Hiperaktīvs bērns – kā ar viņu darboties un kā mācīt

"Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumus bērna uzvedībā raksturo šādas pazīmes:

Bieži nākas redzēt, ka bērns var stundām skriet un nenogurt, turpretī pat dažas minūtes produktīvas nodarbības var viņu spēcīgi nogurdināt. Tāpēc bērni ar šāda veida uzvedību nevar veiksmīgi mācīties tradicionālā bērnudārzā vai skolā vai pilnvērtīgi piedalīties kādā interešu grupā.

Lai novērstu iespējamos pārpratumus, es vēlos atzīmēt, ka nevajadzētu UDHS piedēvēt visiem bērniem, kuri nevar pusstundu nosēdēt nekustīgi uz krēsla. Zināms haotisms uzvedībā un ātra uzmanības pārslēgšanās pārsvarā ir raksturīga lielākajai daļai pirmsskolas vecuma bērnu. Par problēmām var runāt tikai tad, ja bērna uzvedība ievērojami atšķiras no vienaudžu uzvedības.

UDHS var pamanīt jau agrā bērnībā. Svarīgi saprast, ka šis sindroms tikai norāda uz bērna uzvedības īpatnībām, bet nepaskaidro to cēloņus. Šajā jautājumā arī ekspertiem nav vienprātības. Daži eksperti uzskata, ka tādas slimības kā UDHS principā nav. Citi to uzskata par neatkarīgu traucējumu vai pat neārstējamu diagnozi. Un vēl citi to uzskata tikai par pagaidu stāvokli, kas radies kādu apstākļu iespaidā, ko ietekmē fizioloģija un ģenētika.

Ir arī vērts atzīmēt, ka šo uzvedību bieži novēro bērniem ar cita veida attīstības traucējumiem, ieskaitot bērnus ar autiskā spektra traucējumiem. Kaut arī pats autisms un tā vājākās izpausmes ir atsevišķa raksta tēma, visu turpmāko izklāstu var attiecināt arī uz bērniem ar dažādām autisma formām.

Tā kā tradicionālās izglītības sistēmas kopumā nav metožu darbam ar hiperaktīviem bērniem, bērnudārza audzinātāji un skolotāji bieži ir bezspēcīgi. Bērns, kurš klasē nevar mierīgi nosēdēt pat piecas minūtes, patiesi ir izaicinājums jebkuram skolotājam. Bērni ar UDHS nespēj pakļauties kārtības noteikumiem un pieaugušo prasībām. Dažreiz to var uztvert kā "kaitnieku" vai "briesmīgu raksturu", bet aiz tā slēpjas bērna elementāra nespēja darīt to, ko pieaugušie no viņa sagaida. Tāpat kā ir pieaugušie, kuri neprot skaisti dziedāt, ir bērni, kuri neprot sevi disciplinēt. Viņi vienkārši nezina, kā, un tāpēc nevēlas to darīt.

Šiem bērniem pastāvīgi aizrāda, un ik pa brīdim par tiem sūdzas. Bērns nonāk diezgan naidīgā un viņu nepieņemošā vidē. Turklāt bērns pastāvīgi saņem nosodījumu, tāpēc bērna pilnvērtīga attīstība parastā bērnudārzā pati par sevi nav iespējama. Šādiem bērniem tradicionālās izglītības metodes nav piemērotas. Viņi nespēj klausīties skolotājā vai veikt tipiskus uzdevumus vienlaikus ar citiem bērniem. Bet tas nenozīmē, ka šie bērni nespēj mācīties vai arī viņu uzvedību nevar mainīt.

Vissvarīgākais bērniem, kurus dēvē par hiperaktīviem, ir attīstīt uzmanības iemaņas. Par to, kā to izdarīt, mēs esam rakstījuši detalizēti šajā rakstā. Izmantojot rakstā sniegtos nodarbību piemērus, kā arī citas Montesori sistēmas viltības jeb "laifhaki", vecāki var palīdzēt savam bērnam mājās. Galvenais ir būt pacietīgam un apzināties šādu aktivitāšu nozīmi.

Ja, darbojoties ar "parastu" bērnu, attīstošo aktivitāšu laikā var atļauties lielāku izvēles brīvību, tad UDHS gadījumā pieaugušajam jābūt vairāk norādošam. Ir nepieciešams mērķtiecīgi piedāvāt bērnam noteikta veida darbības, mudināt viņu pabeigt iesākto līdz galam un ievērot noteiktu darbību kārtību – tas ir nevis spēlēties ar objektiem, bet izmantot tos paredzētajam mērķim.

Ir svarīgi sākt strādāt ar bērnu pēc iespējas agrāk – pat pirms trīs gadu sasniegšanas, vēl labāk – pirms divu gadu vecuma.

Ir svarīgi arī ievērot attīstības aktivitāšu regularitāti, tas ir, ar bērnu jādarbojas katru dienu un vienā noteiktā laikā. Tāpat kā, laiku pa laikam apmeklējot seminārus, nav iespējams apgūt jogu, praktizējot tikai reizēm, nevarat attīstīt paškontroles un koncentrēšanās prasmes. Arī pati rutīna palīdzēs bērnam labāk kontrolēt sevi. Svarīga ir arī skaidra dienas kārtība, kā arī kārtība bērna apkārtējā vidē, lai sakārtotu viņa uzvedību.

Šajā gadījumā, tāpat kā jebkurā citā, panākumus nevar sasniegt vienā naktī. Tāpat kā bērnam vajadzīgs laiks, lai iemācītos staigāt vai runāt, ir vajadzīgs laiks, lai bērns iemācītos koncentrēties un kontrolēt savu rīcību. Regulāri praktizējot, katru dienu sperot mazus soļus, laika gaitā kļūs redzami pirmie panākumi. Protams, ja mājās ir grūti vai neiespējami tikt galā, jādodas ar bērnu uz nodarbībām pie speciālistiem.

Stāvoklim, kāds jāpanāk ar bērnu, Montesori pedagoģijā ir īpašs nosaukums. Pie tā ir vērts pakavēties sīkāk.

Normalizācijas fenomens ir viens no galvenajiem terminiem Montesori pedagoģiskajā sistēmā. Normalizācija ir bērna stāvoklis, kad viņš pietiekami ilgu laiku ir iemācījies kontrolēt savas kustības, kontrolēt savu uzvedību un koncentrēt uzmanību. Visi bērni, kuri regulāri un ilgstoši mācās saskaņā ar Montesori sistēmu, nonāk šajā stāvoklī.

Savā praksē es bieži novēroju parādību, ka Montesori vidē uz laiku pazūd tā saucamā bērna hiperaktivitāte. Dažreiz tas notiek jau pirmajā nodarbībā. Šādos gadījumos mēs dzirdam no vecākiem, ka "bērnu nevar atpazīt" vai "viņš var koncentrēties tikai uz jūsu nodarbībām". Dažreiz šis efekts netiek sasniegts uzreiz, bet tikai pēc dažām nodarbībām.

Lai arī kāds būtu cēlonis hiperaktivitātei un uzmanības deficīta traucējumiem, ir nepieciešams un svarīgi strādāt ar šādiem bērniem. Parasti šāds bērns vecākiem un skolotājiem prasīs vairāk laika un enerģijas, nekā tas dabiski līdzsvarotais bērns, kuru var palaist jebkurā bērnudārzā un dienas beigās dzirdēt uzslavas, cik viņš ir bijis lielisks. Šiem bērniem pilnīgai attīstībai nepieciešama daudz pārdomātāka un sakārtotāka vide, kā arī daudz uzmanīgāks un pacietīgāks pieaugušais.

Ar savlaicīgu un labi organizētu darbu šie bērni mainās mūsu acu priekšā. Jā, daudzi no viņiem, iespējams, nekļūs par paklausības ģēnijiem, taču ikviens no viņiem var attīstīt savas spējas un izaugt par neatkarīgu, sociāli veiksmīgu un laimīgu cilvēku."