Katram vecākam sāp, ja viņa bērns skolā vai kādā citā vidē cieš no vienaudžu pāridarījumiem. Mobings ir kļuvis par pamatīgu mūsdienu problēmu, kas aizvien biežāk jāpārrunā bērnu un pieaugušo starpā. Taču, ko darīt vecākiem, ja viņi uzzina, ka tieši viņu bērns ir agresors un pāridarītājs?
Apjausma, ka paša bērns ir tas, kurš mēdz mutiski un fiziski aizskart savus vienaudžus, noteikti nav viegli pieņemams fakts. Taču šāda rīcība – citu bērnu aizskaršana – bērnā parasti nedzimst no zila gaisa, vietnē "HuffPost" norāda bērnu psiholoģe Amanda Gamera. "Šādu uzvedību bērns iemācās," skaidro psiholoģe. Bērns apgūst, kā pāridarīšana iedarbojas uz citiem – ja viņš ir nedaudz nejauks, iegūst to, ko vēlējies, līdz ar to darbību atkārto. "Parasti šāda rīcība ir nedrošības par sevi sekas, kad bērns citiem cenšas pierādīt, ka ir lielāks, gudrāks vai stiprāks," norāda Gamera.
Jāsaprot, ka situācijās, kad vecākam šķiet, ka šāda agresora uzvedība nebeigsies, sev jāatgādina, ka tā ir tikai fāze. Ja ar šo fāzi apietas pareizi, tā neilgst mūžību. Taču ir atšķirība starp būšanu nejaukam, lai pārbaudītu robežas, un tādam, kurš pastāvīgi mobingo citus bērnus. Lai šādu bērna rīcību novērstu, jādomā par to, kā audzēt pašapziņu, vienlaikus nepieļaujot pāridarīšanu kā bērna uzvedības šķautni. Viens no piemēriem ir mazuļu čīkstēšana par to, lai iedod kādu kārumu vai mantu, līdz kāds no pieaugušajiem neuztur un saka, lai iedod bērnam to, ko viņš pieprasa, – bērns tad saprot, ka ar savu nelāgo uzvedību var panākt, ko vēlas.