Pusaudža attīstības īpatnības – špikeris vecākiem un skolotājiem

Izstrādājot pusaudžu vecumposma attīstības īpatnību koncepciju, aprakstīti trīs iespējamie pusaudža attīstības varianti:

Sākas dzimumnobriešana, kas ir atkarīga no endokrīnajām izmaiņām organismā. Zēni kļūst tievāki un kalsnāki, bet meitenes – sievišķīgākas. Zēniem garuma pieauguma maksimums vidēji ir 13 gados, parasti tas beidzas 15 gados, reizēm turpinās līdz pat 17 gadiem, bet meitenēm – augšanas maksimums parasti sākas un beidzas divus gadus ātrāk nekā zēniem, tātad vecumā ap 11 – 13 gadiem.

Pusaudža ārējā veidolā trūkst harmonisku proporciju, viņi mēdz kļūt neveikli un lempīgi, kas arī var izraisīt kautrīgumu un neveiklību komunikācijā.

Izmaiņas raksturo divi galvenie parametri:

Pusaudzim problēmas rada viņu fiziskā "es" tēla ārējās izmaiņas, aktuāla kļūst savas ārienes novērtēšana. Šajā vecumā ir raksturīgs uzskats, ka auguma proporcijām ir jāatbilst noteiktiem savā grupā pieņemtiem etaloniem.

Pusaudžiem ir mazāk akūtu slimību kā bērniem, taču viņi biežāk piedzīvo traumas nelaimes gadījumos, ir augstāks pašnāvību līmenis kā agrākā vecumā un sastopami divu veidu ēšanas traucējumi – bulīmija un anoreksija. Bulīmija un anoreksija var būt kā reakcija uz kultūras prasībām pēc slaiduma un nesakritības rezultāts starp ideālo un reālo ķermeni. Pusaudža seksuālo orientāciju ietekmē libido spēks, sociālā pieredze, viņa ķermeņa konstrukcijas īpatnības.

Uz abstraktās domāšanas bāzes veidojas arī pusaudža vēlme izprast dzīves jēgu. Šajā vecumā veidojas noturīga un apzināta uzmanība, taču iespaidu un pārdzīvojumu pārbagātība var izraisīt uzmanības nenoturību, pieaug uzmanības apjoms, arī pusaudža spēja pārslēgt uzmanību no viena objekta vai darbības uz citu.

Pusaudža gados dominējošā ir vēlme būt pieaugušam tikt atzītam par tādu. Pretenzijas uz pieaugušā statusu mēdz parādīties dažādās dzīves sfērās, taču visbiežāk :

Pēc izjūtas izpausmes, kā bērns pieaug, pusaudži ir iedalāmi divās nosacītās grupās – viena, kam ir izteikta tendence būt pieaugušiem – otri, kam šī cenšanās izpaužas neizteiktākā formā.

Pusaudžiem piemīt vajadzība pēc radošas darbības, vēlme "darīt pa savam" - izmēģināt sevi, izteikt sevi. Parādās mēģinājumi izteikt sevi mūzikā, literatūrā. Taču tās var būt arī destruktīvas darbības – tā pusaudži pārbauda savu spēku.

Kā vienu no būtiskākajām šā vecuma īpatnībām var uzskatīt arī sevis nekritisku pretnostatīšanu pārējiem cilvēkiem, viņa saasināto vēlmi apliecināt savu personību, uzskatus, emancipācijas tieksmi – vajadzību atbrīvoties no pieaugušo aizbildniecības. Saskarsme ar vienaudžiem pilnveido un attīsta pusaudzi.

Pusaudzis vairāk respektē vecāku reālo darbību, nevis klausās viņu vārdos. Daudz nosaka attiecību iepriekšējais raksturs, ģimenes tradīcijas, arī vecāku izglītības līmenis. Ja pusaudzis jutīs vecāku cieņu un mīlestību, pozitīvu attieksmi pret viņu, ir lielāka iespēja, ka viņš vieglāk šis vērtības iekļaus savā vērtību sistēmā.

Pusaudža personības struktūrā nav nekā noturīga, stabila, tas rada personības nestabilitāti, gan pretrunīgas vēlēšanās, gan pretrunīgu rīcību.

Pusaudža nestabilitāte var izpausties:

Pusaudža vecumā mainās autoritātes – pieaugušais vairs nav etalons, kam sekot, ko atdarināt. Par autoritātēm, arī ekspertiem kļūst vienaudži, ar viņiem rēķinās uzvedības, morāles ētikas, gaumes, interešu, hobiju jautājumos.

Pastāv zināma likumsakarība – jo konfliktējošākas ir pusaudža attiecības ar vecākiem un skolotājiem, jo par lielāku autoritāti viņiem kļūst vienaudži.

Viena no būtiskākajām pusaudža vajadzībām ir vajadzība pēc pašapliecināšanās, un pusaudzis meklē vidi, kurā to realizēt. Ja pieaugušo vide ir saprotoša un pusaudzim šādas iespējas sagādā – pusaudzis tur arī darbojas, ja nē – meklē šādu vidi pats vienaudžu vidē.

Pusaudžiem komunikācija ar vecākiem biežāk ir vajadzīga tad, kad viņi ir nobijušies, stresā vai apmulsuši. Vecākiem ir liela ietekme uz tādām pusaudža dzīves sfērām kā viņa vērtīborientācija, viņa sociālo problēmu izpratne un tikumība.

Autoritatīvi vecāki ciena pusaudža patstāvību, ļauj viņam būt patstāvīgam kādās noteiktās dzīves jomās, tajā pašā laikā prasa no viņa arī viņa pienākumu pildīšanu. Kontroli papildina ar siltām jūtām un humoru.

Autoritāri vecāki prasa no sava bērna bezierunu paklausību, stingri kontrolē visu viņa dzīvi, spēj to darīt pat ne īpaši korektā veidā. Dzīvojot kopā ar šāda tipa vecākiem, bērni daudzos gadījumos ieraujas sevī, piemērojoties šādam ģimenes audzināšanas stilam, bērni izaug par sevi nepārliecināti, ir mazāk patstāvīgi kā demokrātisko vecāku bērni, arī mazāk tikumiski nobrieduši nekā tie, kuriem ir bijusi dota lielāka brīvība.

Hipoaprūpe nozīmē salīdzinoši vienaldzīgu vecāku attieksmi pret bērnu un viņu kontroles trūkumu. Šādu vecāku pusaudzis var darīt visu ko viņš vēlas, vecāki par to neinteresējas nemaz, vai interesējas salīdzinoši nedaudz.

Hiperaprūpe nozīmē gan pārāk lielas rūpes par bērnu, gan pārāk izteiktu vecāku kontroli pār viņa visu dzīvi. Šāds audzināšanas stils bērnu noved pie pasivitātes, pie attiecību problēmām ar vienaudžiem. Visbiežāk šis stils tiek piekopts tad, ja māte bērnu audzina viena, ja bērns ir visa viņas dzīves jēga, šāda māte bremzē sava bērna attīstību. Hiperaprūpe var būt arī kā bērna slimības, viņa īpašā statusa uzsvēršana.

Problēmas šiem bērniem rodas tad, kad viņi konstatē, ka citi cilvēki pret viņiem tā neizturas, tad var būt grūti nodibināt ar cilvēkiem gan lietišķās, gan emocionālas attiecības.

Kā problemātiska var būt situācija, kad vecāki no sava bērna gaida vairāk panākumu kā viņš ar saviem dotumiem spēj sasniegt, kā arī situācija, kurā vecāki gaida, lai pusaudzis apmierinātu viņu emocionālās vajadzības. Tas var būt ģimenē, kur ir tikai viens no vecākiem, kā arī komunikācijā ar depresīviem, stresa nomāktiem vecākiem ,kuri mēģina savos pusaudžos atrast uzticības personas, ar kurām varētu dalīties savās problēmās, taču tās pusaudzis vēl nespēj adekvāti uztvert. Viņi cenšas pusaudzim būt labākie draugi, nevis uzturēt veselīgas bērnu – vecāku attiecības.

Vecākam ir jāapmierina bērna emocionālās vajadzības, jāsniedz stabilitāte neskaidrajiem pusaudža pārdzīvojumiem, ne otrādi. Šāda situācija izraisa trauksmi, pusaudzi nomāc, traucē tā veselīgai psiholoģiskajai attīstībai.

Viena no lielākajām problēmām ir pusaudža cīņa par savu neatkarību un spēja saglabāt harmoniskas attiecības ar vecāku ģimeni.

Daudzi pusaudži cenšas izvairīties no savu vecāku autoritārās varas, tieši iegūstot neatkarību, vai cīnoties par to.

Pusaudžos līdztekus sadzīvo gan aktivitāte, gan agresivitāte, gan arī slinkums. Šīs nenoturības dēļ saskarsme ar pusaudžiem no skolotājiem prasa lielu iecietību un empātiju.

Pusaudžiem nepatīk autoritārs vadības stils, tāpēc sadarbību ar viņiem var panākt, ja:

Optimālais stils darbā ar pusaudžiem ir demokrātija – skolotāja darbā tā izpaužas tā, ka skolotājs nosaka kopīgo (vispārīgo) darbības virzienu, taču ļauj pašiem pusaudžiem pieņemt lēmumus par to, kā veikt konkrētos izpildes darbus, nekontrolējot katru izpildes soli.

Pusaudžiem ir tendence pārkāpt izvirzītos noteikumus, pārbaudīt, cik tālu visatļautībā skolotājs pieļaus iet, tāpēc arī pārāk liberālas attiecības neder saskarsmē ar pusaudžiem. Ja pusaudži jūt, ka skolotājs nespēj kontrolēt noteiktās atļautā – neatļautā robežas, šāds skolotājs pusaudžos neizraisa cieņu, kā arī viņi intuitīvi jūt, ka uz šādu skolotāju nevar arī paļauties.

Lielākās problēmas skolā rodas tiem pusaudžiem, kuriem ir zems pašvērtējums, kuri guvuši emocionālu traumu.

Pusaudžiem rodas stress, ja:

Pusaudzim tajā laika periodā, kamēr viņš ir savas identitātes meklējumu fāzē, citu viedoklis par sevi ir ļoti nozīmīgs, tas ir spogulis, kurā raugoties viņš pielīdzina citiem un novērtē sevi. Vajadzību būt iesaistītam grupā var uzskatīt par vienu no vecumposma īpatnībām, taču tās izpausmes ziņā pastāv lielas individuālās atšķirības – gan draugu skaita ziņā, gan arī psiholoģiskās iekļaušanās dziļums var ļoti atšķirties.

Savukārt arī neiekļaušanās grupā, turēšanās savrup, šajā vecumā var būt signāls par psiholoģiskajām problēmām.

Pusaudža vecuma īpatnība ir viņu vājā spēja verbalizēt savas jūtas, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc pusaudži ir tik uzbudināti, pat saspringti, jo viņi slikti apzinās un verbalizē savus pārdzīvojumus, līdz ar to emocionālie konflikti neatrod izeju. Pusaudži iekšēji jūt sasprindzinājumu, bieži intuitīvi meklē darbību, it kā attaisnojot savu rīcību, kura neapmierina nedz pašu, nedz pieaugušos, taču vārdos neizsaka vai arī to neprot, tāpēc šādu pusaudzi raksturo:

Viena no svarīgākajām parādībām pusaudža dzīvē ir mūzika, kura veic pārdzīvojumu, integrācijas funkciju. Pusaudža pārdzīvojumi daudzos gadījumos ir diametrāli pretēji, tie var neatbilst viens otram. Mūzika rada paša personības veseluma izjūtu (kaut uz laiku), jo tā ir ritmiski organizēta, t.i., pārskatāma. Mūzika mazina iekšējo disonansi.

Pusaudzim vienlaikus var būt tieksme pēc pašapliecināšanās, patstāvības un neticības sev, tieksme pēc sev līdzīgiem un vajadzība pēc vientulības, skarbums, rupjība un viegla ievainojamība, kautrība, kas bieži vien ir par iemeslu pašapliecināšanās formām – bravūrai, vaļībai, disciplīnas pārkāpumiem, konfliktiem ar pieaugušajiem, spītībai un negatīvismam. Visa pamatā var būt neapjausta vai arī neapzināta neticība saviem spēkiem un no tās izrietošā tieksme parādīt gan sev, gan arī citiem pretējo, pašvērtējumā ir tik lielas, ka vienkāršāk tās būtu ietvert formulā "ģēnijs+niecība".

Izjukusi ģimene. Vecāki šķīrušies, miruši, nepilna ģimene. Šie stresa pilnie notikumi var atstāt negatīvu ietekmi ne tikai uz konkrēto brīdi, bet arī uz visu tālāko bērna sociālo attīstību.

Vecāku nevērīga izturēšanās. Ģimenēs, kur attiecības starp vecākiem un bērniem ir siltas, delikvence ir reta. Pretēji , ja nepārtrauktas vecāku nesaskaņas, vai maz emocionālā siltuma, pieķeršanās bērnam, ir liela varbūtība, ka bērna uzvedība kļūst delikventa. Tādā veidā vecāku psiholoģiskais trūkums veicina delikvenci. Tik, cik ir psiholoģiskā prombūtne, tik arī pastiprinās vai samazinās delikvence.

Slikta izturēšanās. Delikvences rādītāji ir lielāki, kad vecāki izmanto aizvainojošus vai naidīgus disciplinēšanas veidus. Pusaudžu dumpīga un delikventa uzvedība ir iespējama, ja pēršana, sišana un citi fiziski sodi ir lietoti kā kontroles metodes. Pusaudžu naidīgā uzvedība arī var pastāvēt turpmākajā pieaugušā dzīvē.

Ekonomiskā deprivācija (nabadzība).

Viena no biežākajām kļūdām attiecībā uz pusaudzi ir tā, ka vecāki, skolotāji un citi uzskata viņus par pieaugušiem cilvēkiem.

Tiek uzskatīts, ka pusaudža vecumā notiek vislielākās izmaiņas pašapziņā, arī personības struktūrā, kur veidojas izpratne par to, kādiem vajadzētu būt un vai paši ir apmierināti ar sevi. Veidojas jaunieša paštēls, kas ir iekšējs process un tas integrējas pašapziņā. Pusaudzis šajā laikā ir ļoti viegli ietekmējams. Neskatoties uz savu spurainību, stūrgalvību, norobežotību un protestiem, viņš aktīvi meklē dzīvē personifikāciju (dzīves skolotāju) – cilvēku, kam viņi gribētu līdzināties.

Pusaudži var uzvesties un izturēties nesaprotami, pašvērtējums ir svārstīgs un pretrunīgs. Identitātes krīzes izpausmes rada psihiskas novirzes pazīmes. Pretrunīgs pašvērtējums bieži noved pie tā, ka cilvēks nespēj iesaistīties nekādās aktivitātēs, darbībās. Ja pusaudzis nevar atrast sabiedrībā savu vietu viņš var censties kļūt arī par "antivaroni" un izvēlēties tādas "lomas" kā zaglis, reketieris, alkoholiķis.

Pusaudžiem ir raksturīgs augsts emocionālais pacēlums un traucējumi, kas var izpausties arī kā garīgas slimības. Atsevišķas emocijas tiek visdziļāk izdzīvotas tieši pusaudža gados, nevis agrā jaunībā vai pieaugušo dzīves laikā, tāpēc lielai daļai pusaudžu rodas emocionāli traucējumi.

Šajā vecumā galvenās psiholoģiskās īpatnības ir maksimālisms – šeit un tagad, tūlīt vai nekad, (pusaudzis grib apmierināt visas savas vajadzības uzreiz), ideālu meklēšana (cilvēks, varonis no grāmatas, no filmas), norobežošanās no apkārtējiem, savas subkultūras veidošana.

Pusaudžus vada vēlme piesaistīt uzmanību, izcelties, būt līderim, bet rodas neskaitāmas situācijas, kad viņi ir konfliktos ar apkārtējiem , ģimenes locekļiem, skolas biedriem un arī paši ar sevi.

Lai izvairītos no bērna traumēšanas, lai nodrošinātu viņu veselīgu attīstību kā nozīmīgākās vecākiem jāzina šādas audzināšanas kļūdas, kuras min psihologi:

Bērna sistemātiska negatīva ietekmēšana (gan fiziska, gan garīga) neatgriezeniski negatīvi ietekmē viņa gribasspēku, pārvērš viņu par padevīgu, pakļāvīgu personību, kas nespēj izraudzīties patstāvīgu pozīciju un pieņemt neatkarīgus lēmumus.

Vecāku galvenais uzdevums, radīt drošu pamatu lai bērns vai jaunietis varētu doties pasaulē un arī atgriezties, droši zinot, ka viņu gaidīs, atbalstīs gan fiziski, gan emocionāli, mierinās ja viņš būs satraukts, iedrošinās, ja viņš būs nobijies, norāda VBTAI speciālisti.