Vasarā manas mājas ir stallis. 15 gadus vecā jātniece Madara Pētersone

Madaras vecvecākiem pieder zirgu staļļi, tāpēc jau kopš agras bērnības mamma viņu sēdināja zirga mugurā. Trīs gadu vecumā meitene dzimšanas dienā saņēma poniju un rozā ķiveri ar maziem zirdziņiem. Tobrīd arī viss sākās pa īstam. "Kopš brīža, kad tu pirmo reizi izveido savstarpēju kontaktu starp zirgu un sevi, esi azartā, un tas ir uz mūžu. Kopā ar zirgiem 15 gadus esmu gandrīz katru dienu, un nevaru iztēloties sevi bez viņiem," atzīst jaunā jātniece. Pat dienās, kad Madarai nav treniņu, viņa dodas uz stalli, lai paskatītos, kā viņi jūtas un pabūtu kopā.

"Brīžos, kad jūtos slikti, aizeju pie zirgiem un izstāstu viņiem savas problēmas. Viņi nevar man atbildēt ar vārdiem, bet es zinu, ka viņi saprot manas emocijas," stāsta Madara.

Jāšanas sportā – konkūrā [disciplīnā, kurā jātnieks izpilda noteiktu maršrutu, lecot pāri šķēršļiem – red.] ir liels ātrums, turēšanās gandrīz divus metrus virs zemes un smilšaina trase zem kājām, to pat savā ziņā varētu salīdzināt ar motosportu. Taču zirgs ir dzīva būtne, un no šī skatupunkta uz šo sporta veidu var skatīties kā uz pāra deju. Jāšanas sportā starp duetu – jātnieku un zirgu – visas sadarbības garumā notiek attiecību veidošana. Madara ir pārliecināta, ka "attiecības ar zirgiem ir veidotas uz uzticības un cieņas pamata."

Madara jau piecus gadus jāj ar sirmo, desmitgadīgo kastrātu Lilionu. Zirgs ir dzimis un uzaudzis viņas vecāku stallī. Kad Lilions bija jauns kumeļš, Madara bieži gāja viņu glaudīt un daudz laika pavadīja, stāvot pie viņa būdas, tobrīd vēl nenojaušot, ka viņi vēlāk kļūs par sportisko pāri.

"Atceros, kā pirms pirmā treniņa mans tētis ar treneri, kas ir viņa māsa, bija domstarpībās par to, vai man vajag kāpt viņam mugurā un vai tikšu ar to galā. Tajā brīdī Lilions bija neprognozējams un ar sarežģītu raksturu. Cilvēki man teica, lai nejāju viņu, ka viņu ātrāk vajag pārdod, jo tas viss pie nekā laba nenovedīs. Bet viņa asais raksturs, manuprāt, ir tas, kas man iedeva kārtīgu adrenalīna devu un vēlmi turpināt ar zirgu strādāt, sadarboties un nepadoties," stāsta sportiste.

"Lilions noteikti ir vislielākais garastāvokļa zirgs, ko esmu satikusi. Viņa nākamo soli nekad nevar paredzēt. Taču vienlaikus viņš ir mīļš un uzticams un grib, lai visa uzmanība pievērsta tikai viņam," pārdomās par savu tuvāko zirgu dalās jātniece. Jāpiebilst gan, ka ikdienā Madara trenējas vēl arī ar citiem zirgiem.

Madara darbojas ģimenes jāšanas sporta skolā "Princis". Vaicāta, cik ilgi viņa pavada stallī, meitene iesmejas: "Lielāko daļu savas dzīves! Vasarā tās ir nevis manas otrās mājas, kā saka, bet pirmās mājas. Jo tad es tur esmu no agra rīta līdz vēlam vakaram, un tā gandrīz katru dienu, izņemot reizes, ka jābrauc uz sacensībām. Dažreiz ar draugiem pat paliekam pa nakti. Bet nu, ņemot vērā to, ka es šobrīd esmu vidusskolniece un mācos, man tā laika sanāk mazāk. Skolas laikā stallī esmu kādas četras stundas dienā. Ziemas periodā bieži dodos uz stalli, kad ārā jau paliek tumšs, bet mums ir slēgta, apgaismota manēža, kas ļauj turpināt kvalitatīvus treniņus."

Bez kāpšanas zirga mugurā Madara pilda vēl dažādus pienākumus stallī. Viņa palīdz ar zirgu barošanu, dodot sienu un auzas. Papildus viņa saviem mīluļiem dod burkānus, musli un citus uztura bagātinātājus, piemēram, magniju. Viņa arī zirgus ved ārā uz ganībām.

Lielu uzmanību un rūpes prasa arī inventārs gan ikdienai, gan sacensībām. Jātniecei, kāpjot zirga mugurā, jāvelk speciāli jāšanas zābaki, bridžas jeb jāšanai paredzētās bikses, drošības veste, ķivere un cimdi. Runājot par sacensībām, konkūra noteikumi paredz vilkt baltas krāsas bridžas, gaišu kreklu un melnu vai sarkanu žaketi, kā arī jauniešiem līdz 16 gadu vecumam obligātā prasība ir drošības veste.

Zirgam jāliek sviedrene – sedziņa, ko liek zem sedliem, paši sedli, vēderjosta, iemaukti, kājsargi un citi papildu elementi, kas atkarīgi no treniņu vai sacensību programmas. Īpašas rūpes prasa inventāra sagatavošana pirms sacensībām, visam jābūt tīram, īpaši jāparūpējas par ādas materiāliem.

Katru reizi, pirms uz zirga tiek likts inventārs, viņš ir jānotīra. To Madara dara ar tai paredzētām skrāpītēm, notīrot zirga muguru, izķemmējot krēpes, asti un iztīrot nagus. Pirms sacensībām Madaras gaišais, sirmais zirgs Lilions ir jāmazgā, savukārt tumšo zirgu īpašnieki bez šī var iztikt.

Madaras trenere ir tēta māsa Līga Pētersone, kuras vadībā notiek nodarbības. "Vidēji viens treniņš ilgst 40 minūtes, dažreiz ilgāk. Kad man ir lēkšanas treniņi, sākumā iesildu zirgu soļojot, tad rikšojot un lēkšojot. Trenere ir sagatavojusi programmu, reizēm tie ir noteikti vingrinājumu elementi, reizēm lecam sagatavotu maršrutu," savās treniņu gaitās dalās sportiste, tostarp atzīstot, ka ikdiena neizpaliek bez asiem piedzīvojumiem: "Es reiz kordoju zirgu, un viņš nobijās, sāka skriet un es iekritu ar seju sniegā un vilkos līdzi. Bet kādā citā reizē izdomāju, ka varētu paskatīties telefonā, esot zirga mugurā. Mēs bijām pļavā, un zirgs nobijās, sāka auļot, bet man taču rokās telefons! Trenere kliedza, lai metu to zemē. Es tobrīd domāju – turēties un domāt par savu drošību vai mest zemē telefonu, kuru nopirku pirms divām dienām?"

Runājot par traumām, Madara atklāj, ka "paldies Dievam, līdz šim esmu dzīvojusi bez nopietnām traumām. Protams, vairākas reizes esmu kritusi, gulējusi ar seju pret zemi un redzējusi, kā pāri galvai aizskrien zirgs."

Ja visi apstātos pie pirmā kritiena, izmežģītas kājas vai salauztas rokas, tad jātnieku, iespējams, pasaulē nemaz nebūtu, jo ātrāk vai vēlāk nāksies piedzīvot arī ne tik veiksmīgas situācijas. Tas ir gluži tāpat kā viesmīlim, kurš gada laikā sasit vairākas glāzes. "Man vairākas reizes ir uznākuši brīži, kad ir bail lēkt, bet man apkārt ir cilvēki, kuri atbalsta un liek justies droši. Šis ir bīstams sporta veids, un tu nekad nezini, kas notiks nākamajā minūtē," saka jātniece.

Šobrīd rudenī ir mierīgāks posms arī treniņu dzīvē: "Tagad, kad sacensību sezona ir beigusies, ļoti bieži ar saviem zirgiem eju uz mežu jāt. Tas ir ļoti vajadzīgs zirgiem, jo pēc garās un stresainās sacensību sezonas viņi ir pelnījuši atpūsties. Bet karstā laikā gan jātnieks, gan zirgs ir priecīgi kopā doties peldēties.

"Man parasti ir neliels uztraukums, kad iebraucu sacensību teritorijā, bet, godīgi sakot, es pēdējos gadus pirms sacensībām neizjūtu stresu, kas citiem liekas dīvaini. Kādreiz neļāvu mammai braukt līdzi uz sacensībām, jo jutu, ka viņa uztraucas, līdz ar to man pašai bija stress. Man bija grūtāk saņemties maršruta laikā, ja zinu, ka malā sēž mana mamma un uztraucas, ka kaut kas varētu notikt. Tagad tā vairs nav," atzīst Madara.

Par turnīriem viņa saka: "Sacensības ir mīļākā lieta, kas ir saistīta ar zirgiem. Vienmēr tur satieku savus draugus, tāpēc to uztveru par izklaidi kaut kādā ziņā. Protams, sacensībās, tajā minūtē, kurā atrodos laukumā, cenšos uzrādīt savu vislabāko rezultātu, bet ne vienmēr tas izdodas, taču paliek nenovērtējama pieredze."

Madara bieži sacensībās startē ar vairākiem zirgiem, no kuriem daži ir jaunzirgi. Tāpēc bieži vien ir jāpieņem fakts, ka pie apbalvojuma nesanāks tikt, jo jātnieks to dara tikai tāpēc, lai zirgs gūtu pieredzi ārpus mājām. Pirmajās reizēs jaunzirgi nereti ir satraukušies, jo pēkšņi viņi ir nonākuši citā, jaunā vidē.

"Es mācos no savām kļūdām," taujāta par neveiksmēm, stāsta Madara. "Ir bijušas ļoti daudzas neveiksmes. Ir jāprot arī zaudēt sacensībās, tā ir lieta, ko daudzi cilvēki nemāk. Es sevi nesauktu par super talantīgu jātnieku, man vienkārši ir super liela neatlaidība augt un tiekties pēc sasniegumiem. Jā, neatlaidība laikam ir tā atslēga."

Madaras lielākās sacensības bija 2018. gada Eiropas čempionāts Francijā. Tolaik viņai bija tikai 13 gadu: "Godīgi sakot, es tikai tagad tā līdz galam apzinos, cik liela mēroga sacensības tās ir un ka man bija tā iespēja būt kopā uz viena laukuma ar Eiropas labāko bērnu, junioru un jauno jātnieku klasi. Esmu ļoti pateicīga visiem, ar kuru atbalstu man izdevās piepildīt savu sapni un būt tur."

Braukšana uz sacensībām ārpus Latvijas ir saistīta ar lielām izmaksām. Ir vajadzīgs transports, ar kuru vest zirgus. Tāpat, ja sacensības notiek vairākas dienas, jāpadomā par naktsmītnēm zirgiem un sev. Nevar aizmirst arī par zirga ēdināšanu un kopšanu. Līdzi brauc arī grūmi – cilvēki, kas palīdz ar zirga seglošanu, atsoļošanu un citiem darbiem sacensību laikā.

Madarai nepatīk daudz runāt par saviem sapņiem un mērķiem, bet, kā jau katram sportistam, arī viņa vēlētos piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Tagad tuvākie mērķi ir izcīnīt labus rezultātus tepat Latvijas Čempionātā junioru konkurencē.