Bērns atsakās ēst. Vai piespiešana veicinās apetīti?

"Lai saprastu, vai uzņemtā ēdiena apjoms tik tiešām ir problēma un vai bērns ēd par maz, pirmā lieta, ko ir vērts darīt, ir izveidot bērna uztura dienasgrāmatu, kurā tiek fiksēts tas, ko bērns dienas laikā apēd. Tas palīdzēs saprast, cik bieži, daudz un ko bērns ēd. Realitātē bieži gadās tā, ka vecākiem tikai šķiet, ka bērns ēd maz, taču patiesībā bērns paēd pietiekami. Uztura dienasgrāmata ir lielisks veids, kā datēt un fiksēt bērna ēšanas paradumus un vecākiem jau laikus gūt atbildes uz savām bažām par bērna ēšanu vai neēšanu," iesaka uztura speciāliste.

Uztura speciāliste Olga Ļubina atgādina, ka gadās situācijas, kad bērns tiešām pamata ēdienreizēs ēd maz, un, ierīkojot bērna uztura dienasgrāmatu, tas kļūs skaidrāk redzams. Tam, kāpēc daži bērni negrib ēst, var būt vairāki iemesli.

Reizēm gadās, ka ēdienreizē bērns neko neapēd, taču pēc uztura dienasgrāmatas aizpildīšanas atklājas, ka bērns daudz apēd ēdienreižu starplaikos, un tas var būt iemesls, kāpēc bērns negrib ēst galveno ēdienreižu laikā. Tāpēc, vērtējot datus no uztura dienasgrāmatas, jāpievērš uzmanība tam, vai bērns lielāko daļu pārtikas neuzņem starp ēdienreizēm uzkodu, našķu vai saldināto dzērienu veidā.

Ir bērni, kam apetīte parasti nav izteikta, un viņus ēdiens tik daudz neinteresē. Šie bērni parasti nejūtas izsalkuši, un var gadīties, ka savu laiku vienkārši negrib tērēt ēdienreizei, jo citas aktivitātes viņus interesē vairāk. Ēdiens šiem bērniem var būt nevis patīkama laika pavadīšana, bet drīzāk apgrūtinājums.

Neēšana var kalpot arī kā aizsargmehānisms uz kādām emocionālām sajūtām. Piemēram, ja bērna vecāki ļoti pievērš uzmanību ēšanai un pārdzīvo, ka bērns neēd, vai ja bērns ir pārlieku aprūpēts un mazulim neļauj ēst pašam, var tikt nomākta vēlme baudīt ēdienu un rasties negatīva pieredze. Arī šādas situācijas var novest līdz tam, ka apēstais ēdiena daudzums mazinās.

Ja pieaugušie ir konstatējuši, ka bērns tiešām ēd maz, pirmais, kam iesaku pievērst uzmanību, ir bērna augšanas dinamika, vērojot svara un garuma pieaugumu. Balstoties uz to, var spriest par uzturvielu pietiekamību vai trūkumu bērna ēdienkartē. Ja svara un auguma dinamika ir laba un vecumam atbilstoša, ja bērns ikdienā jūtas labi, ja nav biežu sūdzību par nogurumu, ja bērna imunitāte ir laba un viņš bieži neslimo, visticamāk, pieaugušie var daudz neuztraukties un ļaut bērnam baudīt bērnību. "Bērniem pēc 2 gadu vecuma var noteikt arī ķermeņa masas indeksu, lai izvērtētu atbilstību noteiktajiem parametriem," norāda uztura speciāliste.

Ja šie rādītāji ir zem normas, tas ir signāls, ka bērnam nepietiek uzturvielu. Tas var norādīt arī uz kādām uzturvielu uzsūkšanās problēmām. Šādā gadījumā būtu vajadzīga ģimenes ārsta konsultācija, lai noskaidrotu iemeslu, iesaka Olga Ļubina.

Ja ģimenē aug bērns, kurš maz ēd, visiem ģimenes locekļiem ir vērts izvairīties no uzkodām starp ēdienreizēm un ēst tikai galvenajās ēdienreizēs. Tāpat būtu vērts sekot līdzi tam, cik daudz bērns dzer, jo pārāk liels uzņemtā šķidruma daudzums var mazināt apetīti un uzņemto ēdienu, līdz ar to uzturvielu daudzumu. Būtu vērts arī koriģēt ēdienreižu saturu, pielāgojot to konkrētajam bērnam – sabalansēt un piedāvāt bērnam to, kā ēdienkartē pietrūkst – olbaltumvielu, ogļhidrātu vai taukvielu. Kā piemēru veselīgas ēšanas eksperte Olga Ļubina piedāvā situāciju, kad bērns izvēlas makaronus, kas ir galvenokārt ogļhidrātu avots, vēlams piedāvāt arī sieru, vistu vai kādu citu olbaltumvielas saturošu produktu. Ja vecāki paši nevar izvērtēt, kā trūkst bērna ēdienkartē, jāvēršas pēc palīdzības pie uztura speciālista vai dietologa, lai izvērtētu bērna ēšanas paradumus un izveidotu ēdienkarti.

Lai arī cik noraizējušies ir vecāki par sava bērna ēdienkarti, piespiest bērnu ēst noteikti nevajadzētu – tas tikai radīs lielāku pretestību un vairos negatīvas emocijas attiecībā uz ēšanu, atgādina eksperte. Tāpat bērns var manipulēt ar ēšanu vai neēšanu, jo tā ir lieta, ko viņš pats spēj kontrolēt. Redzot, ka vecāki ir ļoti norūpējušies par to, ka viņš neēd, bērns neēšanu var vēl vairāk pastiprināt, lai dabūtu to, ko vēlas, vai vienkārši pievērstu sev uzmanību. Nākotnē tas var izraisīt ēšanas traucējumus vai izraisīt emocionālo ēšanu. Tāpat ēšanas uzspiešana traucē bērnam iepazīt savu izsalkuma sajūtu. Ja bērns objektīvi ēd par maz, jāmeklē risinājumi, kas ir labi bērnam un vecākiem. Var iesaistīt bērnus gatavošanas procesā, kā arī padomāt par ēdiena noformējumu. Tāpat vēlams izvairīties no jautājumiem "Vai tu ēdīsi zupu?", jo tas bērnam var radīt vēlmi teikt "Nē", lai gaidītu citu piedāvājumu. Ja bērnam piedāvā izvēlēties, ko ēst, vislabāk ļaut izvēlēties no diviem ēdieniem.