Mentāli stipri bērni – 13 lietas, ko vecākiem nevajadzētu darīt  (5)

"Spēcīgs mentālais muskulis ir atslēga, kas palīdzēs bērnam sasniegt savu augstāko potenciālu dzīvē," skaidro psihoterapeite un grāmatas "13 Thing Mentally Strong Parents Don't Do" autore Eimija Morina vietnē "Inc". Lai izaudzinātu mentāli spēcīgu bērnu, vecākiem jāizvairās no bieži pieļautiem un neveselīgiem audzināšanas principiem. Lūk, Morisas izceltie 13 "nē" jeb lietas, ko nevajadzētu darīt, lai audzinātu mentāli stiprus bērnus!

Neiesist izšķirošos vārtus futbola spēlē vai izkrist ķīmijas ieskaitē – šādi pārdzīvojumi bērnam var gadīties, taču tas nenozīmē, ka viņš jāuztaisa par upuri. Noraidījumi, izgāšanās un netaisnības ir dzīves sastāvdaļa. Tāpēc kā vecākiem mums nevajag pie katras neizdošanās sarīkot bērna žēlošanas ballīti, bet gan mācīt savai atvasei, ka, neatkarīgi no viņa spējām vai netaisnīgajiem apstākļiem, vienmēr visu var pavērst pozitīvā gultnē. Būs citas spēles, kurās vēl sevi pierādīt, kā arī citi pārbaudes darbi, kuriem sagatavoties labāk.

Ne viens vien vecāks saskāries ar nepatīkamo vainas izjūtu, kad vispirms augstāk ceļam kāda cita šķietamās vajadzības vai principus pār savām. Šāda rīcība māca tikai to, ka vainas izjūta ir nepanesama. Bērni, kuri tā domās, nespēs atteikt, ja viņiem sacīs: "Esi draugs un ļauj pārrakstīt savu mājasdarbu!" vai "Ja tu mani mīli, tu tā nedarīsi."

Rādi bērniem labu piemēru – pat ja kā vecāks reizēm jūties vainīgs (un visi vecāki tā reizēm jūtas), neļauj šī neērtajām emocijām stāties ceļā, lai pieņemtu gudrus lēmumus. Tāpēc nākamreiz, kad esi nolēmis iziet no mājas viens, un pakausī sēž doma: "Bet kā es tā – bez bērniem?" gaiņā to prom. Arī mammai vai tētim ir jābūt mazliet egoistiskiem, un par to nevajag justies vainīgiem.

Tie vecāki, kas visu savu dzīvi pakārto tikai un vienīgi bērnam, veicina to, ka bērns izaugs domājot, ka apkārtējiem ir viņam jāizdabā un jāpakalpo. Egocentriski pieaugušie, kas uzsver tikai savas tiesības, bet ne pienākumus, dzīvē tālu netiek, jo viņiem ir grūti ar citiem sastrādāties. Tāpēc māci saviem bērniem fokusēties uz to, ko viņi var piedāvāt pasaulei, nevis to, ko no tās tikai ņemt un iegūt.

Lai kā mēs to reizēm gribētu, bērnus nevar tā vienkārši ieslēgt mīkstā un drošā burbulītī, lai aiztaupītu raizes pieaugušajiem. Nepārtraukti izvēlēties drošāko variantu mācīs bērnam tikai to, ka no bailēm par katru varīti ir jāizvairās.

Tā vietā parādi bērniem, ka labākais veids, kā stāties pretī bailēm, ir ieskatīties tām acīs. Tādā veidā audzināsi drosmīgus bērnus, kuriem nav bail izkāpt no savas komforta zonas, kad tas nepieciešams.

Vēl viena lieta, ko noteikti nevajadzētu darīt, – ļaut bērniem diktēt ģimenes ikdienu, izvēloties katru maltīti, brīvdienu galamērķi un citas lietas, jo šāda vara ir pārāk liela, lai bērns būtu gatavs ar to rīkoties apzinīgi. Izturēties pret bērnu kā vienlīdzīgu pieaugušajam (vai iecelt bērnu priekšnieka kārtā) laupa iespēju viņam izaugt mentāli spēcīgam.

Kā norāda Morisa, bērniem ir jādod iespēja praktizēt norāžu īstenošanu, ieklausīšanos sakāmajā, kuru viņi nevēlas dzirdēt, kā arī darīt lietas, ko viņi nevēlas darīt. Tā ir tikai normāla bērnu audzināšanas sastāvdaļa. Ļauj saviem bērniem izdarīt vienkāršās izvēles, saglabājot skaidru ģimenes hierarhijas modeli.

Ir veselīgi sagaidīt no saviem bērniem labas sekmes mācībās. Taču pieprasīt izcilību it visā, ko bērns dara, – tas var beigties ar fiasko. Māci bērnam, ka ir normāli izgāzties un ir normāli nebūt izcilam visos priekšmetos un dzīves jomās. Bērni, kuri tiecas būt labākā sevis versija, tā vietā, lai būtu vienkārši izcilnieki, kuriem bieži vien tas nemaz neinteresē, neļaus savai pašvērtībai balstīties uz skaitļu virknējumiem, kas ierindo kādā no izcilnieku reitinga vietām.

Nesakārtoji savu istabu? Ai, tas jau nekas! Bet vai tiešām? Vecāki, kas ļauj bērniem izvairīties no savu pienākumu veikšanas, bieži vien neapzinās, ka pienākumu uzlikšana ir audzinoša. Bērni, kas veic vecumam atbilstošus darbiņus mājas solī, nav pārslogoti. Tā vietā viņi sevi audzina kā mentāli stiprus cilvēkus, kuriem jāuzņemas atbildība par to, kas uzticēts.

Justies sāpinātam, skumjam un bažu pilnam ir normāla ikdienas daļa. Šādas sāpīgās emocijas jāļauj piedzīvot arī bērnam, lai viņam sniegtu iespēju praktizēt diskomforta tolerēšanu. Vecāki var būt blakus un apgādāt bērnus ar atbalstu un vadīšanu, kas nepieciešamas, lai tiktu galā ar sāpēm. Tas palīdzēs iegūt pašpārliecību, lai stātos pretī dzīves neizbēgamajām grūtībām.

Uzmundrināt bērnu, kad viņš saskumis, vai censties pēc iespējas ātrāk nomierināt, kad uznākusi dusmu lēkme, nozīmē to, ka vecāks cenšas uzņemties atbildību par bērna emocijām un tās regulēt pēc saviem ieskatiem. "Bērniem vajag uzkrāt emocionālo kompetenci, lai viņi varētu mācīties vadīt paši savas sajūtas," norāda psihoterapeite. Tas, ko vecākiem labāk darīt, – proaktīvi mācīt bērnam veselīgus veidus, kā tikt galā ar savām emocijām, lai bērns nepaļautos uz to, ka kāds cits darīs to viņa vietā.

Izlabot bērna matemātikas mājasdarbu, jo tas, pēc vecāka ieskatiem, bijis nepareizs, trešo reizi no rīta pajautāt, vai atvase paņēmusi visu skolai nepieciešamo, nepārtraukti atgādinājumi par mājas pienākumu izpildīšanu – ja šādas lietas vecāki dara regulāri, bērns visu laiku tiek turēts grožos. Taču tā nebūt nav pareizi – bērnam ir jāļauj piedzīvot sekas, ja mājasdarbā ieviesusies kļūda vai uz galda aizmirsta kabatsnauda. Kļūdas ir mūsu labākās skolotājas. Tāpēc ļauj savam bērnam ik pa laikam arī kļūdīties, tā parādot, ka no kļūdām ir jāmācās, lai bērns augtu gudrāks un spēcīgāks.

"Sods ietver bērna ciešanas par izdarītu noziegumu. Disciplīna, savukārt, ir par iemācīšanu bērnam, kā darīt labāk nākotnē," paskaidro psihoterapeite Morisa. Audzināt bērnu, kurš baidās iekļūt nepatikšanās, nav tas pats, kas audzināt bērnu, kurš vēlas izdarīt gudras izvēles. Kā vecāki varam izmantot sekas, lai palīdzētu bērniem veidot tik vajadzīgo pašdisciplīnu, lai viņi paši spētu lemt un rīkoties gudri.

Reizēm varētu šķist tik kārdinoši ļaut bērnam īdēt un čīkstēt bez iemesla vai izdarīt kādu mājas darbu bērna vietā mīļā miera labad, jo tas taču būs vienkāršāk, nekā skaidroties, vai ne? Taču šādu īsceļu izvēlēšanās parāda bērnam, kā veidot neveselīgas attiecības, un tas nav tas, ko vecāki vēlētos. Parādi bērnam, ka no īsākā ceļa var izvairīties. Tā tu iemācīsi, ka viņi ir pietiekami spēcīgi, lai saglabātu neatlaidību, pat ja gribas padoties.

Audzinot bērnus, būtiski ir padomāt par to, kas jums kā vecākiem ir vērtības, kuras vēlaties nodot saviem bērniem. Viena no kļūdām, kuru pieaugušie bieži pieļauj, ir savu vērtību aizmiršana vai zaudēšana, jo pie tām nepieturas. Pārliecinies, ka tavas prioritātes akurāti atspoguļo tavas vērtības dzīvē, un tu nodosi bērniem to spēku, kas palīdzēs dzīvot jēgpilnu dzīvi.