu vecumu mazulis ar acīm jau spēj meklēt paslēptu priekšmetu. Spēja atšķirt objektus īpaši spilgti parādās attiecībā pret cilvēkiem: redzot pazīstamu pieaugušo, mazulis sāk smaidīt, sveicina viņu ar skaņām, pret nepazīstamiem cilvēkiem viņš paliek vienaldzīgs vai arī aizgriežas, novēršas.

Vecumā no sešiem līdz astoņiem mēnešiem mazulis sāk apzināties savu ķermeni un nodala to no ārējās vides. Ja pazīstama seja vai priekšmets daļēji nav saskatāms, mazulis to atpazīs.

Septiņu mēnešu vecumā mazulis ilgi pēta rotaļlietu, pārvieto, klauvē, sajauc, met. Uz jautājumu: "Kur?" cenšas sameklēt priekšmetu, ilgāku laiciņu aktīvi pētot, kur tas ir. Uzmanīgi aplūko pieaugušo, pirms ar to nodibināt kontaktu. Bailes šajā vecumā nomaina zinātkāra interese.

Astoņu mēnešu vecumā mazulis atpazīst un atšķir tuvus cilvēkus pēc fotogrāfijām. Nosaucot kādu objektu, kurš atrodas patstāvīgā vietā, un jautājot: "Kur tas ir?", bērns meklē un atrod to. Tagad, kad bērns rotaļājas paslēpēs, viņš pats dievina atraut rociņas no acīm, lai atrastu pats sevi.