Bilde ir, skaņas nav. Pasīvā agresija

Šķiet, katrs ir piedzīvojis līdzīgu – varbūt tādu pašu – situāciju, kurā ir skaidri jūtams, ka kaut kas ir otru aizskāris vai radījis kādu citu emocionālu sakāpinājumu, bet viņš vai viņa par to nerunā, savas sajūtas it kā "nogrūž" kaut kur tālu prom un cenšas izlikties, ka nekas nav noticis – viss ir kārtībā. To varētu saukt par visai klasisku pasīvās agresijas izpausmi, kur cilvēks tā vietā, lai dusmotos atklāti, savas emocijas pauž it kā slēptos veidos, skaidro "Psychology Today".

Lai gūtu lielāku izpratni, kas pasīvo agresiju atšķir no atklātās, vai visos gadījumos ir iespējams pašam pasīvi agresīvajam saprast savas emocijas un kurā brīdī pasīvā agresija kļūst par manipulāciju, uz sarunu aicinājām klīnisko psiholoģi un psihoterapijas speciālisti Inesi Putnieci.

Agresijas izpausmes nav tieši vērstas pret otru cilvēku

Putniece atklāj, ka bieži vien cilvēki īsti neizprot terminu "pasīvā agresija". Ar ko tā tiek jaukta? Te vispirms jāsaprot, ka atklāta agresija būs otram iesist pļauku, iespert, uzbļaut – veikt agresīvu rīcību. Cilvēki reizēm domā – ja man uznāca dusmas, bet es sevi savaldīju un neko neizdarīju, tātad tā ir pasīvā agresija. Tas tā nav.

"Pasīvā agresija ir iekšēja pretestība starp emocionālo pārdzīvojumu un domām par konkrēto situāciju – ko domāju, kā jūtos. Tā ir savdabīga šīs pretestības izpausmes forma. Tāpat tā ir viens no ierastiem uzvedības modeļiem, kā cilvēks ir ieradis izreaģēt savas emocijas, savus emocionālos stāvokļus," turpina speciāliste.