Negribu iet uz skolu: trīs reāli piemēri ar komentāriem  (3)

Psiholoģe Jekaterina Prohorova portālā "Psychologies" piedāvā iepazīties ar trīs reāliem scenārijiem, pati tos arī komentējot.

"Meitai jāsāk iet 1. klasē. Viņa to ilgi gaidīja, gatavojās, ar prieku piemērīja jauno skolas formu. Bet jūlijā un augustā viņai nācās apmeklēt dežūrgrupu bērnudārzā, lai turpinātu gatavoties skolai, un tur bija nepazīstama audzinātāja. Tieši viņa mēneša laikā paguva "atsist" visu meitas vēlmi mācīties. Tikai nezinu, vai viņa ir kritizēta vai kaut kā nobiedēta, bet tagad meitiņa atsakās kaut ko darīt, pat zīmēt negrib. Saka, ka viņa būšot "divnieku karaliene". Kā bērnā atgriezt motivāciju, palīdzēt nebaidīties no kļūdām un sliktām atzīmēm?" pēc padoma taujā mamma Inga.

Pirmsskolas vecuma bērns vēl ne pilnībā izprot atzīmju jēgu

Psihloloģe norāda, – jau tikai viens vārds "atzīme" mūsos izraisa daudz dažādu jūtu. Tās ir gan bailes, gan vainas sajūta, gan lepnums un sarūgtinājums, un ceļu trīcēšana, un spriedze mugurā. Tā ir arī savas vērtības sajūta, un šīs vērtības atkarība no pieaugušajiem. Pirmsskolas vecuma bērns vēl ne pilnībā izprot atzīmju jēgu, bet viņš no kaut kurienes zina, ka no tām var būt atkarīgs, cik viņš ir "labs" vai "slikts", ka atzīmes var mainīt attieksmi pret viņu.

Vecāks ar savu mīlestību un atbalstu ir spējīgs mainīt šo izpratni, tātad, – mainīt bērna attieksmi pret atzīmēm skolā un dzīvē kopumā. Tieši tavos spēkos ir nepārvērst atzīmes par pašmērķi, par kaut ko tādu, no kā būtu atkarīga meitas labklājība un laime. Tavos spēkos ir izdarīt tā, lai mācības skolā kļūtu viņai nevis par izšķirošu pārbaudījumu, kas izlems viņas likteni, bet par aizraujošu pieredzi iepazīties ar pasauli, tās iespējām un vajadzībām.

Spēcīga motivācija vienmēr parādās tad, kad ir interese. Pamēģini meitu aizraut ar šo jauno dzīvi. Pastāsti jautrus stāstiņus no sava skolas laika, padalies, cik tev bija interesanti 1. klasē un cik svarīgi bija justies jau lielai meitenei, nevis bērndārzniecei, – ar skaistu mugursomu un penāli, cik tas ir lieliski – iepazīties ar jauniem bērniem. Pat redzēt skolas ēku no iekšienes – arī tas ir ļoti interesanti. Bet vēl pasaki, ka tu viņu mīli visu laiku. Un atzīmes nekādi nevar ietekmēt tavu mīlestību un draudzību pret meitiņu.

"Manam dēlam ir astoņi gadi, un viņš kategoriski atsakās doties uz skolu. Pagājušajā gadā, kad viņš mācījās 1. klasē, notika briesmīgs atgadījums: viņam starpbrīdī piesējās viens zēns no viņa klases (dēls saka, ka vispār bez jebkāda iemesla), sagaidīja viņu pēc stundām, atrada kaut kur skolas pagalmā stikla pudeles lauskas un ar tām sagrieza visu viņa virsjaku. Pat centās žņaugt, bet patraucēja citi bērni.

Mēs palūdzām skolotājai, lai viņa izskaidrojas ar tā zēna vecākiem, bet nepaguvām: sākās pavasara brīvlaiks, tad Covid-19 pandēmija un attālinātās mācības, vasara... Bet tagad Igors ietiepies un nekādi: "neiešu uz skolu", aiziet pat līdz histērijai. Pēdējās dienās sācis sūdzēties par sliktu pašsajūtu: sāp vēders, pazudusi apetīte. Viņš nepaskaidro iemeslu, bet man šķiet, ka viss jāsaista ar to incidentu. Kā viņam palīdzēt pārvarēt bailes?" vaicā mamma Marina.

Bērnam ir svarīgi zināt, redzēt un just, ka viņš nav viens, ka viņam līdzās ir spēcīgi un mīloši pieaugušie

Pirmais, ko ir svarīgi izdarīt, lai palīdzētu dēlam – atzīt, ka viņš vēl joprojām ir bērns. Bērns – otrklasnieks, kurš piedzīvojis uzbrukumu un sagaida palīdzību un aizstāvību no pieaugušajiem. Vai viņš ir nobijies? Protams, tas ir dabiski. Vai viņš sevi varēja aizstāvēt tajā situācijā? Nē. Un diezin vai viņa vecumā kāds to varētu izdarīt. Tādas situācijas tiek risinātas pieaugušo līmenī.

Bērnam ir svarīgi zināt, redzēt un just, ka viņš nav viens, ka viņam līdzās ir spēcīgi un mīloši pieaugušie, kuri pasargā un iestājas par to, kur viņš pats pagaidām jūtas bezspēcīgs, norāda psiholoģe. "Es rekomendētu jums personīgi parunāties ar tā zēna vecākiem, lai dēls varētu redzēt, kā tu viņu atbalsti un neļausi darīt pāri. Tas viņam dos spēku un pārliecību. Ja arī pēc tam Igors atteiksies doties uz skolu, ir vērts padomāt par to, lai skolu mainītu," iesaka Prohorova.

Speciāliste akcentē, ka minētais incidents nebija neliela pakaušanās starpbrīdī, bet gan tiešs uzbrukums. Viņa apliecina, ka nenovērtētu par zemu šī notikuma nozīmi bērna dzīvē. "Viņam ir svarīgi no jauna sajust drošību. Tam būs nepieciešams laiks, izpratne un atbalsts. Ir jāņem vērā, ka bērnam skola, pirmkārt, ir komunikācija. Jebkurā komunikācijā ir iespējami konflikti un nesaprašanās. Būtu labi, ja jūs atrastu iespēju laiku pa laikam apspriest ar bērnu dažādas sarežģītas situācijas: kāpēc tās atgadās, kā uzvesties, kā izdarīt tā, lai tās notiku iespējami retāk," pamāca psiholoģe. Par šādas sarunas iemeslu var kļūt grāmatas un filmas.

"Es jau vairākus gadus nodarbojos ar vingrošanu, treneris mani slavē. Man ir jau sacensībās gūtas medaļas, taču uz treniņiem jābrauc ļoti tālu – cauri visai pilsētai, un tā gandrīz katru dienu. Mājasdarbus sagatavot nepagūstu. Tā rezultātā esmu sākusi sliktām mācīties, un mamma mani rāj. Saka: ja nesekmīgās atzīmes neizlabosi, aizliegšu apmeklēt vingrošanu. Bet man patīk sports un es negribu iet uz skolu, tā man ir lieka laika tērēšana, man tur nav interesanti. Lūdzu mammai, lai ievieš man mājmācību, bet viņa par to pat dzirdēt negrib. Ko man darīt?" – padomu prasa 11 gadus vecā Ira.

Tiklīdz līdzsvars tiek traucēts, viena no sfērām vienmēr cieš

Nododot tevi profesionālajā sportā, mamma, iespējams, ne līdz galam apzinājās savas izvēles cenu. Pirmkārt, tas prasa daudz spēka un laika ieguldījumu – gan tava kā bērna, gan viņas. Otrkārt, viņa varēja arī neparedzēt, ka tev pastāvīgi nāksies meklēt līdzsvaru starp sportu, skolu un mācībām, ikdienas dzīvi. Bet tiklīdz līdzsvars tiek traucēts, viena no sfērām vienmēr sāk ciest, piemēram, parādās nesekmība skolā vai arī nepietiekami labi rezultāti sporta sacensībās, vai laika trūkums, lai tiktos ar draugiem, un diezgan loģiski, tam sekojoša attālināšanās no viņiem, vai arī, iespējams sajūta, ka esi svešiniece starp klasesbiedriem.

Pamēģini ar mammu tikt skaidrībā, ar ko saistīta tava nevēlēšanās doties uz skolu. Vai patiešām runa ir tikai par mācīšanos? Vai pastāv vēl citi iemesli? Vai tev klasē ir draugi? Kā pret tevi izturas klasesbiedri un skolotāji? Un ja šajā visā, izņemot atzīmes, viss ir kārtībā, tad vajadzētu vēlreiz apspriest ar mammu iespēju pāriet uz attālināto mācīšanos – kas viņu tajā biedē, iesaka psiholoģe.

Pamēģini pastāstīt mammai, kā tu pati saredzi šādu mācīšanos. Lai mācītos attālināti, tas no tevis prasīs daudz atbildības un patstāvības, iespējams, mamma baidās, ka tu varētu netikt galā vai arī uz viņas pleciem gulsies papildu slodze. Bet vēl iespējams, mamma uztraucas par izglītības kvalitāti un līdz ar to par tavu nākotni – vai spēsi mācīties augstskolā. Ja ir iespējams, ieteicams parunāties ar pedagogiem, kuri strādā ar skolēniem mājmācībā, un ar bērniem, kuri veiksmīgi mācās attālināti. Lai viņi dalās pieredzē, pastāsta par plusiem un mīnusiem, par grūtībām, ar kurām nācies saskarties, un šādas mācīšanās priekšrocībām.