Gribasspēks: vai iespējams bērnam ieaudzināt spēju sasniegt mērķus  (1)

Cilvēkam ir ļoti svarīgi būt neatlaidīgam, ieturētam un pašdisciplinētam. Tieši tāpēc mēs tiecamies audzināt savos bērnos gribasspēku, iemācīt patstāvību un atbildības sajūtu. Tikai, lūk, rezultāti mūsu centieniem tik ātri nav redzami! Atkal bērns dārziņā raud, lai gan solīja šodien saņemt sevi rokās un šķirties no tevis mierīgi. Atkal viņš izmētājis savas mantas un nemaz negrasās tās salikt pa vietām. Un zīmējumu nav pabeidzis, un grāmatiņu nav izlasījis līdz galam. Vai patiesi viņš tāds arī būs – bez rakstura un bez gribasspēka? Protams, nē. Kā norāda bērnu audzināšanas jomas speciālisti portālā "Parents", gribasspēka audzināšana ir lēns un grūts process. Ne tikai vecākiem, bet arī pašam bērnam.

Gribasspēks nav iedzimta īpašība. Taču tā veidojas jau agri – jau pirmajā dzīves gadā. Jau trīs mēnešus vecs mazulis, nejauši rociņās satvēris rotaļlietu un izdzirdējis, ka tā rada skaņas, centīsies savas darbības atkārtot atkal un atkal. Šī ir vienkārša motorā prasme, bet arī to var nosaukt par savas uzvedības kontroli. Pirmā dzīves gada laikā bērns itin visā kļūst daudz precīzāks, turklāt parādās arī runas un atdarināšanas prasmes, un tas viss veicina brīvprātīgās uzvedības attīstību.

Šāda rīcība vēl netiek saukta par gribas izpausmi vārda pilnā nozīmē (griba ir apzināta savas psihes un rīcības kontrole), taču gribas tieksmes noteikti jau ir redzamas. Turklāt tās katram ir atšķirīgas.

"Manas draudzenes bērns – mana bērna vienaudzis, un ar kuru mēs bieži pastaigājamies kopā, – viņas dēls visu pastaigas laiku var mierīgi nosēdēt ratiņos. Skatās apkārt, kaut ko runā, rotaļājas ar mantiņām. Ja nu pēkšņi iečīkstas, pietiek viņam iedot padzerties vai vienkārši paglaudīt galviņu, lai viņš nomierinātos. Kopumā, – pastaigāties ar viņu ir viens vienīgs prieks. Bet manējais mierīgi var nosēdēt piecas minūtes. Pēc tam sāk celties kājās, cenšas izlīst no ratiem, un tad viņu ne ar kādu spēku nenoturēsi. Ja sāk viņu sēdināt atpakaļ ratos, tad būs īsts skandāls. Zēns ar ļoti izteiktu gribasspēku. Gads vēl nav, bet jau tik neatlaidīgs," ar saviem novērojumiem dalās kāda mamma.

Tieši tādu pašu atšķirību var novērot, kad bērni rotaļājas. Viens bērns būvē piramīdu, kamēr viņam neizdosies, bet cits visu pametīs jau pie pirmās neveiksmes. Ja pateica "nē", tātad – "nē". Un tas viss tāpēc, ka daudzu rakstura īpašību pamatā ir nervu sistēmas īpatnības. Tas nenozīmē, ka paklausīgiem, viegli pakļaujamiem bērniem vispār nebūs attīstīts gribasspēks, un tie, kas demonstrē spītību, turpinās rīkoties tikai tā, kā vēlas. Tas nozīmē, ka cenšoties bērnā audzināt tādas īpašības kā patstāvība, neatlaidība, jāņem vērā individuālās atšķirības.

"Guli, guli, un mamma atnāks, guli, guli, un mamma atnāks," – ātrrunā atkārto divus gadus vecā Kate. Viņai ļoti nepatīk iet uz bērnudārzu un ļoti nepatīk uz visu dienu šķirties no mammas. Īpaši skumji ir doties diendusā. Viņa vispār tagad apraudātos, bet no rīta mamma apsolīja viņu izņemt no dārziņa uzreiz pēc diendusas. Kate turas. Ja vien kāds zinātu, cik grūti tas viņai padodas!

Kā skaidro eksperti, ap divu gadu vecumu bērniem parādās viena no svarīgākajām gribasspēka īpašībām – paškontrole. Bērns jau var saņemties, piemēram, un neraudāt, pat ja ļoti to vēlas darīt. Viņš spēj atteikties no kaut kā patīkama vai, tieši pretēji, piekrist kaut kam nepatīkamam, ja reiz tas ir ļoti nepieciešams. Tiesa, tāda uzvedība pagaidām jāsaista ar paklausību, vainas sajūtu vai bailēm – viņā vēl nav iekšējās sajūtas, ka tas ir nepieciešams.

"Es jau ilgi valdos, vairs nevaru. Iešu un atņemšu tam zēnam mašīnu," mammai saka Pauls, vērojot notiekošo bērnu rotaļlaukumā. Sanāk, ka mamma velti viņam stāstījusi par to, kāpēc nedrīkst darīt visu, ko gribas? Nē, ne velti! Norādes, piemēri, konkrētas pieaugušo prasības ir nepieciešams etaps gribasspēka īpašību attīstībā. Un šīm disciplīnas metodēm jābūt pietiekami stingrām, taču ne pārmēru. Vecākiem ir jābūt pacietīgiem, lai visas savas prasības paskaidrotu bērniem saprotamā un pieejamā valodā, bet pēc tam vēl vairākkārt atkārtot. Tiki tāda stingrība nesīs labu rezultātu. Bērns varēs veidot savu uzvedību, atrodot kompromisu starp personīgajām vēlmēm un uzvedības normām sabiedrībā. Ja uz visiem jautājumiem tika atbildēts ar parastu "nē", tad sākotnēji rezultāts arī būs labs. Bērns lieliski visu izpildīs, ko no viņa prasa, taču tam nebūs nekāda sakara ar gribasspēka attīstību. Turklāt tieši šādi bērni pēcāk izrāda pilnīgu patstāvības trūkumu. Viņi vienkārši nezina, kas tas ir.

Maksim ir četri gadi. Viņš mierīgi ar mammu dodas pie zobārsta, jo ir jau pietiekami paaudzies, lai pats tiktu galā ar satraukumu. Nevajag domāt par ārstu, bet aplūkot attēlus pie sienām. Tad nebūs bail un nesāks raudāt, kā maziņais. Tikai kāpēc tas viss? Kāds no tā labums? Lūk, viņš neraudāja – un viņam vienkārši izārstēja zobiņu, bet pretim sēdošais zēns, tieši pretēji, raud – un viņam vēl rotaļlietu nopirka!

Bet var arī nepiedāvāt un nepirkt – īpaši, ja dāvanas jau tāpat bērniem tiek pasniegtas visai bieži. Morālie stimuli arī uz bērnu iedarbojas ļoti pozitīvi. Bērniem patīk, kad viņus slavē un apbrīno viņa darba rezultātus. Un te nu, lūk, var un pat vajag veltīt uzmanību detaļām. "Cik brīnišķīgs zīmējums! Kā gan tu uzzīmēji tik skaistus ziedus?! Un šie smalkie kātiņi! Un saulītes stariņi!". Tādas uzslavas – kad ir nevis vienkārši "gudrinieks", bet viss ir uzskaitīts, par ko ir šī uzslava "gudrinieks", – ļoti labi iedarbojas uz gribasspēka īpašību attīstību. Lūk, nākamreiz bērns, iespējams, negribēs tik rūpīgi zīmēt! Nebūs noskaņojuma vai, piemēram, gribēs labāk paskatīties multfilmu. Bet viņš vienalga centīsies, lai būtu skaisti, lai iepriecinātu tevi un arī pats papriecātos.

Līdz ar vecumu, bērna nodarbošanās, protams, kļūst sarežģītākas, un viņš ne vienmēr varēs tikt ar tām galā. Un te nu pastāv liela varbūtība, ka viss var neaiziet tik gludi. "Es lieliski zīmēju puķītes, un mani par to slavē. Tā, tad arī tās zīmēšu. Dzīvnieku attēlošana man kaut kā nepadodas". Palīdzi bērnam apgūt jaunas un sarežģītākas lietas. Nomierini, atbalsti, piedāvā kaut ko padarīt kopā. Uzreiz nesanāk? Tas ir ļoti labi. Būs lielāks prieks no rezultāta – vairāk centienu novest iesākto līdz galam.

Svarīgs gribasspēka attīstības etaps iestājas trīs četru gadu vecumā. Bērns jau lieliski saprot, ko nozīmē "jādara", "nedrīkst", vienlaikus tiecoties pēc patstāvības. Lielā mērā tagad jau viņš var kontrolēt savu uzvedību apzināti un mērķtiecīgi. Tomēr uzskatīt viņu par pilnībā pieaugušu un atbildīgu, protams, ir par agru. Bērns vēl ļoti bieži sagaida pieaugušo kontroli.

Psihologi labprāt veic eksperimentus, kas parāda, cik grūti šī vecuma bērniem ir iestāties pret savām vēlmēm. Grupa četrgadnieku tiek aicināta ar lāpstiņu no kastes izcelt bumbu. Uzdevums ir ļoti grūts (patiesībā jau pat neizpildāms, bet bērniem par to netiek teikts), un par tā paveikšanu tiek solīta balva.

Kad bērni paliek kopā, viņi patiešām cenšas izvilkt bumbiņu, kā viņiem paskaidrots, bet atgriežoties pie pieaugušajiem, saka, ka viņiem tas nav izdevies. Bet ja pēc šiem paskaidrojumiem bērniem bumbiņu piedāvā izvilkt rindas kārtībā, pa vienam, visi viņi ar uzdevumu tiek galā un ar prieku eksperimenta veicējiem parāda bumbiņu. "Kā tu to dabūji?" – vaicā pieaugušais. "Ar lāpstiņu!", acis nepamirkšķinot, atbild bērns.

Pēc tam eksperimentu nedaudz maina – vispirms bērniem uzdod šāda tipa jautājumu: "Kāpēc ir tik svarīgi vienmēr teikt patiesību?", "Vai ir iespējams piemānīt pieaugušos?" Visi atbildēja pareizi un precīzi, bet... Rezultāti bija tieši tādi paši. Ir grūti būt principiālam, paliekot vienam pret vienu ar iespējamo balvu.

Neliec bērnam pildīt pārāk atbildīgus un morāli nopietnus uzdevumus un esi stingrs, ja viņš nav spējis parādīt dzelžainu gribu. Vispār jau ir tā, ka nevajadzētu bērnam nekādā vecumā pārāk biežu sacīt: "Tev jādara". Pārāk liels pienākumu daudzums izsauc vai nu pasivitāti vai vēlmi izvairīties no jebkuras atbildības, vai arī agresiju un centienus visu darīt par spīti. Bērnu pēcāk pāraudzināt, atbrīvot viņu no negatīvisma, ietiepības mēdz būt daudz sarežģītāk. Sniedz iespēju parādīt patstāvību, dažreiz pat uzstāt uz savu.

Kā norāda eksperti, nebūs nekas traks, ja pēc tam, kad tu būsi kaut ko aizliedzis, tu to tomēr atļausi. Bērniem ir vajadzīgas šāda veida uzvaras – tieši tas viņos nostiprina gribasspēku. Un tieši viņi veicina to, ka savā rīcībā vadīsies pēc veselā saprāta principiem.