Tā rūdās tērauds? Vai mainīt skolu, ja bērns cietis no vardarbības  (12)

Pēdējās nedēļās bloga "Uzvediba.lv" veidotājai Līgai Bērziņai zvana daudzi vecāki ar jautājumu, vai mainīt skolu gadījumā, ja bērns ir cietis no vardarbības izglītības iestādē. Vai ilgstoši cieš... Argumentu ir daudz, lai neko nemainītu, bet ir tikpat daudzi, lai meklētu ko jaunu. Bērziņa dalās savās pārdomās par šo tematu arī ar "Cālis" lasītājiem, lūk, viņas bloga ieraksts, kas patiesi var būt aktuāls gana daudzās ģimenēs!

"Katrs gadījums ir ļoti individuāls, bet ir būtiski saprast vairākas perspektīvas. Lai neatkārtotos situācija, ka bērns tiek izsmiets jaunā klasē, jaunā skolā, ir svarīgi saprast faktorus, kas ietekmēja vardarbību. Lai gan nekas neattaisno vardarbību, to ir vērts izprast dziļāk. Ilgstoša vardarbība parasti ir sarežģīts process, un pastāv viena (vai vairākas) no iespējām – bērns ar savu uzvedību provocē agresiju pret sevi, klases kultūra nosaka, ka kāds no bērniem cietīs no vardarbības vai arī vardarbību pret bērnu netieši vai tieši realizē pedagogs.

Atkārtošu vēlreiz – nekas neattaisno vardarbību pret bērnu, bet pieredze rāda, ka situācijas vislabāk var atrisināt, ja mācās, trenējas aug visas iesaistītās puses. Ja bērnam ir grūtības ar impulsu kontroli, ja bērns asi reaģē uz vārdiem, ja viņam ir grūtības ar problēmu risināšanas prasmēm, viņš var kļūt par vieglu mērķi izsmiešanai. Tas, ka katrā klasē ir mazāka vai lielāka negativitāte, ir pilnīgi normāli, ikviens bērns saņems kādu sāpīgu piezīmi no vienaudžiem vai pieaugušajiem, un tieši viņa reakcija uz to izšķirs dinamiku nākotnē.

Šādā gadījumā skolu maiņa nepalīdzēs – lai gan katrā skolā sākotnēji viss izskatīsies optimistiskāk, bet pēc laika, visticamāk, uzvedības modelis un arī problēmsituācijas atkārtosies. Tad ir vērts tomēr pavērot, kā bērns veido attiecības, kādas prasmes viņam trūkst un meklēt iespējas tās attīstīt.

Ja bērns saka, ka viņam dara pāri, ticiet bērnam. Jā, ir gadījumi, kad bērns to stāsta, lai panāktu, ka vecāki izgāž dusmas vai izrēķinās ar nepatīkamiem skolēniem, bet parasti šādi gadījumi ir iespējami tikai vienreiz un profesionāli pedagogi ātri nosprauž robežas. Arī šajos gadījumos jums jārīkojas ļoti izsvērti un mierīgi, lai nebūtu tā, ka bērns jūs izmanto kā instrumentu, lai izrēķinātos ar saviem vienaudžiem vai pedagogiem. Jā, tā notiek.

Tomēr ir gadījumi, kad vardarbību pret bērnu izraisa nevis bērna uzvedība, bet gan klases klimats. Reizēm tās ir situācijas, kas eskalē vardarbību, bet reizēm pietiek ar to, ka bērns bija nepareizā laikā un nepareizā vietā. Tāpat reizēm klase izmanto vardarbību kā stresa novadīšanas instrumentu.

Parasti šādās klasēs jūsu bērns, kuram dara pāri, nav ne pirmais, ne pēdējais. Visticamāk, ne viens vien bērns jau ir pametis konkrēto klasi vai pat skolu. Parasti toksiskas ir ne tikai bērnu attiecības, bet arī vecāku sapulces, un, lai gan problemātiskie bērni ir labi zināmi, viņu vecāki nesadarbojas uzvedības jautājumu risināšanā un viņiem ir dažādi attaisnojumi, kāpēc tieši jūsu bērnam ir problēmas.

Ja klases kultūra ir agresīva, gandrīz nekad nav iespējams bērnam pašam situāciju atrisināt, izņemot gadījumus, kad izdodas šķīdināt toksiskās mikrogrupas un veikt klases saliedēšanas pasākumus. Arī pieaugušie nespēj pretoties vardarbībai darba vidē, un respektējiet bērna emocionālo un fizisko stāvokli, tāpēc, ja skola nav ieinteresēta risināt klases problēmas, drošāk ir meklēt jaunu skolu.

Nekādā gadījumā nemāciet bērnam atriebties, sist pretī. Tikai viduvējās Holivudas filmās pēc iesišanas pa seju vienaudzi liek mierā uz visiem laikiem. Realitātē klasesbiedri uz šādiem spēka paņēmieniem reaģē ar vēl lielāku spēku. Un reizēm par vardarbību tiek sodīts tieši sitējs, nevis tie, kuri noveda upuri līdz šādam stāvoklim. Un reizēm, neaprēķinot spēku, sitot izmisumā, var notikt liela nelaime.

Jebkurā gadījumā, vardarbība nekad nav vienas personas problēma, tāpēc būtisks darbs ir ar visu sistēmu. Un vissvarīgākais ir negaidīt, ka problēma atrisināsies pati no sevis. Ja bērns vairāk nestāsta par notiekošo klasē, visdrīzāk viņš ir padevies un zaudējis cerības, ka kāds var palīdzēt, nevis atrisinājis sarežģījumus klasē.

Diemžēl ir bijuši gadījumi, kad problēma ir ne tik ļoti klases klimatā, bet vardarbību pret konkrētu bērnu tieši vai netieši realizē vai atbalsta arī pedagogi. Reizēm viņi to dara ļoti tieši, pazemojot, netaisnīgi un negodīgi izturoties, bet reizēm viņi savu ietekmi realizē netieši, ļaujot klasei izrēķināties ar bērnu, pieverot acis vai ignorējot, vai pat ietekmējot visu kolektīvu: "Es gan tā neatstātu", "Es gan ar tādu bērnu kopā nesēdētu" utt.

Skatīsimies acīs realitātei – šādi gadījumi ir, un tie ir bieži. Parasti, runājot ar skolas administrāciju, viņi zina par to, un viņiem ir kādi apsvērumi, kāpēc šie pedagogi netiek atlaisti vai kāpēc ar viņiem pat netiek veiktas pārrunas. "Bērniem ir jāiemācās, ka pieaugušie ir dažādi" – šis laikam ir spilgtākais citāts, ko esmu dzirdējusi, lūdzot skolas vadībai skaidrot, kāpēc viņi pieļauj pedagoga atklātu ņirgāšanos pret bērniem.

Šādos gadījumos var un vajag cīnīties, bet jums ir tiesības arī necīnīties, ja jums nav enerģijas, jums ir tiesības nobīties, jo pret sistēmu cīnīties ir grūti, it īpaši, ja aiz šīs sistēmas stāv citas.

Iesaistiet sarunās bērnu. Jautājiet viņa viedokli, viņa redzējumu. Ja bērns jau ir lielāks, lūdziet savākt informāciju par skolām, uz kurām viņš varētu, būtu gatavs doties. Lūdziet apkopot atsauksmes internetā, izpētīt sociālo mediju profilu. Lieciet kopā plusus un mīnusus un izmantojiet citus lēmumu pieņemšanas instrumentus. Informējiet viņu par saviem apsvērumiem. Tas bērnam sniegs kontroles sajūtas, kā arī sadalīs atbildību. Ja iespējams, gala lēmumam tomēr jābūt bērna rokās (atbilstoši bērna vecumam un bērna lemtspējai).

Tas ir īpaši svarīgi, ja bērnam ir izteikta negativitāte: "Vecāki izvēlējās nepareizo skolu", "Visi ir atbildīgi, tikai ne es", Viņi mani kaitina, lai es zaudētu savaldīšanos".

Nebaidieties mainīt skolu, jo ir pētījumi, kas rāda, ka skolu maiņa palīdz bērniem nākotnē – bērni, kuri vairākas reizes mainījuši skolu, ir vieglāk virzīties par karjeras kāpnēm augšup, viņi vieglāk maina dzīvesvietas un vieglāk pielāgojas pārmaiņām pieaugušo dzīvē. Jā, nebūs viegli, bet grūtību pārvarēšana ir būtiska pieredzes sastāvdaļa visas dzīves garumā.

Nekautrējieties sarunāt tikšanos ar skolas vadību un bērnu. Ja viņiem nebūs laika izrunāt jūsu bažas, visticamāk, viņiem nebūs laika risināt arī nozīmīgas problēmas.

Veltiet laiku, lai iepazītos ar jauno klases audzinātāju pirms skolas sākuma un izrunājiet savas bažas, taktikas. Caur to jūs sapratīsiet pedagogu vērtības, pieeju, filozofiju. ņemiet līdzi savu bērnu, kurš mācīsies šajā skolā un pirms tikšanās pārrunājiet sarunas gaitu un ļaujiet bērnam vadīt sarunu. Ja iespējams, arī sākumskolas bērnam.

Nekautrējieties uzdot jautājumus par to, kā viņi risina sarežģītas situācijas. Jo mēs ļoti, ļoti vēlētos, lai viss izdotos, tāpēc mēs ignorējam daudzus brīdinājuma signālus. Jums ir tiesības raizēties, uztraukties. Arī jūsu bērnam.

Nebaidieties uzdot jautājumu, kā skolas risina vardarbības gadījumu, vai viņiem ir vienota nostāja. Lūdziet piemērus, kā viņi ir vai nav atrisinājuši situācijas.

Ir daudzas lietas, ko bērni var darīt pirms skolas. Būtiskākais - fokusējieties tieši uz saskarsmes prasmēm, nevis intelekta trenēšanu.

Pievērsiet uzmanību, ar kādām sajūtām bērns aiziet uz jauno skolu? Virzieni var būt divi – ir cilvēki, kuri virzās no kaut kurienes prom (bēg) un ir cilvēki, kuri dodas uz kaut kurieni. Šajā gadījumā būtu labi, ja jūs precīzi izrunātu, kas ir tā vieta, uz kurieni jūs dodaties un kāpēc. Ko bērns sagaida.

Neatkarīgi no jūsu lēmuma, ja bērns ilgstoši ir cietis no vardarbības skolā, psihologa konsultācijas varētu palīdzēt neattīstīt upura uzvedību, atjaunot veselīgu pašapziņu un ticību gan skolai, gan attiecībām, gan sev. Ja bērns paliek esošajā klasē un panāk imunitāti, darbs ar klasi ir svarīgs, jo klase izvēlēsies nākamo upuri. Ja pret pirmo upuri vērsās, jo viņš bija skaļākais, iespējams, nākamo izvēlēsies klusāko, ātrāko vai lēnāko, resnāko vai tievāko. Pat ja bērns necieš tieši, cieš arī aculiecinieki, jo viņi dzīvo nemitīgās bailēs, ka viņi būs nākamie…."

Te vari iepazīties ar portāla "Cālis" veidoto rakstu sēriju par dažādajām vardarbības izpausmēm skolu vidē:

Neaizskaramais varmāka – bērns. Vardarbība pret pedagogu kā skolas ikdiena

Bezspēcība vardarbības priekšā. Latvijas problēma – augstais tolerances līmenis

Kad pedagogi bērnus saukā par jefiņiem un brīdina par 'deputātu bērnu' vardarbību

Vecāku vardarbība pret pedagogu – realitāte ne tikai pandēmijas laikā