Trīs iemesli, kādēļ bērns var būt nepaklausīgs  (4)

Bērnu un ģimenes psiholoģe Jekaterina Kesa savā blogā "Ipsyholog" aplūko tos trīs biežākos iemeslus, kādēļ bērns var būt nepaklausīgs.

Šis ir visizplatītākais bērna nepaklausības iemesls. Spriediet paši: tu runā pa tālruni, pie tevis pienāk bērns, rādot, ko ir uzzīmējis, bet tu nereaģē. Tad viņš pienāk otru reizi, tu atgaiņājies, trešajā reizē bērns sasit vāzi – tas taču tevi piespiedīs atrauties no sarunas? Visticamāk, tu viņu sarāsi vai pat sodīsi. Bet viņš ir saņēmis savu uzmanības daļu, lai arī tā ir negatīva. Neapzinātā līmenī bērns nonāk pie sapratnes, – ja viņš uzvedas labi, viņu nepamana, bet ja sliktu... Mamma ar savu kliegšanu nostiprina nepareizo uzvedību, veidojot apburto loku.

"Kas ir kvalitatīva uzmanība? Tas ir tad, kad mamma atliek visus savus darbus, ieklausās bērnā, kaut ko paskaidro, apskauj, pavada ar viņu kopā kādu laiku. Ja esi aizņemta, atrodi pusminūti, lai pateiktu dēlam vai meitai, ka tu varēsi veltīt savu uzmanību pēc kāda laika. Vai vienojieties, ka viņš jebkurā mirklī var pie tevis pieiet, pieglausties un tu noteikti viņu apskausi un paglāstīsi, lai ar ko arī nenodarbotos," rekomendē psiholoģe.

Jebkurš kontakts iederas uzmanības krājkasītē: pieskārieni, klausīšanās, kopīga rotaļa. Pamēģini kaut vai eksperimenta kārtā bērnam veltīt bērnam dienā divas reizes pa 15 minūtēm nedalītas uzmanības (laiks ir nosacīts, bet ne mazāk par pusstundu dienā), bez tālruņa un citiem traucēkļiem. Un svarīgi, lai šajā kopābūšanas laikā jūs nodarbotos ar to, ko vēlas bērns, bez moralizēšanas un audzināšanas.

Pakāpeniski uzkrājot šos iespaidus, bērns jutīs daudz ciešāku saikni ar tevi. Viņa uzmanības krājkasīte katru dienu tiks papildināta, bet uzvedība mainīsies uz labo pusi. Jā, tas paņem laiku, taču rezultāts būs noteikti tā vērts!

Jau no maza vecuma bērni sāk aktīvi parādīt savu "es". Viņiem ir svarīgi saprast, ka viņi kontrolē vismaz kaut ko. Vecākiem savukārt jāiemācās pieņemt faktu, ka bērnam ir savas domas, un viņš var būt ar kaut ko neapmierināts.

"Attiecībās ar pieaugušajiem mēs saprotam, ka mums nav tiesību kādu piespiest kaut ko darīt, izdarīt uz kādu spiedienu. Bet nezin kādēļ attiecībās ar bērniem tādas izpratnes nav. Tā arī parādās atsperes efekts: vecāki uzspiež, taču agri vai vēlu atspere iztaisnojas, saplosot gabalos visu, kas pa ceļam. Tomēr ir svarīgi saprast, ka cienīt bērna personību nebūt nenozīmē visatļautību. Noteikumi un robežas ir vajadzīgas, ar tām bērns jūtas drošāk. Cieņa – tā ir vecāku spēja paust savas domas psiholoģiski pareizi, nevis ar kliegšanu," uzsver psiholoģe Kesa.

Par nepaklausības iemeslu var būt arī satraukums, izsalkums, miega trūkums, adaptācija bērnudārzā vai jebkuriem jauniem apstākļiem (piemēram, jauna ģimenes locekļa parādīšanās vai arī dzīvesvietas maiņa).

Visvienkāršākais risinājums – noteikt iemeslu, ka to iespējams izdarīt ātri, vai sniegt mazajam cilvēciņam nepieciešamo atbalstu un uzmanību. Bērni ļoti ātri pielāgojas pastāvīgi mainīgajai apkārtējai pasaulei. Vienkārši grūtā periodā ir vajadzīgs, lai tu esi līdzās.

Kad mēs dusmojamies, piedzīvojam spēcīgas emocijas, aktivizējas tās senākās galvas smadzeņu daļas, kuras atbild par emocijām. Bet par spēju domāt, apdomāt situāciju un racionāli rīkoties atbild daudz jaunāka smadzeņu daļa – galvas smadzeņu garoza, kura šajā brīdī it kā ir "neaktīva". Tieši tāpēc, kad mūs pārņem emocijas, mēs kļūstam nespējīgi konstruktīvi domāt. Ja mamma savu niknumu izgāž uz bērnu, arī viņš piedzīvo spēcīgas emocijas – bailes, aizvainojumu, un atbilstoši, nespēj burtiski saprast, ko no viņa vēlas. Vēl viens apburtais loks.

"Vecākiem ir svarīgi saprast, ka viņu bērns vēl nekad nav bijis pieaudzis, viņš nezina, ko darīt līdzīgā situācijā. Nevajag novelt atbildību par savu stāvokli uz bērnu. Smadzenēm ir nepieciešamas septiņas sekundes, lai no jauna aktivizētu domāšanas procesu. Lūk, te palīgos nāks tās pašas vienkāršās metodes – aizskaitīt no 10 līdz 1 (uz priekšu mēs skaitām automātiski), iziet no istabas, paspert septiņus soļus atpakaļ! Bērni redzēs, ka mamma paņem pauzi, un mācās no viņas pareizo reakciju," skaidro psiholoģe.

Dažreiz panākt paklausību ir ļoti vienkārši: negatīvos teikumus nomaini uz apstiprinošiem. Mēs bieži sakām: "Nedari to, nedari šo". Bet pamēģini aizstāt to šādi: "Izdari to, izdari tā". Tā bērns ātrāk sapratīs, ko tu no viņa prasi. Tāpat ir jāatkāpjas no uzstādījuma: ja pateicu, bet neklausīji, ir jāatkārto, bet skaļāk. Meklē veidus, kā sadarboties bez spiediena.

Atklāts paliek jautājums, kur mammai rast enerģiju, lai šos padomus ieviestu praksē? Mēs nereti paceļam balsi, kad vienkārši nevaram ieraudzīt citus variantus, bezspēcības sajūtas vadīti. Atbilde ir viena: meklēt iespējas veltīt laiku sev.

"Rekomendēju mammām izveidot sarakstu ar lietām, kuras viņas raisa pozitīvas emocijas. Tie var būt pavisam vienkārši, bet tev svarīgi nieciņi: silta vanna, tasīte kafijas vienatnē, iecienītā grāmata. Un pēc tam piesēst un padomāt, kā to realizēt: palūgt palīgos partneri, uzaicināt vecmāmiņu, sarunāt draudzeni. Tas ir svarīgi – katru dienu atrast kaut maziņu laika, ko veltīt tikai sev," uzsver psiholoģe Kesa.

Mājas soli ieteicams apdarīt tad, kad bērns ir nomodā. Kad viņš guļ, var nodarboties ar to, kas tev pašai patīk, kas palīdz atjaunot enerģijas rezerves. Bet vēl labāk – liecis kopā ar bērnu pagulēt. Miegu vienmēr nosaki par prioritāti. Atceries, ka ir trīs savstarpēji izslēdzošas lietas: pilnīgi tīrs mājoklis, laimīgs bērns un garīgi vesela mamma. Tas, protams, ir joks, taču tajā ir zināma patiesība. Tev nav nepieciešams pagūt pilnīgi visu, nosaki galvenās lietas.