Jaunais mācību gads, kas ir jāpiedzīvo jaunos apstākļos – Covid-19 pandēmijas laikā, iešūpojies un jau sagaidīts pirmais brīvlaiks. Vecākiem, kuru bērni šogad sākuši skolas gaitas, gan jau ir radušies pirmie secinājumi, cik veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi tas sācies. Lai labāk izprastu savu bērnu, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālisti sagatavojuši ceļvedi vecākiem par dažādu vecumposmu attīstības īpatnībām, un šoreiz par jaunāko klašu skolēniem.
Lai bērns spētu iekļauties mācību procesā, svarīga ir arī personības gatavība, proti, subjektīvais faktors, lai sekmīgi mācītos pašam bērnam ir jāvēlas tiekties uz skolas dzīvi. Spēle reducējas uz mācībām, vērtību hierarhija mainās. Uzsākot skolas gaitas, galvenā ir ārējā atribūcija – skolēna statuss, un viss, kas ar to saistās – soma, burtnīcas, u.c.
Par bērna sagatavotību skolai liecina:
- bērna vēlēšanās izzināt apkārtni;
- bērna pieredze uzvedībā;
- bērna runas attīstība, spēja paskaidrot savu darbību, spēles noteikumus;
- emocionālās jomas attīstība;
- saskarsmes līdzeklis;
- fiziskā sagatavotība;
- labs veselības stāvoklis.
Mācību procesa veiksmīgi norisei nepieciešams:
- veicināt darbības veidu maiņas;
- nodrošināt kustības.
Jaunāko skolas vecumu mēdz dēvēt par bērnības maksimuma punktu – pilnziedu. Bērnā vēl ir pietiekami daudz bērnišķības valdzinājuma – naivuma, vieglprātības, skata uz pieaugušo kā gudrāko, stiprāko, ideālo, taču parādās arī jaunas īpašības – cita loģika, spriešanas spēja, bērns sāk zaudēt savu bērnišķīgo tiešumu, mainās viņa intereses, sociālais statuss, viss dzīves ritms.
Šajā vecumā bērni ir īpaši kustīgi, iegūst daudz vairāk traumu kā citos vecumos, tāpēc pieaugušajiem:
- nevajadzētu bērniem likt ilgstoši sēdēt mierā;
- atrasties bērnu tuvumā, lai tā kompensētu bērniem iztrūkstošo paškontroles spēju.
Ja attīstība norit normāli, tad septiņu gadu vecumā bērnam ir raksturīga asa un svaiga uztvere, viņš ir zinātkārs, ar spilgtu iztēli. Dominējošo vietu kognitīvajā sistēmā sāk ieņemt domāšana. No domāšanas attīstības līmeņa ir atkarīga citu funkciju attīstība.
Šī vecuma bērni spēj koncentrēties darbam uz 10–20 minūtēm. Apgrūtināta ir arī uzmanības pārslēgšana un pārslēgšana no viena mācību uzdevuma uz otru.
Bērnam ir jānodibina uzticības pilnas attiecības ar skolotāju, skolotājam ir jāpalīdz bērnam iemācīties vadīt savus psihiskos procesus nevis prasīt, lai viņš iemācītos kādus konkrētus faktus. Mācību rezultāti ir atkarīgi no bērna motivācijas, no tās kultūras, mikrovides, kurā viņš aug, vērtībām.
Skolas sākums ir emocionāli saspringts brīdis visiem bērniem, neatkarīgi no tā, vai viņi to ārēji izrāda vai nē. Tā izpausmes var būt gan kaprīzes, gan agresivitāte, raudulība, miega traucējumi u.c. Bērnam normāli adaptējoties skolas vidē, šiem simptomiem būtu jāizzūd pusotra divu mēnešu laikā, ja šajā laikā tie neizzūd, tad ir jāmeklē speciālista palīdzība, lai noskaidrotu, kāpēc tā notiek.
Bērna adaptācijai skolā nosacīti var izdalīt trīs fāzes:
- pirmajā bērnam jaunajā sociālajā vidē jāmēģina izprast, kādi noteikumi ir šajā vidē un kā tiem var piemēroties;
- nākamajā – individualizācijas fāzē bērns jau cenšas izdalīties šajā vidē, parādīt sevi – piemēram, ko es māku, kas man ir, ko es varu izdarīt;
- adaptācijas noslēguma jeb integrācijas fāzē norit savas vietas ieņemšana grupā.
Biežākās problēmas, kas traucē bērnam iedzīvoties skolā:
- var nebūt pietiekami attīstīta kognitīvā sfēra, lai nodrošinātu bērna spēju saprast un uztvert mācību materiālu, piemēram, var būt nepietiekami attīstīta domāšana;
- turpina dominēt netīšie procesi, vispirms jau atmiņa, uzmanība, (šāds bērns atceras to, kas ir spilgtāks, bet ne to, ko vajadzētu iegaumēt, uztvert mācību procesā);
- reizēm bērni uzmanību spēj koncentrēt tikai 10 – 15 minūtes.
Tas, ko šāds bērns darīs pārējā mācību stundas laikā, ir atkarīgs no skolotāja meistarības, jo izziņas interese ir nenoturīga. Lielākā bērnu daļa savu emocionālo enerģiju šajā vecumā virza uz attiecībām ar vienaudžiem, radošām darbībām. Tie attiecību modeļi, kas ir radušies pamatskolas laikā, var atstāt lielāku ietekmi uz pusaudža un pieaugušā dzīvi, nekā šajā periodā notikusī kognitīvā attīstība.
Motivācijas trūkums šajā vecumā var būt saistīts ar depresiju.
Sociāli neapmierinātie bērni ir agresīvi, huligāniski, viņi ir mazāk izpalīdzīgi un pretimnākoši (turas opozīcijā ). Šie bērni var būt agresīvi un neapmierināti pusaudža gados, kā arī vēlāk viņiem var rasties traucējumi pieaugušā dzīvē.
Neapmierinātie bērni biežāk citu cilvēku uzvedību interpretē kā naidīgu vai sevi apdraudošu.
Stress, kas rodas nelabvēlīgā vidē, ir viens no faktoriem, kāpēc bērniem ir sliktākas sekmes skolā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
