Kāda ir pusaudža sapņu versija par saprotošu mammu  (2)

Kāda mamma portālā "Vospitaj" atklāj savas sajūtas, kādas piedzīvojusi, kad viņas dēls sācis pieaugt. Bet mamma neaprobežojas tikai ar savu emociju atspoguļojumu, – viņa palūgusi savu nu jau 24 gadus veco dēlu padalīties ar savām domām, ko viņš juta kā pusaudzis un ko gribēja sagaidīt no mammas. Lūk, tālāk iepazīsties ar mammas vēstījumu!

"Kad mans dēls tuvojās skolas vecumam, arvien vairāk apzinājos, ka mūsu attiecības mainās. Es ne tikai apzinājos, ka mūsu attiecības mainās, bet zināju, ka tās ir jāmaina, un tā bija nežēlīgā daļa.

Kad viņš bija mazs, zināju visus viņa soļus. Mēs apskāvāmies un lasījām grāmatas, kopā gājām uz pārtikas veikalu, viņš man sekoja, kopā ar mani dzīvojās pa virtuvi un stāstīja par savu dienu. Kad viņš kļuva vecāks, dēls sāka attālināties, vairs negribēja ar mani dzīvoties pa virtuvi un runāt tik daudz kā iepriekš. Arī grāmatu lasīšana un apskaušanās dīvānā vairs nenotika. Tas bija sāpīgi (patiesi sirdi plosoši).

Laiku pa laikam viņš atzinās, ka negrib pieaugt, sēdēja man cieši blakus uz dīvāna, un mums bija saturīga saruna. Es atviegloti nopūtos, ka mēs vēl joprojām esam blakus, un meloju pati sev: "Redziet, nekas nav mainījies". Pēc tam nāk jauna diena, un realitāte, kurā viņam no manis ir jāattālinās, un tas man sāpēja ar vēl lielāku spēku. Godīgi sakot, tas bija teju sēru process.

Es nezināju šo jaunos "deju" soļus. Es nezināju, kā būt. Es nemainījos, un vairs nevadīju šo jauno deju. Kad viņš gribēja parunāt, biju ļoti pacilāta. Baidījos, ka viņš sajutīs manu sajūsmu un atgriezīsies atpakaļ savā pusaudžu vientulībā, tāpēc centos apspiest savu milzīgo laimes sajūtu, kad viņš man atklāja sevi vai kaut kādā veidā vēlējās sagaidīt manu atbalstu.

Ja jums ir dēls pusaudža vecumā, tad sapratīsiet, par ko runāju. Man bija jāciena viņa pieaugšanas process un jāmācās jaunos veidos komunicēt ar viņu.

Citas mammas uzdod man to pašu jautājumu: "Kā man tagad komunicēt ar dēlu, kad mūsu attiecības mainās?" vai "Kā man piespiest manu zēniņu – pusaudzi ar mani parunāt?"

Es palūdzu savu 24 gadus veco dēlu padomāt par to, ko viņš gribēja un kas viņam bija vajadzīgs, kad viņš bija pusaudzis. Lūk, viņa atbildes!

Manā dzīvē notiek daudz pārmaiņu. Noslēpums, bet es baidos pieaugt. No vienas puses, gribu būt neatkarīgs, bet no otras, man ir bail domāt par to, lai kļūtu pieaudzis un uzņemtos tik lielu atbildību. Tāpēc, kad tu man uzdod virkni jautājumu, tas mani var stipri nogurdināt. Es vēl joprojām tevi mīlu, vienkārši man vajag nedaudz vietas, lai mācītos pa savam.

Es zinu, ka tu rūpējies, bet man ne vienmēr vajadzīgs padoms. Es justos labi, ja tu pavaicātu man, pirms to sniegt. Dažreiz man tikai nepieciešams, lai kāds uzklausītu un noticētu, ka es to varu saprast.

Es vēlos vairāk brīvības un neatkarības. Svarīgi, lai tu ļautu man pieņemt lēmumus patstāvīgi, un lai viss būtu kārtībā. Man īpaši nepatīk, kad mani nomētā ar jautājumiem vai pastāvīgi skatās pār plecu, vai man kaut ko atgādina.

Pat ja tas nav tavs ceļš (piemēram, sports, hobiji, mūzika, iecienītā videospēle), centies saprast, ka šī nodarbe ir man svarīga. Man patīk, kad tu pasēdi kopā ar mani, kad es spēlēju savu iecienīto videospēli un kad tu izrādi interesi par manu mīļāko "YouTube" kanālu. Es zinu, ka tev tas nav svarīgi, bet man ļoti daudz ko nozīmē, ja tu izrādi interesi.

Tā vietā: "Tev nav jāpiedzīvo stress", pasaki kaut ko šādā stilā: "Ir labi sajust stresu". Vai: "Es saprotu, ka tu piedzīvosi stresu". Ļauj man dalīties savā sarūgtinājumā kaut kādā jautājumā un dod man telpu, lai tiktu skaidrībā, un to visu, lūdzu, bez sajūtas, ka it kā tev tas būtu jāizlabo.

Ja es nejūtos savā ādā, līdzpārdzīvo ar mani, pat ja zini, ka tam nav lielas nozīmes, tas man nozīmē daudz. Ja esmu par kaut ko apmierināts, esi laimīga kopā ar mani. Es nevēlos sajust, ka tu vēlies mani dabūt, vēlos sajust, ka esi mans fans numur viens.

Tas man ļoti daudz nozīmē, kad tu pamani, ko es dienas no dienas daru labi, nevis tam, ko es nedaru vai daru nepareizi. Es tev to neatklāšu pa tiešo, bet tavs viedoklis man ir vesela pasaule. Tas mani piespiež darīt lietas, kas man patīk, vēl labāk.

Man patiešām patīk, kad tu esi laimīga mani redzēt un smejies kopā ar mani, nevis tikai uztraucies un uzdod man tik daudz jautājumus. Godīgi sakot, tas man nozīmē, iespējams pat, ka visvairāk par jebko citu pasaulē, – kad mēs kopā izklaidējamies.

Man dažreiz ir vajadzīga godīga, konstruktīva atgriezeniskā saikne. Bet svarīgi ir tas, kā tu man pasniedz patiesību. Man nevajag, ka tu mani kritizētu brīžos, kad tu mani labo. Es mācos, kādu ietekmi es atstāju uz citiem, un man ir savi aklie plankumi. Man nevajag, lai tu pastāvīgi mani slavētu, šādā veidā cenšoties mākslīgi panākt, lai es justos labi. Pēc tam es jūtos vēl sliktāk. Es vēlos, lai tu būtu godīga, saprotot, ka es vēl tikai mācos.

Lūk, atslēgas vārdi, kurus, es pieļauju, pateiktu tavs dēls: "Es zinu, ka tagad tev nav viegli, es pieaugu, un es jau vairs neesmu tavs mazais zēniņš". "Neraugoties uz to, ka es attālinos no tevis, es arvien tevi mīlu tikpat stipri. Es cenšos saprast, kā ir būt jaunam cilvēkam, kuram mamma vairs tik ļoti nav nepieciešama. Es vēlos būt līdzās tev, un arvien vēl tu man esi vajadzīga, tikai citādākā veidā. Tāpēc, – neaizej, mammu, pat ja domā, ka es to vēlos, turpini man ticēt un būt blakus, jo tu joprojām esi vissvarīgākā sieviete manā dzīvē!"