Izaudzināt laimīgu bērnu: trīs noteikumi vecākiem

Bērna ienākšana ģimenē ir viens no svarīgākajiem notikumiem divu pieaugušo dzīvē. Mēs cenšamies mūsu bērniem sniegt visu, ko vien spējam, un iemācīt to, ko paši protam. Bet pat vismīlošākie un gādīgākie pieaugušie pieļauj kļūdas, kuras ietekmē bērna nākotni. No kļūdām neviens nav pasargāts, bet svarīgi ir sniegt sev atskaiti par to, kur esam kļūdījušies, kā arī būt gataviem koriģēt savas attiecības ar bērnu. Speciālisti psihologu veidotajā portālā "Psychologies" iesaka praksē izmēģināt trīs bērnu audzināšanas noteikumus, kas, visticamāk, viņiem sniegs iespēju justies ievērojami laimīgākiem.

Jebkurai vecāku rīcībai attiecībā pret bērnu jābūt jēgpilnai un loģiskai. Pretējā gadījumā bērni pārstāj saprast pieaugušo rīcību, sāk uztraukties, kļūst trauksmaini. "Kāpēc es rīkojos tieši tā?" – vecākiem jāzina atbilde uz šo jautājumu. Bet, ja tās nav, tad droši atsakies no šīs rīcības izpildes. Lūk, divi piemēri!

Uz konsultāciju pie psihologa atnāk vīrietis, kurš nekādi nespēj atrast kopīgu valodu ar meitu, un situācija ir sakāpināta līdz baltkvēlei. "Gribu, lai viņa stājas Medicīnas institūtā". "Kāpēc?" – "Lai saņemtu cienīgu izglītību." – "Proti, jūs uzskatāt, ka cienīgu izglītību saņem tikai medicīnas nozares studenti... Es jūs pareizi sapratu?" – vaicā psihologs. Bez pauzes, satraukts turpina tēvs: "Nē, es tā negribēju teikt". – "Pārformulējiet atbildi tā, lai es jūs saprastu," mudina speciālists. "Man šķiet, ka šis būtu labākais variants manai meitai," turpina tēvs. – "Sanāk, ka jūs vēlaties, lai meita vienkārši realizē jūsu ambīcijas?"

Otrs piemērs no sarunas ar septiņus gadus veca zēna mammu. "Vakar viņš speciāli nometa uz grīdas šķīvīti, un tas sasitās lauskās. Es dēlu ieliku kaktā uz divām stundām". "Kāpēc?" – vaicā psihologs. "Lai viņš saprastu!" – "Ko saprastu?" – "Ka nedrīkst plēst traukus!" – "Mazums, ko nedrīkst – nesekmīgas atzīmes saņemt, aiz sevis nemazgāt traukus, būt rupjam pret vecākiem – ja par visu liks kaktā, tā jau visa dzīve paies," norādīja psihologs. "Es jau arī par visu nelieku kaktā, tikai par to!" – mamma cenšas atrunāties. "Bet kāpēc tieši par šo nodarījumu?" – "Tāpēc, ka visās pārējās situācijās es zināju, kā reaģēt, bet šajā – nē". Proti, mamma dēlu ir sodījusi par savu nezināšanu, kā pareizi būtu rīkoties šajā situācijā.

Tikai tā tu bērnu varēsi ieinteresēt lietās, kas patīk un aizrauj tev pašu. Pirmajā konsultācijā pie psihologa 11 gadus veca zēna mamma stāsta: "Man ir sajūta, ka mans bērns ir muļķis! Viņam absolūti nekas neinteresē. Lūk, piemēram, pagājušajā nedēļā mēs gājām uz klasiskās mūzikas koncertu. Tā taču ir lieliska mūzika, nevis, lūk, tie "bum, bum, bum"! Tāda mūzika ir jāpazīst, jāizjūt. Bet manējais, piedodiet, pajoliņš visu ceļu īdēja, ka viņš visus manus "bēthovenus ar mocartiem" redzējis zārkā un labāk būtu sēdējis mājās un nekad no turienes nebūtu gājis ārā. Bet koncertā es visu laiku viņu bakstīju, lai viņš neaizmieg. Sabojāja man visu dienu!"

Pēc tam, kad mamma bija izrunājusies, psihologs viņai ieskicējis, lūk, kādu situāciju: "Iedomājieties, ka jūsu vietā tagad šajā krēslā sēž jūsu dēls un saka man: "Ziniet, man šķiet, ka mana mamma ir muļķe! Viņu absolūti nekas neinteresē. Pagājušajā nedēļā es viņai piedāvāju aiziet uz grupas "Rammstein" koncertu. Tā taču vienkārši ir lieliska mūzika – kāds spēks, kādas emocijas! Tāda mūzika ir jāpazīst, bet viņa visu ceļu čīkstēja, ka viņa zārkā visus tos mūziķus redzēja, īpaši jau solistu. Un, iedomājieties, kā vēl viņa mani pārsteidza – koncertā iemiga tieši "Bis!" laikā." – "Jūtat atšķirību?" – psihologs vaicā viegli samulsušajai mammai.

Ja tev ir svarīgi, lai bērnu interesētu tavas aizraušanās, ir vērts sev pavaicāt: kāpēc mani neinteresē viņa nodarbes? Visticamāk, tāpēc, ka tev tās nešķiet svarīgas. Tādā gadījumā kādēļ gan bērnam tavējās būtu jāuzskata par svarīgām? Tikai tāpēc, ka tu esi viņa vecāks? Diemžēl, ar to nav pietiekami.

Cieni viņa intereses, atbalsti bērnu! Un nekad, nekādos apstākļos nesaki, ka viņš kaut ko nevar vai viņam kaut kas slikti padodas.

Laba ilustrācija sliktai vecāku uzvedībai kalpo kā sociālā reklāma, kuru pirms dažiem gadiem rādīja televīzijā. Tajā zēns stāv istabas vidū un klausās vecāku balsis: "Tu neko nevari"; "Tā nav tava darīšana", "Kas gan tu esi ar savu viedokli". Pēc šo vārdu izskanēšanas istabā pazūd balvas par sporta sasniegumiem, ģimenes fotogrāfijas, priekšmeti, kas liecina par kādiem hobijiem, utt. Šī ir lieliska un pat gandrīz nepārspīlēta metafora šādu attiecību sekām. Tu pasaki vienu teikumu, bet bērnam pazūd vesela pasaule. Lūdzu, atceries par šiem vārdiem, kad gribēsi dēlam vai meitai kārtējo reizi sacīt, ka viņi kaut ko nespēj!

Bet kā nerunāt, ja bērnam patiešām neizdodas? Nesanāk klucīšus pēc krāsām salikt, nesanāk tik veikli iemācīties braukt ar velosipēdu – viņš nemitīgi krīt, roku nepareizi tur... Kā rīkoties šādā gadījumā? Lūk, piemērs, kas vienā vai citā gadījumā zināms teju visiem vecākiem! Pieņemsim, tu mājās veic uzkopšanu. Tava piecus gadus vecā meita piedāvā palīdzēt. Kā tu rīkojies? Atsaki vai piekrīti, piemēram, ka viņa notīra putekļus grāmatplauktā? Daudziem vecākiem vienkāršāk šķiet izdarīt darbiņu pašiem, nekā iemācīt bērnam noslaucīt putekļus vai izmazgāt istabu. Vieglāk, jo bērns vēl nav pietiekami pieaudzis tam? Ir ļoti svarīgi uzticēties bērnam un censties atbalstīt katru viņa vēlmi tev palīdzēt.

Zemāk atradīsi vēl virkni "Cālis" arhīva rakstu par šo pašu tēmu – kā izaudzināt laimīgu bērnu!

Savos centienos savus bērnus audzināt par līderiem un ģēnijiem vecāki izmēģina dažādas metodes, taču, lai bērns būtu laimīgs un psiholoģiski vesels, ir nepieciešams kaut kas pavisam cits.
Lasīt vairāk