Panākt paklausību: 10 pareizās un 10 aizliegtās bērna audzināšanas metodes  (2)

Tātad, – kā panākt, ka bērns ir paklausīgs? Kā to panākt bez kliegšanas? Pedagoģe Nataļja Čudina portālā "Parents" piedāvā iepazīties ar 10 noteikumiem, kas tev un tavam bērnam var palīdzēt sasniegt mierīgu līdzpastāvēšanu.

Jo retāk mēs lietojam vārdu "nē", jo lielāka nozīme tam būs, kad mēs to lietosim. Centies atminēties, vai bieži pastaigas laikā tu izmanto šāda veida frāzes:"Neskrien – nokritīsi!", "Neaiztiec kaķi – viņam droši vien ir blusas", "Nelien peļķē!". Vērojot šāda veida ainiņas, tā vien gribas mammai pavaicāt: "Bet ko gan drīkst darīt?". Piekritīsi – diezin vai izdosies iedomāties trīsgadnieku mierīgi pastaigājamies pa parka aleju. Ja totāla aizliegumu sistēma bērnu pavada arī mājās, pat pie labākās gribas, viņš tai nespēj sekot. Bet ja reiz "misija ir neiespējama"– nav vērts arī censties. Tā rezultātā bērns kļūst nevaldāms. Tāpēc kopā ar otru bērna vecāku, iespējams, arī ar citiem ģimenes locekļiem, veic revīziju "labu zēnu un meiteņu" uzvedības noteikumos. Atlasiet starp tiem, teiksim, 10 (bet, iespējams, arī mazāk) kategoriskos un pastāvīgos "nedrīkst". Saprotami, precīzi un nopietni tos izstāsti bērnam. Jau iepriekš izrunājiet soda sistēmu, ja tiek pārkāpts šis "kodekss", un to arī ievērojiet. Visticamāk, kamēr tu izvēlēsies starp bezgalīgi daudzajiem ierobežojumiem, atliks vien tie, kuri patiešām ir svarīgi dzīvei un komunikācijai, piemēram, "nedrīkst iet līdzi nepazīstamiem cilvēkiem", "nedrīkst sist citiem bērniem" utt.

Lai bērns cienītu un pieņemtu tevis noteiktās prasības, lai tavi norādījumi kļūtu par bērna dzīves ceļa rādītājiem, viņam ir jāsaprot to jēga. Tāpēc ir ieteicams sniegt nelielus un vienkāršus skaidrojumus: nepietiek, ka bērnam pateiksi: "Neaiztiec plīti", labāk būs: "Paej malā no plīts, tā ir ļoti karsta, un tu vari apdedzināties". Trokšņainam bērnam paskaidro, ka klusumā cilvēkiem ir vieglāk domāt, atcerēties kādas lietas, sarunāties vienam ar otru. Turklāt noteikumu formulējumam ir jābūt pozitīvam – izvairoties no "ne".

Bērni smalki jūt pieaugušo šaubas, nepatiesību un svārstības uzvedībā. Katrs zina, ka mazam bērnam ir nepieciešami konkrēti ierobežojumi, kas viņu organizē. Bērnībā ir jāapgūst izpratne par to, kas ir labs un kas ir slikts, tādā veidā arī veidojot sev svarīgas normas, kas darbojas sabiedrībā. Tomēr vecākiem ir grūti uzstāt uz noteikumu pildīšanu, grūti savam bērnam teikt "nedrīkst" – bieži viņi baidās, ka tāpēc bērni viņu mazāk mīlēs. Un arī pieaugušie ne vienmēr ir taisnīgi: pieņemot lēmumu, mēs riskējam kļūdīties, piemēram, tādēļ, ka mums nav pilnas informācijas. Piemēram, vecāki bieži iestājas viena bērna pusē, kad viņi strīdas, līdz galam nemaz nenoskaidrojot patieso vaininieku un to, kurš patiešām ir aizvainots. Tāpēc dod sev laiku apdomāties, nesteidzies! Kad uzvedības taktika jau ir noteikta, esi pārliecināts par sevi un liec izpildīt līdz loģiskam noslēgumam to, ko esi lūdzis. Ja bērns sajutīs tavas šaubas un melus, viņš dīkst tev lūgt to, ko grib, kamēr vien tu piekāpsies. Šāda veida "rotaļas" līdzīgās situācijās novedīs pie tā, ka nākamreiz bērns atkal un atkal pārbaudīs tavu pacietību. Tāpēc, kaut ko atsakot, nesmaidi un neskaties uz bērnu ar līdzjūtības pilnu skatu, jo šāds skatiens sniedz vēstījumu: "Mans mīļais, es saku "nē", bet mani vienmēr var pārliecināt".

Nav nozīmes – bērnam ir gads vai trīs, katru reizi, kad tu viņam kaut ko aizliedz vai pieprasi būt paklausīgam, notupies un paskaties viņam acīs – tas taviem vārdiem sniegs lielāku nozīmi. Ja tu neskaties, tevi nedzird. Patiešām – pamēģini izveidot sarunu ar cilvēku, kurš uz tevi neskatās. Pēc kaut kāda laika tu droši vien padomāsi, ka viņš ir noraizējies par savām problēmām vai lidinās mākoņos un vienkārši neklausās. Ja būsi ar bērna acīm vienā līmenī, tu palīdzēsi viņam koncentrēties tevis teiktajam. Ņemot vērā šo noteikumu, ir bezjēdzīgi kliegt no citas istabas: "Novelc zābakus!", – bērns vienmēr var izlikties, ka nedzird.

Kad bērns ir satrakojies, pasaki, ka skaitīsi līdz pieci vai līdz desmit, lai dotu viņam laiku. Ja tu aizskaiti līdz galam, bet viņš neklausa, tev ir tiesības viņu sodīt. Šis paņēmiens ir efektīgs bērniem, kas vecāki par diviem gadiem.

Kad tavs mīļais mazulītis pa īstam kļūst neizturams, labākais risinājums ir uz neilgu laiku viņu atstāt vienatnē. Izmanto visos laikos pārbaudītu metodi – aizved bērnu uz kādu vietu vai telpu, kur nav nedz rotaļlietu, nedz televizora. Tāda piespiedu pauze bērnam ir nopietns sods, jo sēdēt vienkārši uz krēsla ir taču tik gaužām garlaicīgi... Bez tam bērniem laiks rit citādāk nekā pieaugušajiem: kad bērns pat 10 minūšu laikā ir nodarbināts ar kaut ko neinteresantu, viņam šķiet, ka pagājušas jau stundas.

Nav nepieciešams sākt kliegt, pilnīgi mierīgi, bet stingri pasaki bērnam kaut ko šādu: "Tu esi ļoti dusmīgs, paliec šeit, kamēr dusmas pāriet" vai "Apsēdies uz krēsla un pasēdi piecas minūtes. Nomierinies". Starp citu, izolācijas laiks ir atkarīgs no bērna vecuma, katram gadam pa minūtei: trīs minūtes – trīsgadniekam, piecas – piecgadniekam. Ja bērns pēkšņi uzrodas tev blakus agrāk, nekā noteiktais pauzes laiks, aizved viņu atpakaļ, citādi sods pārstās būt reāls.

Nekādā gadījumā nedrīkst bērnu ieslodzīt kādā pieliekamajā vai citā tumšā vietā, lai viņu nenobiedētu. Tomēr arī šai metodei ir savi sarežģījumi: visbiežāk šāda veida sods beidzas ar formālu atvainošanās "izprasīšanu". "Es vairāk tā nedarīšu" – bieži vien tiek izteikts tikai tāpēc, lai izrautos no neizturamās vietas, kur bērnam palūgts pasēdēt. Tāpēc labāk vispār ar bērnu neielaisties nekādās sarunās līdz brīdim, kad ir iztecējis noteiktais soda laika. Tikai pēc tam noskaidro, vai bērns ir apzinājies, par ko viņš ticis sodīts.

Bērniem nepārprotami ir jābūt izvēles tiesībām, taču izvēlei jābūt saprātīgai un ierobežotai. Kā jau tika minēts, stingri noteikumi jāievēro attiecībā uz dzīvei svarīgām lietām, piemēram, kas skar bērna veselību un dzīvību. Citās lietās, kas nav tik būtiskas, sniedz bērnam iespēju pašam izdarīt izvēli. Piemēram, meklējot apģērbu bērnudārzam, uzdod viņam jautājumu: "Tu vilksi zilās bikses vai sarkano kombinezonu?". Pie brokastu galda pavaicā: "Vai tu ēdīsi zemeņu vai aprikožu jogurtu?" Bērns jutīs, ka viņa domas ir svarīgas, ka arī viņā ieklausās. Tomēr izvēlei nevajadzētu būt pārāk plašai, labāk piedāvāt tikai dažas alternatīvas. Ja tu vaicāsi: "Ko tu šorīt vēlies ģērbt?", pilnīgi iespējams, ka ziemas vidū tu savu bērnu ieraudzīsi, apģērbtu vasaras šortos. Protams, bērnam pieaugot, izvēles brīvībai jābūt paplašinātai.

Pirmsskolas vecuma bērniem principiāli svarīgs ir konkrēts dienas ritms. Tieši tāpēc, piemēram, izglītots audzinātājs bērnudārzā ievēro vienreiz ieviestu kārtību. Piemēram, nodarbības sākas ar galda spēlēm, pēc tam seko kustību rotaļas, pēcāk – pasaku lasīšana utt. Vecāki dažreiz brīnās – vai bērniem nav garlaicīgi. Nepavisam nav. Mums, pieaugušajiem, kuri tā pieraduši skriet pa dzīvi, piedzīvojot strauji mainīgus iespaidus un notikumus, nav saprotams – bērniem nepieciešama regularitāte un ritms.

Režīms bērniem sniedz drošības sajūtu, samazina trauksmi un nervozitāti. Pretējā gadījumā viņos rodas haosa sajūta, un tam kā sekas – nepaklausība: bērns nesaprot, kādiem noteikumiem jāseko un vai tas vispār jādara. Ja pieaugušos neparedzamība dzīvē iedvesmo, tad mazuli – satrauc un izsit no ritma, viņš jūtas kā apmaldījies. Kad bērns jau iepriekš zina dienas "programmu", saprot, ka ik katrai nodarbei ir savs laiks, viņš vieglāk uztver nepieciešamību pamest interesantu rotaļu un doties gulēt vai pusdienot. Bērns mācās "draudzēties ar laiku": viņš zina, – ja pārāk ilgi nesēdēs pie galda, tad pagūs arī paspēlēties. Protams, ir jāizstrādā tāds režīms, kas maksimāli der tieši tavam bērnam, un to ieteicams saglabāt ilgu laiku, iesaka pedagoģe.

Slavē bērnu par pareizu rīcību, pat par centieniem labi uzvesties. Slavē izvērsti, neskopojies ar labiem vārdiem. Tad mazulim atkal un atkal gribēsies redzēt tavu prieku, bet lai tas notiktu – jābūt paklausīgam.

Atceries, tu neesi policists, bet mīlošs vecāks. Meklē savus variantus problēmsituāciju risināšanai. Centies būt tuvāk bērnam, pavadiet vairāk laika kopā, un, iespējams, aizliegumus un noteikumus vajadzēs pavisam nedaudz, bet par visiem strīdīgajiem jautājumiem būs iespējams vienoties.

Uz agresiju atbildēt ar agresiju. Bērns ir centies tev iesist, iekost vai uzspļaut? !!! Pat ja tu vēlies parādīt, cik ļoti tev sāp, ir nepieņemami atkārtot viņa darbības. Tāpat mazfektīva ir arī fiziska sodīšana. Šādi sodi bērnā vieš nepareizas domas par to, ka taisnība vienmēr ir tā pusē, kurš ir stiprāks. Dzīvē tiek ieviesta "dubulstandartu sistēma": "mamma apgalvo, cik slikti ir kauties, bet pati man var iesist". Sanāk tā – "kas atļauts ķēniņam, nav atļauts kalpam". Arī kliegšana vai ...!!! vārdi ir viena no agresijas formām. Ģimenēs, kur visi komunicē tikai paaugstinātā tonī, neviens nevienu nedzird. Pēc kāda laika bērni tā kā sāk vingrināties, lai tikai vecākus novestu līdz kliegšanai, tas viņiem kļūst par nesliktu izklaidi. Vairāku grāmatu autors psiholoģijas sfērā Vladimirs Levī raksta: "Vecāks, kurš cenšas mainīt savu bērnu, nesākot pats ar sevi, velti tērē laiku". Atceries: mūsu prasības bērnam palīdz pieņemt kultūrvidi, kļūt par tās daļu, bet tas savukārt nozīmē, ka tas ir jādara pieklājīgi, kulturāli – kā cilvēkiem pieklājas, skaidro pedagoģe.

Biedēt. Raganas un pūķi, onkuļi – policisti – ko tikai nepiesauc vecāki, lai panāktu paklausību no savām atvasēm. Diemžēl, tikai uz neilgu laiku bīstamība nokļūt raganas maisā mazo huligānu padara mierīgāku. Bet, lūk, bailes, kas parādījušās bērnībā, paliek uz ilgu laiku.

Izmantot draudus, kuru nav iespējams realizēt. Piemēram, ja tu teiksi: "Es nekad ar tevi vairs nesarunāšos" un, gluži dabiski, šie draudi nevar tikt īstenoti, bērns sapratīs, ka taviem vārdiem ir maza jēga.

Pakļauties provokācijām. Nekad neiesaisties rotaļā, ja bērns tev pasaka: "Es tevi vairāk nemīlu". Vienlaikus arī pats nemanipulē ar bērnu, nespēlē uz vainas sajūtas nots: "Tu mani nogalināji!", "Man sasāpējās sirds!".

Apsolīt dāvanu par labu uzvedību. Tā ir banāla uzpirkšana.

Nosodīt laulātā partnera vai vecvecāku rīcību. Pat ja tu uzskati, ka jūsu tuvie ir aizgājuši "pārāk tālu", ja tu nepiekrīti viņu audzināšanas metodēm, neapspried to bērna klātbūtnē.

Atgādināt vecus aizvainojumus un noteikumu pārkāpumus. Ir jādarbojas principam – "sodīts, piedots, aizmirsts".

Sodīt ar ēdiena, pastaigu vai citu dzīvei nepieciešamu lietu liegšanu. Tāpat nedrīkst sodīt ar darbu: tādā situācijā pastāv iespēja uz visiem laikiem pazaudēt vēlmi mazgāt traukus vai, teiksim, slaucīt grīdas.

Pazemot. Apkaunojoši izteicieni ("čīksti kā maziņais"), izsmiešana, salīdzināšanas ar citiem bērniem iznīcina personību un pašcieņu.

Uzvelt laulātajam par pienākumu sodīt bērnu. "Lūk, atnāks tēvs, viņš tev sarīkos..." – nedrīksti būt labs uz cita cilvēka rēķina.