Nevis ģēnijs 21. gadsimtā, bet laimīgs bērns: padomi vecākiem  (2)

Psiholoģe, mākslas terapeite Tatjana Vaščenkova portālā "Psychologies" dalās savā redzējumā par to, kā mūsdienu pasaulē, kas tik ļoti atšķiras no iepriekšējiem gadsimtiem, bērnu izaudzināt par laimīgu cilvēku.

Speciāliste akcentē, – vecāku funkcijas pēdējo 10–15 gadu laikā ir mainījušās, prasības pret mūsdienu mammām un tētiem ir krietni augstākas. Jā, un arī bērni kļuvuši atšķirīgāki, visa dzīve norit tādā kā paātrinātā režīmā. Un bērni jau piedzimst tādos apstākļos. Ātrāk attīstās, mērķtiecīgāk visu apgūst, jūt daudz niansētāk. Tieši tajā ir jāiegulda darbs, laiks, mīlestība, jāiesēj interese par kognitīvām interesēm un vēmi kustēties. Tad arī nākotnē bērnu gaida lieliski tava darba rezultāta augļi, uzsver psiholoģe. Lūk, viņas padomi, kā audzināt laimīgu bērnu 21. gadsimtā!

Tiklīdz tu pats apstāsies savā izaugsmē, bērns uzreiz zaudēs interesi pret tevi kā par avotu, no kura smelties gudrības, pieredzi, zināšanas... šajā ziņā bērni ir labākie skolotāji pieaugušajiem, motivācijas ierosinātāji un iemesls, lai sevi pilnveidotu. Neatgaiņājies, kad bērns tev uzdod jautājumus, kopā uzziniet ko jaunu, nostiprini savas zināšanas un dalies ar tām ar bērnu, diskutē ar viņu. Un tad pat vissarežģītākajā periodā – pusaudža vecumā – tu savam bērnam būsi autoritāte.

Kāda bīstamība pastāv, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu? Šajā periodā bērnus piesaista spēks un autoritāte. Un ja tās nav ģimenē, viņi to visu atradīs kaut kur citur, un visbiežāk tas būs visai apšaubāms vai pat bīstams avots. Autoritāte ir jāiekaro nevis sodot bērnu, bet sirsnīgi komunicējot, parādot savu atklātību, veidojot drošu vidi uzticībai un beznosacījumu mīlestībai. Un tad ir bezjēdzīgi moralizēt, stāstīt par labo un slikto, draudēt vai pieprasīt. Tā jau vairs nav audzināšana, bet gan vecāku un bērnu attiecību robežu pārsniegšana.

Bērni sagaida informāciju. Te arī rodas interese par planšetēm, viedtālruņiem, datoriem. Vecākiem visi šie palīgrīki vienkāršo dzīvi. Bet bērni, īpaši vecumā no diviem līdz trim gadiem, viegli var pietiem pierast un viņiem jau veidojas atkarība. Bēda tāda, ka pieeja informācijai, izmantojot šos kanālus, ir ļoti vienkārša, bet tas savukārt nozīmē, – tās vērtība ir nomināla. Pasaule kļūst nevis plašāka, bet šaurāka. Bet galvenais – kāda ir šī pasaule? Virtuāla, tātad – visai attālināta no reālās.

Pieejamība nogalē interesi. Kāda bija zināšanu vērtība vēl pirms 100 gadiem? To saņemt bija grūti. Lai kaut ko sasniegtu informatīvajā laukā, kā minimums bija jāpieliek pūles – jāaiziet līdz bibliotēkai, jāpārlapo milzīgs apjoms literatūras, jāapdomā viss un jāatrod tās jēga. Bet tagad bērnam pietiek vien ar dažiem klikšķiem, lai visu saņemtu kā uz paplātes, piedodiet, – planšetē...

Pieliekot maz pūļu un cita veida resursu, bērns pierod pie tā, ka pasaule savā ziņā viņam ir kā parādniece. Viņā veidojas egoistiska patēriņa sistēma. Reakcija uz atteikumiem vai neiespējamību ātri iegūt to, ko vēlas, izpaužas pārpratumos un agresijā, kas pusaudža gados rada konfliktu ar vecākiem.

Tāpēc tieši tev, nevis planšetei, ir jākļūst par galveno avotu, no kura bērna gūst jaunu un interesantu informāciju, uzsver psiholoģe. Bērnam ir jāskatās uz dzīvnieciņiem nevis caur viedierīces ekrānu, bet zoodārzā, uz kuru viņu atveduši mamma un tētis. Paplašini bērna redzesloku citādā veidā – braucot dabā, apmeklējot muzejus, izstādes, lai apmierinātu bērna zinātkāri. Tas viss veido komunikācijas sistēmu. Citādi, kā gan bērns iemācīsies mijiedarboties ar pasauli, ja visu redzēs tikai planšetes ekrānā?

Pat tad, kad bērns vēl ir pavisam mazs, viņu ir jāmāca izteikt savas vēlmes un vajadzības, kaut vai atdarinot, ja viņš vēl neprot runāt. Vēlāk, kad bērns jau paaudzies, bet vēl ir pirmsskolas vecumā, obligāti nosauc un pārrunā emocijas, palīdzi bērnam apgūt jūtu izpaušanas leksiku. Piemēram: "Man ir skumji", "Esmu izsalcis", "Esmu noguris", "Man nepatīk", "Esmu satraucies", "Esmu laimīgs". Bērns ir nokritis un sasities? Nesteidz uzreiz viņu apskaut un žēlot. Ļauj viņam parādīt visu, ko viņš jūt. Tas ir milzu notikums mazā cilvēka dzīvē. Tādā veidā tu viņam māci komunicēt/ "Es jūtu – es runāju – tas ir droši". Lūk, svarīga domu ķēdīte, kurai būtu jāveidojas jau agrīnā vecumā, norāda speciāliste.

Mācies just emocijas kopā ar bērnu. Nevis vienkārši ieslēdz viņam televizoru, bet apsēdies blakus un abi kopā paskatieties multfilmu. Pavēro bērnu, vai viņš netieši piedalās sižeta notikumos. Pēc kāda laika var atgriezties pie multfilmas satura apspriešanas, īpaši pievēršot uzmanību bērna emocionālajam resursam. Pēc tam padalies savā pieredzē: "Man bija bail, kad es bērnībā pirmo reizi skatījos šo multfilmu". Šis ir lielisks iemesls tevis iepazīšanai, citādas pieredzes iegūšanai.

Viens no vecāku svarīgākajiem uzdevumiem – iemācīt bērnu izteikt savas emocijas. Visus aizvainojumus, kurus mēs "staipām" līdzi pieaugušo dzīvē, jo neesam pratuši izskaidrot, ko jūtam un ko vēlamies... Var gadīties nepatīkami atklājumi: izrādās, ka ar manipulāciju un aizvainojuma palīdzību ne visu iespējams sasniegt, un tas rada slimīgu bezspēcības sajūtu, jēgas zaudēšanu, tā veidojas upura lomas apziņa ("mani neviens nesaprot, visa pasaule ir pret mani).

Mēs esam pieraduši uzskatīt: paēdis, tātad, – laimīgs. Tas ir anahronisms. Ir jāpārtrauc dzīvot ķermeņa drošības sistēmā, piemirstot par jūtām. Emociju sfēras apspiešana noved pie tā, ka pusaudzis nesaprot, kas viņš ir un kas viņu interesē. Tad vecāki skrien pie psihologa: "Viņš neko negrib, ne par ko neinteresējas".

Vai tad tu savu bērnu tikai vakar pamanīji? Tu vispār pazīsti šo gandrīz jau pieaugušo cilvēku? Kāpēc viņš ir noslēdzies sevī? Kāpēc viņā neieklausījās, nedeva iespēju izteikt savas jūtas, neinteresējās par viņa domām, neļāva pieņemt lēmumus, pazemoja un uzspieda, neieklausījās viņa vēlmēs Bet tagad tu vēlies, lai viņš vienatnē kļūtu pieaudzis un burvestīgā veidā visu iemācītos, pa vienu dienu pēc sirsnīgas sarunas ar vecākiem? Diemžēl, tā nekas nesanāks, nedaudz ar pirkstu vecāku virzienā pakrata psiholoģe.

Mūsdienu vecāki nevar daudz laika pavadīt ar bērniem un šo deficītu par kopā būšanu cenšas kompensēt ar materiālām lietām: jauniem sporta apaviem, planšetēm, rotaļlietām. Te arī rodas izlutināšana, kaprīzes, histērijas. Patiesībā tas ir kliedziens pēc mīlestības, lūgums to saņemt un izrādīt. Saņemot atteikumu uz kārtējo "gribu un dod", bērns to interpretē, kā faktu, ka viņu nemīl. Neaizvieto un nesajauc mīlestības un rūpju izpratni ar materiāliem aizstājējiem. Strikti nodali bērna jūtas un vajadzības.

Nepavisam nav obligāti ar bērnu pavadīt visu savu laiku. Svarīgi ir katru dienu veltīt viņam kaut nedaudz uzmanības. Lai tā būtu tikai stunda dienā, toties lieliski pavadīta stunda. Ievies noteikumu – kā minimums 12 procentus sava laika katru dienu veltīt, lai ar bērnu apgūtu kaut ko jaunu: uzzinātu kādu jaunu informāciju par pasauli, emocijām, mūziku utt. Šis algoritms sniegs labu resursu veiksmīgai sadarbībai ar bērnu.

Katram ir jāzina, ka viņu sadzirdēs un sapratīs. Pat tad, ja ģimenē ir septiņi bērni, – katram ir jāatrod laiks personīgai komunikācijai ar mammu, kaut reizi nedēļā. Laiks, kad mamma eksistē tikai viņam, kad viņš pilnībā bauda mammas uzmanību. Nosauc to par "māmiņas dienu" vai "māmiņas stundu" (un, protams, arī "tēta stundu"). Tā bērns mācās plānot dzīvi: "Es varēšu izrunāties, mamma/tētis uzklausīs manu un sniegs atbildi". Tam ir jāsaglabājas arī pusaudža vecumā.

Kā norāda psiholoģe, nedrīkst sarunāties ar bērnu, nodarbojoties ar savām lietām: ēdiena gatavošanu, mājas tīrīšanu, gludināšanu, ziņu skatīšanos. Tādā gadījumā tu pagriez muguru savam bērnam, bet tas nozīmē – novērsies no viņa problēmām un pārdzīvojumiem. Sarunas laikā obligāti ir jāskatās acīs, atrodoties ar bērnu vienā pozīcijā – aci pret aci. Šāds kontakts garantē, ka bērns jūtas droši.

Viss, ko tu jūti pret bērnu, izrunā pirmajā personā: "Esmu satraukta, tu slimo". Nesaki: "Tu mans nabadziņš, nelaimīgais slimnieciņš". Šādi tu bērnu savā ziņā nomarķē, bet viņš gūst no tā sekundārus labumus. Viņam visai ātri izveidojas vienkārša ķēdīte, kā saņemt mammas mīlestību un uzmanību.

Nesaki: "Tu esi slikts", bet gan: "Šī tava rīcība apbēdināja ne tikai mani, bet arī audzinātāju". "Šie stulbie vārdu", nevis "tu runā rupjības". Novērtē bērna rīcību, nevis pašu bērnu. Visiem ir tiesības kļūdīties, lai gūtu pieredzi.

Attīstošās nodarbības, pulciņi, gatavošanās skolai, – daudzi vecāki ieciklējušies idejai savu bērnu izaudzināt par ģēniju, līderi. Šo visu "attīstību veicinošo" nodarbību daudzums ir tieši proporcionāls vecāku kompleksiem, uzskata psiholoģe Vaščenkova. 18.-19. gadsimtā nebija bēbīšu skoliņu, bet arī bez tiem radās rakstnieki, mākslinieki,zinātnieki. Ļauj bērnam organiski nodzīvot savu bērnību,un atrast sevi. Ja bērnu ar noslieci uz svešvalodu apguvi sāks vadāt uz vingrošanas vai karatē treniņiem, pilnīgi droši,ka bērns nākotnē var iedzīvoties psihosomatiskās problēmās. Vienkārši ir jābūt uzmanīgiem un vērot, kas bērnam patīk, dot iespēju pamēģināt, atbalstīt viņa interesi.

Atņemt bērnību un visu dienu "aizsist" ar attīstošām nodarbībām nav vērts. Pirmsskolas vecuma bērniem ir jābūt 70 procentiem brīva laika. Tas ir tas laiks, kad bērns sāk radīt un fantazēt. Bez radošiem elementiem tu izaudzināsi ieprogrammētu biorobotu, brīdina mākslas terapeite.

Diezin vai kādam ir nepieciešams paskaidrot, ka pacelt roku pret bērnu nedrīkst! Bet kas attiecas uz draudiem par sodu, – ja tu tos neizpildi, tie zaudē spēku. Ja tu nosaki robežas, rāmjus, esi konsekvents un ej līdz galam. Vienu reizi saki, otro – dari.

Daudzi vecāki tikai sola: "Slikti uzvedīsies, iesim mājās". Ja to neizdarīsi, tavi vārdi zaudēs vērtību. Bērns vienkārši būs apmulsis tavos bezgalīgajos draudos. Vārdus ir jānostiprina ar rīcību: "Mēs ejam prom, jo tu kliedz". Bet pirms draudēt, desmit reižu padomā!

Laimīgu var atpazīt pēc tā, cik bezbailīgi viņš pieļauj kļūdas, meklē variantus un risinājuma ceļus, ieslēdz visu savu entuziasmu un zinātkāri, bez bailēm tikt izsmietam vai pazemotam. Kā tas veidojas? Tikai ar pieaugušo – vecāku un skolotāju gudrību un sirdssiltumu.

Skolotāji Somijā, redzot, ka piemērs ir atrisināts nepareizi, saka: "Cik lieliska kļūda". Bez kļūdām nedrīkst atrast pareizo risinājumu. Bet, ja par kļūdām rāj, tas vienkārši izslēdz visus izziņas motīvus.

Viss ir vienkāršāk, nekā šķiet. Galvenais, ko var darīt – vienkārši mīlēt un runāt par to. Nebaidies, ka bērnu mīlēsi pārāk stipri: mīlestības nevar būt pārāk daudz. Netirgojies ar mīlestību – "ja būsi paklausīgs, gudrs, kulturāls" bērns jeb – ērtais bērns, tad tevi mīlēšu... Šāda attieksme veido neirotipisku pasaules uztveres tipu, pašapziņas samazināšanos. Bērns sāk sev vaicāt: "Vai esmu mīlestības/konfektes, augsta atalgojuma vērts?" Galu galā tas veicina mazvērtības kompleksu veidošanos un dažādas nepatikšanas dzīvē kopumā, brīdina speciāliste.

Un vēl – ir taču teiciens: "Laimīgiem vecākiem – laimīgi bērni!"