Nāk prātā saruna ar nu jau viņsaulē esošo kolēģi Āriju Lāci, kad uzzināju, ka viena pusaudža mamma konsultācijā mani nosauca par jocīgu.
Strādājot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas "Gaiļezers" ambulatorajā psihiatrijas nodaļā, pie manis atnāca kāda māte un vecāmāte ar desmit gadus vecu zēnu. Kā pirmās minu māti un vecomāti, jo viņas, viena otru ik pa laikam pārtaucot, visai satraukti stāstīja, cik gan viņu mīļais puisītis ir pārvērties līdz nepazīšanai. "Mīļais puisītis" sēdēja uz krēsla saspringts un, galvu nodūris, skatījās grīdā. Stāsts bija par šķirtu ģimeni, kurā tēvs ar māti izšķīrās, kad zēnam bija četri gadi. Tēvs tika nodēvēts par neiejūtīgu briesmoni, kaut viņš bija vienīgais ģimenes apgādnieks. Māte nestrādāja, jo kādam taču dēls bija jāaudzina. Tagad zēns pavisam noteikti ejot tēva pēdās un labu galu neņemšot. Brīžos, kad tēvs nāca savu dēlu apciemot, māte un vecāmāte izturējās pret zēna tēvu pazemojoši, vainoja un kaunināja. Tēvs nāca retāk un visbeidzot pavisam pārstāja savu dēlu apciemot, jo aizbrauca strādāt uz Angliju. Turpmākā saziņa aptuveni reizi mēnesī notika caur skaipu. Pēc šķiršanās zēna uzvedība un emocionālais stāvoklis izmainījās. Sākumā zēns kļuvis noslēgts, sācis spēlēt datorspēles. Pēc pāris gadiem zēnam parādījās mācīšanās grūtības, pēdējo mēnešu laikā bija sācis kavēt skolu, smēķēt, un bija uzradušies slikti draugi. Māte un vecāmāte pieprasīja izrakstīt "kaut kādas tabletes", jo "šitais vairs nav izturams – zēns iet laukā no visiem iespējamiem rāmjiem".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
