Tēvs un meita, un Elektras komplekss: kad mātei nav vietas šajās attiecībās

Gādīga meita, mīlošs vīrs, mazbērniem pilna māja – tā savas vecumdienas bija iedomājusies Marina. Taču dzīve viņu ievilka spēlē "Elektra. 21. gadsimta versija". Par šo plašo un visai sāpīgo tematu psihologu veidotajā portālā "Psychologies" raksta psiholoģe, psihoterapeite Taņa Meželaite. Citā rakstā šai tēmai pieskaras arī psiholoģe Nensija Katere.

Lūk, iesākumā viens stāsts no psiholoģes Meželaites darba pieredzes!

"40 gadus vecā Marina sēdēja man pretī pilnīgā izmisumā. Savu stāstu viņa pastāstīja burtiski ar spēku, ar grūtībām piemeklējot vārdus. Viņa nesaprata, kā viss noticis.

Meitu viņa laida pasaulē 20 gadu vecumā, vēl mācoties institūtā. Meitenīte piedzima jūnijā, bet jau septembrī Marina atgriezās institūtā, atstājot bērnu vīramātei citā pilsētā – tur gan gaiss svaigāks, gan apstākļi labāki. Kopmītnēs taču neaudzinās bērnu! Pie katras iespējas jaunā mamma traucās pie mazulītes, taču saspringtās mācības un piestrādāšana neļāva to darīt pārāk bieži.

Meitenīte skuma, raudāja, salaužot Marinas sirdi. Vīramāte nelaida garām iespēju mammu nosaukt par dzeguzi, uzsverot, kādus neveiksmīgus vecākus bērns saņēmis. Bet kopumā vecmāmiņa un vectēvs dievināja mazmeitu, cenšoties kompensēt vecāku trūkumu ikdienā.

Pēc institūta pabeigšanas Marina sāka mērķtiecīgi veidot karjeru, viss noritēja labi. Arī vīram darbi ritēja veiksmīgi. Meitai bija jāsāk mācīties 1. klasē, un vecāki nolēma viņu paņemt pie sevis.

Vainas sajūta, kas šo gadu laikā nostiprinājās Marinā, prasīja kompensāciju. Karjeru viņa nepameta, taču tādas dedzības, kā agrāk, vairs nebija. Turklāt laulātais lieliski nodrošināja ģimeni, neko neatsakot.

Tas kļuva par vadmotīvu audzināšanā – neko meitai neatteikt. Tētis meitu redzēja reti, braukājot pa komandējumiem un veidojot finanšu impēriju "savām meitenēm". Komunikācijas trūkumu ar ģimeni viņš pilnībā kompensēja ar dāvanām. Turklāt dāvanas mātei un meitai bija līdzvērtīgas: mammai auskariņi un arī meitai auskariņi. Mammai kažoks, arī meitai kažoks.

13-14 gadu vecumā meita ātri pieauga, kļūstot par pievilcīgu meiteni. Mammas garderobi viņa izmantoja jau kā savu, izmēri to pieļāva. Kad mamma kautrīgi norādīja, lai viņa pārstāj to darīt, meitene bija asarās: "Jūs ar tēti mani nemīlat!" Abi vecāki ātri padevās: darīsim visu, ko vēlies, tikai neraudi. Meitene prata izmantot savu asaru iedarbību, saņemot sev vēlamo. Un ja agrāk vairumu prasību tētis izpildīja ar mammas starpniecību, tad tagad meita rīkojās pa tiešo. Mammu nolika jau fakta priekšā.

Tēvs dažreiz meitu ņēma līdzi komandējumos, stāstīja viņai par savu biznesu. Meita izrādīja patiesu interesi, izvēloties nākotnē apgūt tēta profesiju. Tika nolemts sūtīt meitu mācīties uz ārzemēm.

Kad meitai parādījās pirmie pielūdzēji, viņa par tiem izteicās nicinoši, cildinot savu tēvu. Viņus uzskatīja par necienīgiem, bet tēva tēls – mirstīgajiem nav sasniedzams. Arvien vairāk veidojās tandēms tēvs – meita. Parādījās noslēpumi no mammas, un viņas klātbūtne atklāti kaitināja "mīļoto meitiņu". Sāncensība jau bija acīmredzama, draudzenes jau ne reizi vien Marinai uz to norādīja. Bet viņa nevēlējās dzirdēt: mēs viņas priekšā jau tā esam vainīgi, liedzot viņai bērnību pavadīt kopā ar vecākiem! Vainas sajūta apslāpēja saprāta balsi.

Beidzās viss ar to, ka kādā strīdā meita Marinai sejā "iemeta", ka tēvam jau sen ir jauna mīļākā, "viņš drīz tevi pametīs, tā tev arī vajag!". Izrādījās, ka visu to laiku gan meita, gan tuvākie paziņas un pat citā pilsētā dzīvojošā vīramāte zināja par otru sievieti.

Pēdējos pāris mēnešus Marina dzīvo kā sliktā sapnī. Meita aizbrauca mācīties uz ārzemēm. Viņas redzas reti, pamatā kontaktējas pa tālruni. Kad mamma aizbrauca ciemos pie meitas, vizīte bija īsa. Attiecības ar vīru pēc atklātās nodevības izjuka. Zinot, ka tēvs un meita kontaktējas tikpat cieši kā iepriekš, Marina šo situāciju uztver kā dubultnodevību.

Cenšoties tikt skaidrībā ar šo situāciju, es, protams, atcerējos par Elektras kompleksu. Tas, tāpat kā Edipa komplekss, radies vēl Senās Grieķijas mitoloģijā.

Psiholoģijā abi minētie kompleksi ir cilvēka nobriešanas izpēte, dažādu vecumposmu krīžu pārvarēšana, atdalīšanās no vecākiem. Uzreiz teikšu, ka šie kompleksi nepiemīt visiem. Lai tie izveidotos, ir jābūt konkrētiem apstākļiem. Mūsu stāstā tie sastopami: mātes aizņemtība meitas bērnībā, reta un atturīga tēva klātbūtne, konflikti starp māti un meitu.

Analizējot Marinas stāstu, mēs atrodam ne mazums paralēļu abos gadījumos – Grieķijā un tagad. Mītā Elektra zaudē tēvu. Te, lai nepieļautu zaudējumu, meitene cenšas māti izslēgt no šīm attiecībām.

Kamēr meitene cīnījās ar māti, parādījās mīļākā. Cīņa par galveno vīrieti uzņēma jaunus apgriezienus. Labāk ar mīļāko – galvenais, lai mātei netiek. Tomēr tēva mīlestība atkal paslīdēja kaut kur nostāk. Tēvs aizrāvās, vēl vairāk attālinoties. Tā kā nav iespējams pilnībā valdīt pār tēva mīlestību, meitene piedzīvoja spēcīgas dusmas. Taču tētiņu vainot nedrīkst, viņš ir dievināts. Atliek vien apsūdzēt māti – viņa ir slikta, ja jau reiz tēvam parādījās mīļākā.

Mūsu stāsta noslēgumā tāpat uzvarēja meita. Viņa izgrūda māti no šīm attiecībām. Savas attiecības ar tēvu gan, tieši pretēji, tikai nostiprināja uz vecāku šķiršanās fona. Bet ne tik sen meitenei uzradās puisis, ar kuru viņa plāno apprecēties."

Kā norāda psiholoģe Nensija Katere, terminu "Elektras komplekss" izdomāja Karls Gustavs Jungs. Grāmatā "Psihoanalīzes teorija" viņš piedāvāja to izmantot, lai aprakstītu edipālo stadijas attīstību meitenēm – stadiju, kurā no trīs līdz sešus gadus veca meita "attīsta īpašu pieķeršanos savam tēvam ar atbilstošu greizsirdības attieksmi pret māti".

Tā var būt meitene, kura agrā vecumā ir zaudējusi tēvu un ilgus gadus neapzināti viņu idealizē. Tā var būt meita, kura turpina sacelties pret māti un pat pēc pusaudža vecuma sasniegšanas. Tā var būt meitene – pusaudze, kuru sapņi par zēniem piesaista vairāk, nekā reālas attiecības. Tā var būt sieviete, kura nekādi nespēj sevi realizēt profesijā.

"Negatīvais scenārijs, kas šajā ģimenē veidojies jau pašā sākumā, kļuvis par spēcīgu traumu visjaunākajam ģimenes loceklim – meitai. Lai nesabruktu pilnībā, meitenes psihē veidojies Elektras komplekss kā aizsardzība. Jā, tieši aizsardzība. Tā vietā, lai mazinātu šī kompleksa izpausmes un palīdzētu meitai, vecāki "palīdzējuši" to nostiprināt. Tā rezultātā cietuši ir visi.

Lai tā nenotiktu, ir jāiziet divi etapi: 3-5 gadu un 13-15 gadu vecumā. Ja šajā laikā netiek noteiktas robežas starp māti un meitu un starp tēvu un meitu, meitene tēvu uzskatīs par savu. Naidīguma izpausme pret māti ir tikai viena no šī konflikta akūtās stadijas pazīmēm.

Meitas pusaudža gados mātei ir jāmaina sava uzvedība. Mīlošās mātes lomai jāpievieno... pamātes loma. Pretēji izplatītajam uzskatam, pamātes loma nemaz nav slikta. Īsāk sakot, tas ir nepieciešams, lai meita "atdalītos".

Ja pavēro notiekošo sabiedrībā, meiteņu ar Elektras kompleksu ir ne mazums. Visas viņas nepārprotami velk atrasties vīriešu sabiedrībā. Bērnībā tā ir zēnu kompānija pagalmā, vēlāk jau šādas meitenes izvēlas visai riskantus sporta veidus, vīriešu profesijas, dažreiz pat ļoti bīstamas...

Kad šādas meitenes pieaug, viņām mēdz būt visai sarežģīti nodibināt savu ģimeni. Vīra kandidāti neatbilst tēva līmenim, un meitenes izvēlas dzīvot pēc principa "es pati". Bieži viņas izvēlas par sevi vecākus vīriešus, jā, arī precētus. Šajā variantā viņām nepieciešams ne tik daudz kā vīrietis, bet cik sāncensība ar viņa sievu. Kā bērnībā, cīnoties par tēvu pret māti. Un pat ja meitene saņem savu balvu – laulības ar šo vīrieti, izveidot normālas attiecības būs sarežģīti – viņa vienkārši to neprot.

Citā rakstā tematu papildina Nensija Katere, kura uzsver – sieviete ar Elektras kompleksu ir iestrēgusi pusaudža gados, un tas noticis neatrisinātu attiecību ar tēvu dēļ. Viņa pat pēc daudziem gadiem turpina skumt pēc viņa un nevar atrast savu vietu ārpasaulē.

Viņa sevi identificē ar upura lomu, apvainojot māti visās savās problēmās. Viņa visu savu spēku velta vīriešiem (visupirms savam tēvam, brālim...) un nav spējīga rīkoties: viņa vienkārši gaida, kad atnāks brālis un izglābs viņu (kā sengrieķu mitoloģijā). Vienlaikus viņai neapzināti ir paaugstinatas domas par sevi kā princesi.

Katere uzsver, ka mūsdienās mītu par Elektru izdzīvo daudz sieviešu un meiteņu. Tēva zaudējums – un te nav runa tikai par nāvi, bet par tēva aiziešanu no ģimenes, šķiršanos, – kas diemžēl nav tik reta parādība mūsu pasaulē. Tā kļūst par traumu gan mātei, gan meitai.

Māte, kura nespēj tikt galā ar zaudējumu (dusmojas uz bijušo vīru, vaino vai nomāc mīlestību pret viņu) ar grūtībām panesīs meitas uzvedību, kura turpina demonstrēt mīlestību pret tēvu.

Tā rezultātā māte kļūst noslēgta viņas jūtām. Viņu savstarpējā nesaprašanās pastiprina mātes jaunās attiecības (ja tādas parādās), un tās meita var uztvert kā nodevību attiecībā pret tēvu un viņu pašu.

Vēlāk jau šādas psiholoģiska incesta attiecības ar ideālo tēvu var sarežģīt viņas seksuālās attiecības ar vīriešiem.

Labākais līdzeklis – atbalsts no abiem vecākiem un komunikācija. Ir jānoskaidro lomas ģimenē, kurš ir kurš. Kāpēc tētis un mamma viens otru mīl, un kā tēvs attiecas pret meitu. Ja attiecības starp tēvu un māti ir normālas, mīlošas, iekšējais meitas konflikts pamazām izklīdīs.

Pieaugušā vecumā Elektras komplekss var izstrādāties pilnīgi nejauši, visnegaidītākajā veidā. Piemēram, kad sieviete saskaras ar sāncensi un zaudē viņai. Tālākais sevis atrašanas process ir ļoti sāpīgs, bet tas ir tā vērts. Caur sāpēm, pārstrādājot to, kas palaists garām bērnībā un pusaudžu vecumā, sieviete mainās, pieaug. Šajā procesā viņa sāk saprast sevi, savu sievišķību, nosaka robežas, kļūst stiprāka.

Pārskati savas "šķiršanās" un to, ko uzskatīji par zaudējumu. Patiesībā ar šīm mācībstundām tu esi ieguvusi vairāk – sevi. Pārdzīvojot šādas krīzes, sieviete sāk saprast, ko viņa vēlas un ko nevēlas. Kas viņai patīk un kas nepatīk. Kā ar viņu drīkst izrīkoties, bet kā nedrīkst. Šī izpratne kļūst par galveno mūsu iekšējās aizsardzības balstu.

Pilnībā atbrīvoties no Elektras kompleksa nav iespējams bez attiecību noregulēšanas ar māti. Tikai sieviete var iemācīt otru būt par sievieti. Lai to izdarītu, ir jāiemācās sarunāties ar māti no pieaugušā pozīcijas. Taču lēmumu par pieaugšanu nāksies pieņemt tev pašai.

Viena no pieaugšanas izpausmēm ir prasme komunicēties. Parunā ar māti, bet ne no meitas pozīcijas. Iedomājies, ka tavā priekšā vienkārši ir cits cilvēks. Pavaicā par bērnību un attiecībām ar viņas māti, proti, tavas mātes attiecībām ar tavu vecmammu. Droši vien tu redzēsi ko līdzīgu un sapratīsi, ka attiecībās ar tevi viņa vienkārši nav pratusi rīkoties citādi.

Ja tu ar viņu runāsi apzināti, tev parādīsies iespēja izlabot bērnībā pieļautās kļūdas un pāriet jaunā attiecību līmenī. Ja kaut kādu iemeslu pēc parunāties nav iespējams, pamēģini mātei uzrakstīt vēstuli. Atrodi laiku un uzraksti par savām jūtām. Pastāsti, kas tev tagad un bērnībā ir pietrūcis. Uz ko tu esi tik ļoti aizvainota, kas ir vissāpīgākais.

Apraksti gadījumus, kurus līdz šim brīdim nevari aizmirst. Raksti par visu, kas sasāpējis sirsniņā. Pēc tam tev būs vieglāk piedot mammai – un, iespējams, saprast viņu. Vēstuli pat nav nepieciešams nosūtīt. Tā uzrakstīta, lai izmainītu tavu iekšējo attieksmi pret māti. Bet papīru var sadedzināt vai saraut gabaliņos.

Parasti Eektras komplekss pāriet līdz ar pusaudža vecumu, bet, ja tu dažas tā pazīmes esi pamanījusi vēl patlaban, pieaugušā vecumā, vai tev ir sarežģīti izveidot attiecības ar vīrieti, nekavējies un vērsies pie speciālista. Pārstrādājot kompleksu, tu iegūsi iekšējo brīvību un varēsi beidzot izveidot sev vēlamas attiecības," savu skaidrojumu par Elektras kompleksu noslēdz psiholoģe Meželaite.