Četri padomi, kā bērniem iemācīt paškontroli

Praksē pārbaudītus padomus portālā "Psychologies" sniedz psiholoģe, grāmatas "Labi jaunumi par sliktu uzvedību" autore Ketrina Luisa.

Nacionālais garīgās veselības institūts (ASV) veicis plašu pētījumu, kura laikā secināts, ka līdz 18 gadu vecumam katrs otrais bērns iegūst bipolārus afektīvus traucējumus, uzvedības traucējumus vai atkarību no narkotikām. Un būtība šeit nav par jaunām diagnostikas metodēm, bet gan par to, ka mūsdienu bērni atšķiras no iepriekšējo paaudžu bērniem. Mūsu bērniem ir ievērojami samazināta spēja kontrolēt sevi. Kāds ir paškontroles krīzes cēlonis? Pētnieki nosauc trīs faktorus:

"Galvenais šī laikmeta izaicinājums: mums bērniem ir jāmāca paškontrole," uzsver Luisa. Bet kā to izdarīt?

Mūsdienu vecākiem bērni jau vairs nav palīgi, bez kuriem neiztikt mājās, fermā vai ģimenes biznesā, bet, visticamāk, lieliski, talantīgi ziedi, kurus nemitīgi ir jāapkopj. Tomēr ar šādu pieeju, pašiem to neapzinoties, bērniem liekam saprast, ka viņu vērtība ir atkarīga no sasniegumiem visās jomās. Bet panākt vērā ņemamus panākumus nav viegli. Ja valstī ir tūkstošiem jauno futbolistu, kā kļūt par labāko no viņiem visiem?

"Mūsu bērni ir bezdarbnieki. Viņu laiks ir aizpildīts ar mācībstundām, mūziku, sportu, citām ārpusskolas nodarbībām, bet nekādu pienākumu ģimenē un sabiedrībā viņiem nav. Mēs lieliski iztiekam bez viņu palīdzības – paši pieskatām jaunākos bērnus, iztīrām mājokli, uzliekam galdā pusdienas," situāciju mūsdienu pasaulē ieskicē Luisa.

Pieaugušie pieļauj, ka šādi rīkojas bērna labā. Taču praksē iztrūkst vienkāršu pienākumu mājsaimniecības darbos, kas liedz bērnam apgūt virkni prasmju un iemācīties būt noderīgam arī citiem. Iedomājies, kā kreņķēsies un zaudēs drosmi pieaugušais, ja zaudēs darbu, – tad patiesi, vai ir jābrīnās par augsto trauksmes līmeni un depresiju bērnam, kuram nav bijis īstu pienākumu?

Jā, un vecāki piemirst, ka kopīga mājas darbiņu veikšana, kaut tā būtu uzkopšana, ēst gatavošana, velosipēda remonts vai darbi dārzā, viņiem ļauj labāk iepazīt bērnu un pakomunicēt ar viņu.

Bērni, kuriem ir vairāk brīvības un kuri biežāk rotaļājas bez pieaugušo modrās acs klātbūtnes, labāk apgūst prasmes, ir daudz radošāki, spēcīgāk izjūt atbildību par savām darbībām. Pētnieku grupa no Kolorādo Universitātes (ASV) 2014. gadā pierādīja, ka bērni, kuriem ir vairāk brīva laika, labāk kontrolē savas domas un uzvedību, lai sasniegtu kādus mērķus. Tā rezultātā viņiem ir arī vieglāk mācīties skolā, bet nākotnē – arī strādāt.

Zvans par mācību stundas beigām, tiesa, ne jau šajos pandēmijas apstākļos, bet vēl laikā, kad visi skolēni klātienē devās uz izglītības iestādēm, nebūt nenozīmē mācīšanās noslēgumu: pēc skolas daudzi bērni devās uz dažādiem pulciņiem. Taču, lai izaudzinātu ģēniju, nepietiek vien ar vecāku vēlmi un pilnībā aizpildītu dienas noslogojuma grafiku. Bērni, uz kuriem skatās kā uz paraugiem, jau pirmajos dzīves gados ir no dabas apdāvināti, ar tieksmi uz konkurenci un demonstrē izcilas spējas.

Bērns pats lemj, ar ko viņam nodarboties, un ja tu sāksi viņu piespiest kaut ko darīt, viņš gluži vienkārši izdegs. Vecāku panākumus labāk novērtēt nevis ar medaļām un apbalvojumiem, kurus iegūs tavi bērni, bet gan ar to, par kādiem cilvēkiem viņi izaugs, kāda būs viņu attieksme pret darbu, cik neatkarīgi viņi būs.

Kad bērns no kādas ciemošanās tiek vests uz treniņiem futbolā, bet no turienes bez kavēšanās uz mājām, jo tāds ir grafiks, viņam tiek liegta tāda svarīga lieta, kā nestrukturizēta rotaļāšanās bez pieaugušo iesaistes. Tādiem bērniem reti kad ir iespēja pastrīdēties ar rotaļbiedriem, atrisināt kādu samilzušu problēmu, kontrolēt savas emocijas un reakcijas, lai paliktu rotaļā. Bet visas šīs prasmes ir galēji svarīgas kā skolā, tā arī dzīvē. Un bērniem to visu nav ļauts apgūt, jo allaž atrodas kāds pieaugušais, kurš ir gatavs iejaukties.

Jaunzēlandē dzīvojošais klīniskais psihologs Ričijs Pultons vadīja kādu lielu un ilgstošu pētījumu, apkopojot datus par cilvēku fizisko un garīgo veselību. Pirms viņa daži pētnieki neatklāja nekādu saikni starp agrīnām traumām un fobijām. Taču Pultons nolēma pārbaudīt šos iepriekš iegūtos datus vēlreiz un rūpīgāk. Viņš sāka ar kritieniem – visizplatītāko lietu, ar ko saskaras mazi bērni. Kritiens agrīnā vecumā nekļuva par baiļu no augstuma cēloni nākotnē. Gluži pretēji, šķita, ka šādi kritieni neļauj šādām bailēm rasties. Ja bērns nebaidījās no augstuma, visticamāk, bērnībā viņš vairāk nekā vienu reizi bija nokritis.

Pultons atkārtoja pētījumu, tikai šoreiz ar bērniem, kuri baidījās no ūdens. Vai šiem bērniem ir bijusi kāda traumatiska pieredze, kas saistīta ar ūdeni? Nekādas saistības! Pultons ķērās klāt bērniem, kuriem bija bailes no šķiršanās. Un atkal, – izrādījās, ka tie, kuri piedzīvojuši šķiršanos no vecākiem, 11-12 gadu vecumā daudz retāk piedzīvoja bailes no šķiršanās.

"Var pieņemt, ka viens no patiesajiem baiļu, trauksmes un fobiju cēloņiem pieaugušā vecumā nav agrīna traumatiska pieredze, bet gan pieaugušo vēlme pirmajos dzīves gados pasargāt bērnus no traumām un bailēm. Pultona pētījumi norāda, ka bērniem jāspēj (saprāta robežās) izjust riskantas spēles un izpētes sekas. Tā viņi uzzina, kur slēpjas iespējamā robežas, un iegūst pašapziņu," saka psiholoģe Luisa.