Muļķības pielīp sekundē, bet dzejolis galvā 'neturas' – spēles bērna atmiņas attīstībai  (1)

Kā trenēt pirmsskolas vecuma bērna atmiņu, bez kuras nu nekādi neiztikt mācību procesā un dzīvē kopumā, to speciālisti aplūko portālā "Parents". To, cik laba atmiņa ir svarīga, šajā rakstā uzsver arī pediatrs Artis Žeigurs: "Lai nebūtu grūtības mācībās, ir ļoti svarīgi vingrināties atcerēties dzirdēto. Ja bērnam dzirdes atmiņa ir vāja, viņš nespēj atcerēties, kas viņam jādara, un nespēj saprast uzdevuma mērķi. Tas izpaužas kā grūtības koncentrēties un nepatika pret skolu. Ja bērns vāji uzklausa mutiskus norādījumus, viņam ir vecumam neatbilstoši mazs vārdu krājums, viņš neprot izteikt savas domas un viņam ir grūtības atcerēties teikto, bērns skolā bieži cieš no pašapziņas trūkuma, jo nespēj sekot līdzi skolotāja skaidrojumiem."

Ap piecu sešu gadu vecumu atšķirības bērnu attīstībā kļūst acīmredzamas. Bieži tieši šajā laikā vecāki sāk raizēties. Drīz skola: mācību stundas, uzdevumi, atbildība, bet bērns pa desmit reizēm pārprasa vienu un to pašu. Patiešām, atmiņa ir ļoti svarīgs rādītājs, vai bērns ir gatavs skolai. Tomēr tās nepietiekamā attīstība piecu sešu gadu vecumā vēl nevēsta par to, ka visus skolas gadus bērns nedaudz atpaliks no citiem vienaudžiem un ka būs grūtības mācīties. Pilnīgi iespējams, ka neviens līdz šim īpaši nav piestrādājis pie bērna atmiņas attīstības.

"Kad piedzima pirmais bērns, es biju aizrauta ar ideju par dabisko audzināšanu. Bez bērnudārza, bez visādiem logopēdiem, psihologiem, bez datora un televizora. Mēs pārbraucām dzīvot uz vasarnīcu, tur arī mitinājāmies visu gadu, bērni caurām dienām rotaļājās svaigā gaisā, un es priecājos par to, ka mēs esam tik vienoti ar dabu. Bet, kad atgriezāmies pilsētā, lai dotos uz skolu, konsultācijas laikā mums pateica, ka bērns atpaliek no visiem bērniem savā vecuma grupā. Man tas bija pārsteigums – vienmēr uzskatīju, ka attīstībai jāļauj ritēt pašplūsmā. Paldies skolotājai – viņa ar bērnu nodarbojās papildus. Pusgada laikā izdevās likvidēt visus "robus". Izskatās, ka biju pārlieku aizrāvusies ar dabisko audzināšanu," atzīst kāda mamma.

Kā gan attīstīt bērna atmiņu? No vienas puses, atmiņa patiešām attīstās pati – komunikācijas laikā, ikdienas situācijās. Bet no otras puses, ir nepieciešamas arī speciālas prasmes un treniņš. Četru līdz sešu gadu vecumposmā mainās iegaumēšanas process. Atmiņa kļūst jēgpilna, atbrīvota no paļaušanās uz uztveri. Bērns sāk apzināti izmantot savu atmiņu. Bet viņš nevar iemācīties iegaumēšanas paņēmienus, ja viņam nav šādas nepieciešamības. Vecākiem par to vajadzētu parūpēties – īpaši, ja bērns neapmeklē bērnudārzu, kur šādas nodarbības jau ir iekļautas izglītības programmā.

Nodarbībām mājas apstākļos, lai trenētu atmiņu, jābūt bērniem interesantām. Piemēram, sarīkojot mājās skatuvi vai skaitot dzejoļus pēc lomām. Un būs labāk, ja pats bērns nezinās, kādēļ tu tā centies.

Bērna klātbūtnē nevajadzētu apspriest problēmas, ko esi pamanījis saistībā ar viņa atmiņu, tāpat viņam nevajadzētu redzēt, cik nobažījies esi par to. Tāpat nevajadzētu sniegt vērtējumu, atgādināt, ka tu seko rezultātiem. Tas tikai var kļūt par trauksmes iemeslu, nevis stimulu uzlabot atmiņu.

Droši vien, ka teju visi vecāki saskārušies ar situāciju, kas demonstrē brīvprātīgas un piespiedu atmiņas pazīmes. Kaut kādu joku vai atskaņas no bērnudārza – bērns tās uztver burtiski lidojumā. Bet, lūk, dziesmas par rudeni vārdus iemācīties nevar. Šādas izklaidības iemesls ir atšķirīgā attieksme pret iegaumēto. Pirmajā gadījumā motivācija radusies pati no sevis: tādi neparasti vārdi, un visi apkārtējie, tos izdzirdot – smējušies, protams, tas ir jāatkārto! Otrajā gadījumā par motīviem jāparūpējas pieaugušajiem. Īpaši, ja dziesmas vārdu ir daudz vai tie ļoti grūti paliek atmiņā. Radīt motīvu nav grūti, galvenais – tam jābūt ar pozitīvu nokrāsu.

"Mums vienmēr ir grūti mācīties dzejoļus. Nepatīk meitai šī nodarbe. Gan pierunāt nākas, gan apsolīt dāvanu par tā noskaitīšanu. Vīramāte, vienreiz redzot, kā mēs abas nodarbojamies, sacīja: "Nē, tā tā lieta neies. Lai mazmeita brīvdienās atbrauc pie manis. Man atnāks draudzene. Viņa 40 gadu nostrādājusi bērnudārzā. Lācim var iemācīt dzejoli." Es piekritu. Nožēloju līdz pat šim brīdim. Meita dzejoli iemācījās, taču pirms tas bija jāskaita publiski, viņai kļuva slikti, un, protams, uz skatuves viņu nepalaida. Bet tagad viņa vispār atsakās kaut kur piedalīties. Un neko nespēj atcerēties," lūk, kāda pieredze ir citai mammai.

Bērni dažādi reaģē uz draudu motīviem. Ir tādi, kuriem var pateikt: "Netiksi galā – nekur ar mums nebrauksi!" (tiesa, tas nenozīmē, ka šādam pārliecināšanas veidam jābūt vadošam: tas veido orientāciju uz izvairīšanos no neveiksmēm, nevis uz sasniegumiem). Bet ir arī tādi bērni, kurus šāds skarbs motīvs vispār dezorganizē – izraisa bailes.

Tas pats attiecas arī uz spēcīgu motivāciju. Bērns nebaidās, bet tieši pretēji, pārāk stipri vēlas izdarīt visu, kā viņam pateikts. "Mēs uz pasākumu ieradīsimies visa ģimene, tevi fotografēs. Tu mūs nepievil – pilna zāle ar cilvēkiem taču būs." Visiem atmiņas procesiem – iegaumēšanai, saglabāšanai, reproducēšanai – šāda motivācija traucē. Un aizmiršanu arī (tas arī ir atmiņas process). Uzstāšanās laikā pusi teksta aizmirst, pusi sajauc, toties pēc tam šī runa gadiem no galvas neizzūd. Vārds pa vārdam...

Daudzi pieaugušie pieļauj, – jo vecāks bērns, jo viņam sliktāka atmiņa.

"Liene ap trīs gadu vecumu pārstāstīja veselus stāstus – ar precizitāti līdz vārdam. Un ar to pašu intonāciju, ar tām pašām pauzēm. Visi teica, ka šis ir neparasts bērns. Atzīšos, arī mēs no viņas gaidījām spēju parādīšanos. Aizvedām uz agrīnās attīstības skoliņu, kur mācīja divas svešvalodas, bija nodarbības loģikā un literatūrā, arī mūzikā. Bet nē, tagad nekādu īpašu spēju neredzam. Un iegaumēs viņa tik daudz, cik pateiks," atklāta ir vēl cita mamma.

Protams, sešu gadu vecumā runāt par to, ka atmiņa pasliktinājusies līdz ar vecumu – ir absolūti nepareizi. Gan atmiņa, gan uzmanība, domāšana, tieši pretēji, aktīvi attīstās. Ārēji nelabvēlīgi apstākļi var vājināt kognitīvās spējas. Piemēram, lieka slodze. Lai cik interesantas un aizraujošas būtu aktivitātes, to var būt par daudz. Bērniem mēdz būt stāvoklis, kas līdzinās hroniska noguruma sindromam, kad tiek zaudēta interese par notiekošo un spējas novājinās. Atmiņas pasliktināšanās var būt arī psihiskas traumas rezultāts. Turklāt ne uzreiz, bet konkrētā periodā, kad, šķiet, visi nelabvēlīgie notikumi jau ir pagātnē.

Tāpat izmaiņas var būt, ja bērns pastāvīgi ir pakļauts stresam, lai arī ne pārāk spēcīgam. Piemēram, dzīvo apstākļos, kad pieaugušie nemitīgi konfliktē vai bieži maina dzīvesvietas. Protams, nozīme ir arī vispārējam veselības stāvoklim. Grūtības ar iegaumēšanu var būt arī tad, ja bērnam ir kādas neiroloģiskas saslimšanas, ausu, kakla un deguna slimības, jebkuri traucējumi, ko pavada sāpes. Šajos gadījumos, protams, ir jāsāk pamata problēmas ārstēšana, un atmiņa uzreiz uzlabosies.

Atrodi izmaiņas!

Noliec bērnam priekšā piecas sešas rotaļlietas, palūdz tās atcerēties, bet pēc tam aizvērt acis. Vienu divas rotaļlietas pamaini vietām, bērnam ir jāpamana atšķirības un jānoliek mantas tādā secībā, kādā tās bijušas. "Mainīto" rotaļlietu daudzums visu laiku tiek palielināts, kamēr bērns vairs nevar noteikt, kura manta kur atradusies.

Pa ķēdīti – atkārtošana

Tu sāc un saki: "Mēs taisāmies doties atvaļinājumā. Tagad es paņemšu koferi un ielikšu tur bikses". Bērns turpina: "Es ielikšu bikses un kreklu". Tu atkārto visu to pašu un papildini ar vēl kādu lietu, kas liekama koferī. Rotaļa ne tikai trenē atmiņu, bet palīdz arī mazināt sasprindzinājumu, nomierināties.

Vizualizācija

Vārdu pāri

Izvēlies kādu vārdu pārus, kuriem ir savstarpēja saistība. Suns – bļodiņa, logs – aizkari (aptuveni 20 pārus). Visus šos vārdu pārus nosauc bērnam. Pēc minūtes saki vienu vārdu no pāra, bet bērnam jānosauc otrs pāra vārds. Pēc kādas pusstundas atkal nosauc vienu vārdu no pāra – lai bērnam atkal cenšas atminēt otru pāra vārdiņu. Tādā veidā tiek trenēta gan īstermiņa, gan ilgtermiņa iegaumēšana!

Atkārto aiz manis!

Pieaugušais nostājas bērnam aiz muguras un veic virkni manipulāciju ar viņa ķermeni. Piemēram, paceļ vienu roku, saliec otru roku elkonī, noliec galvu. Pēc tam lūdz bērnu iztaisnot ķermeni sākotnējā pozīcijā un pēc atmiņas atkārtot visas kustības.

Kurš vairāk?

"Kas ir zilā krāsā? – saki tu, un bērnam jānosauc trīs piecas lietas, kas ir tikai zilā krāsā. Pēc tam, viņš pats uzdod uzdevumu: "Kas mēdz būt tikai apaļš" Šo spēli var spēlēt visa ģimene.