Mans bērns ir pāridarītājs – kā reaģēt un veikt pārrunas  (3)

Apjausma, ka paša bērns ir tas, kurš mēdz mutiski un fiziski aizskart savus vienaudžus, noteikti nav viegli pieņemams fakts. Taču šāda rīcība – citu bērnu aizskaršana – bērnā parasti nedzimst no zila gaisa, vietnē "HuffPost" norāda bērnu psiholoģe Amanda Gamera. "Šādu uzvedību bērns iemācās," skaidro psiholoģe. Bērns apgūst, kā pāridarīšana iedarbojas uz citiem – ja viņš ir nedaudz nejauks, iegūst to, ko vēlējies, līdz ar to darbību atkārto. "Parasti šāda rīcība ir nedrošības par sevi sekas, kad bērns citiem cenšas pierādīt, ka ir lielāks, gudrāks vai stiprāks," norāda Gamera.

Jāsaprot, ka situācijās, kad vecākam šķiet, ka šāda agresora uzvedība nebeigsies, sev jāatgādina, ka tā ir tikai fāze. Ja ar šo fāzi apietas pareizi, tā neilgst mūžību. Taču ir atšķirība starp būšanu nejaukam, lai pārbaudītu robežas, un tādam, kurš pastāvīgi mobingo citus bērnus. Lai šādu bērna rīcību novērstu, jādomā par to, kā audzēt pašapziņu, vienlaikus nepieļaujot pāridarīšanu kā bērna uzvedības šķautni. Viens no piemēriem ir mazuļu čīkstēšana par to, lai iedod kādu kārumu vai mantu, līdz kāds no pieaugušajiem neuztur un saka, lai iedod bērnam to, ko viņš pieprasa, – bērns tad saprot, ka ar savu nelāgo uzvedību var panākt, ko vēlas.

Empātijas trūkums ir tas, kas bērnam-pāridarītājam neļauj saprast, ka viņa upurim sāp (gan emocionāli, gan fiziski). "Bērniem var trūkt empātijas. Ap četru piecu gadu vecumu viņi dabiski ir egocentriski, bet, kļūstot vecākiem, lielākoties bērni apgūst prasmi domāt par to, kā jūtas citi. Empātija ir kā muskulis – ja to izmanto, tas kļūst stiprāks, ja neizmanto, tas izgaist un neaug," paskaidro psiholoģe. Lai sekmētu to, ka bērns lēmumus izdara pats un audzē savu pašapziņu, vecākiem ieteicams izvairīties no pārlieku lielas lemšanas bērna vietā. Tāpat jāatceras, ka bērniem jājūtas drošībā un mīlētiem, pat ja viņu uzvedība nav saprotama.

Lūk, psiholoģes skaidrojums par to, kā rīkoties, ja bērns ir pāridarītājs!

"Svarīgi ir nepārspīlēt ar savu reakciju, tiklīdz parādās pirmās pazīmes, ka bērns ir nejauks pret citiem," skaidro Gamera. "Tā bērns var neapjaust, ko patiesībā dara." Asa reakcija uz šādu uzvedību savukārt ir pastiprināta uzmanība, ko daudzi bērni arī grib panākt – lai viņu negatīvajai rīcībai ir redzīgas acis. Uz mobingu vajag reaģēt mierīgi – nozīmīgi ir būt atvērtiem komunikācijai ar bērnu. Ja viņi izdarījuši ko ļaunu, ir vitāli, lai vecāki runātu par to, kāpēc šāda uzvedība nav pieļaujama. Bērnam var uzdot jautājumu: "Kā tu justos, ja kāds tā izturētos pret tevi?"

Viena no pirmajām vecāku rīcībām, kas pieļaujama, ir palūkošanās uz to, kāda ir vide mājās. Vai ir kas tāds, kas bērnā varētu mudināt šādu rīcību? Ir bērni, kas atdarina savus br''alus un māsas, kā arī vecākus. Varbūt tavs bērns gūst piemēru mājinieku rīcībā?

Kopā ar bērnu izlasiet pasaku un pārrunājiet, kā jūtas pasakas varoņi, – tas veicinās empātiju bērnā. Viena no pasakām, ko iesaka Gamera, ir par Zeltmatīti un trīs lāčiem – bērnam var paskaidrot to, kā jutās lāči, kad viņu mājā ienāca svešiniece, apēda visu putru un izgulēja gultiņas. Ja pasakas nerezonē, psiholoģe iesaka pamēģināt lomu spēles. "Spēlēšanās ar lellēm, lomu spēles, pieņemot lēmumus vai pārrunājot atšķirības viedokļos, var būt noderīgs process," paskaidro Gamera. Ļauj bērnam vadīt scenāriju, bet iesaisties arī pats, uzdodot jautājumus par to, kā jūtas rotaļlieta/lomas atveidotājs. Tas ļaus attīstīt bērna iztēli un "iekāpt" kāda cita kurpēs.

Bērni veiksmīgi reaģē uz robežām, kas noteiktas stingri un nepārprotami, piemēram, ka brāļi un māsas savā starpā nekaujas. "Ja tas ir ģimenes likums, to vajag padarīt iedarbīgu," norāda psiholoģe. Situācijās, ja bērns nepiekāpjas kādam likumam vai robežai, jādara zināmas, kādas būs sekas par konkrētu rīcību. Piemēram, ja bērns sašvīkā māsas/brāļa zīmējumu, viņš vairs nevar zīmēt pats. Jo jaunāks bērns, jo īsākam un tūlītējākam jābūt sodam.

Viens no veidiem, kā iemācīt bērnam robežas, ir luksofora princips. Tas nozīmē, ka bērns saņem divus brīdinājumus pirms galējā brīdinājuma vai soda. "Šādā veidā bērnam labāk veidosies izpratne par savas rīcības sekām nekā tad, ja bērns vienreiz pastrādās nedarbu un uzreiz saņems pārmetumus," paskaidro psiholoģe.

Ja bērns pastāvīgi ir pāridarītājs, psiholoģe iesaka turēties pie vecāku noteiktajām robežām un principiem, izvērtējot bērna uzvedību ilgākā laika posmā, piemēram, mēneša, divu vai trīs. "Ja pēc trīs mēnešiem bērna uzvedība joprojām ir problēma, laiks meklēt palīdzību," iesaka Gamera. Retos gadījumos tās ir emocionālās attīstības problēmas, kad bērns neizprot savas rīcības sekas, taču ir situācijas, kad tas ir sauciens pēc uzmanības. Psiholoģe iesaka sadarboties ar skolu, ja tā ir pastāvīga problēma, lai varētu sadarboties ar speciālistiem, kas palīdzētu vērst bērna uzvedību pareizajās sliedēs.