Negadījuma slēpšana, greizsirdība, trūkumu piesegšana – iemesli, kāpēc bērni melo  (2)

Godīgums ir viena no pamatvērtībām, ko uzsveram bērnu audzināšanā. Kad bērns melojis un pievīlis vecākus, tas rada pārsteiguma sajūtu un rūgtu vilšanos, jo bērns nav varējis pateikt taisnību. Taču kāpēc bērni melo un kā risināt situāciju? To vietnē "Psychologies" skaidro bērnu psiholoģe Tatjana Bedņika.

"Pirmkārt, vajag saprast, kāds ir bērna mērķis. Pat ja bērnam pašam šis mērķis nav skaidrs. Tikai pēc tam varat izlemt, ko iesākt," norāda psiholoģe. Speciāliste sniedz piecus piemērus, komentējot tipiskas situācijas, kad bērni mēdz melot.

1. Četrgadniece bez vaicāšanas uzlikusi mammas iemīļoto vāzi uz palodzes, tā izkritusi pa atvērto logu un saplīsusi. Meitene mammai saka, ka nezina, kur vāze palikusi, lai gan kaimiņi pagalmā teikuši, ka redzējuši vāzi izkrītam pa logu.

Šis ir viens to tipiskākajiem melu veidiem: bērns noliedz, ka izdarījis piedēvēto, piemēram, paņēmis kāda cita lietu. Tomēr bērnam tie nav meli, bet gan spēle – līdz pat septiņu gadu vecumam bērni bieži vien neprot novilkt līniju starp fantāziju un realitāti. Bērns var teikt, ka nav apēdis visas konfektes, bet gan to izdarījis brālis. Vaicājot, kāpēc melojis, atbildēs, ka pajokojis u. tml.

Bērnu psiholoģe norāda, ka bērni uztver laiku atšķirīgi, viņu sajūtas ir īstas konkrētajā mirklī. Ja meitene mammai atbildēja, ka nezina, kur ir vāze, tad tajā brīdī tiešām nav zinājusi, kur tā ir. Bērns pat var neatcerēties, ka paņēmis kādu lietu. Pieaugušā loma ir atgādināt bērnam par notikumiem, izskaidrot uzvedības noteikumus. Rāšana būs bezjēdzīga, jo tikai iebiedēs bērnus un neļaus nonākt pie secinājumiem.

2. Tētis zem septiņgadīgā dēla gultas atradis vairākus rotaļu ieročus. Dēls saka, ka tos iedevis kāds draugs. Tētis liek dēlam atdot rotaļlietas atpakaļ īstajam īpašniekam.

"Atgriešana ir pareizais lēmums. Īpaši, ja tajā pašā laikā tēvs centies paskaidrot, kāpēc šādas dāvanas nevar pieņemt bez vecāku atļaujas," paskaidro Bedņika. Pēcāk abiem vecākiem kopīgi jāizrunā, kas dēlam īsti ir vajadzīgs – kāpēc viņš slēpis rotaļu ieročus. Varbūt bērns ir nobijies, jūtas neaizsargāts, cenšas par sevi gādāt. Vai viņš baidās? Iespējams, realitātē kāds skolā bērnu apceļ.

Bērni uzvedas "slikti" nevis, lai iespītētos vecākiem, bet tāpēc, ka nezina, kā rīkoties, un cenšas piepildīt vajadzības un vēlmes. Šādos gadījumos vispirms vecākiem ir uzdevums gādāt, lai bērns saņemtu visu nepieciešamo informāciju, pēc tam – jāapmierina bērna vajadzības pieņemamā veidā. Bieži vien vajadzība vispirms ir jāizskaidro, jāuzmin, lai varētu bērnam palīdzēt to apjaust pašam.

3. 10 gadus veca meitene draugiem stāsta, ka viņai ir bagāts tētis. Klasesbiedri viņu konfrontē ar patiesību – meitene dzīvo divatā ar mammu.

Viens no iemesliem, kāpēc bērns izvēlas šādā veidā melot, – jūt sevī kādu trūkumu, redz sevi sliktāku par draugiem, tāpēc cenšas izkļūt no situācijas un panākt, ka viņu apskauž. Mammai šādā gadījumā vajag spēcināt meitu sakot, ka viņa ir pietiekami laba tāda, kāda ir, neatkarīgi no tā, vai tēvs ir bagāts vai nav vispār.

Lai atbalstītu bērnu, jāsniedz citi rīki, kas panāks mērķi, sakot, ka bērns "tikai vēlējās būt interesantāks vienaudžu acīs, apbrīnots". Vecākam jāpaskaidro bērnam, kāpēc draugi par šādiem meliem sadusmojās. Ir skaidrs, ka meitene nav apdomājusi savas rīcības sekas, tāpēc cits mammas mērķis var būt – mācīt meitai padomāt par to, kā citi reaģēs. Izprast cēlonību ir daļa no sistemātiskās domāšanas, ko var trenēt, uzsver bērnu psiholoģe.

4. Divu dēlu (pieci un desmit gadi) mamma dzird jaunāko dēlu sakām: "Vecmāmiņ! Brālis mani apvaino, sit mani, tagad viņš dzenas man pakaļ!" Mazais bērns tikmēr sēž zem galda ar telefonu rokās un runā pa to ar vecmāmiņu, taču vecākā bērna nemaz nav mājās.

Šādi jaunāko bērnu meli rodas skaudības un sāncensības iespaidā, paskaidro Bedņika. Jaunākais saņem mīlestības apliecinājumus, dzirdot, ka vecmāmiņa par viņu raizējas, vienlaikus cerot, ka vecāko brāli sabārs, kas, bērnaprāt, nozīmēs to, ka vecāko brāli mīl mazāk. Ko darīt mammai? Meli ir acīmredzami, tāpēc nevajag jautāt iemeslus, kāpēc bērns tā dara, lai viņam nerastos kārdinājums to atkārtot.

Bērnu psiholoģe iesaka aprakstīt situāciju šādiem vārdiem: "Es dzirdu, ka tu izdomā stāstu par savu brāli vecmāmiņai." Jaunākajam bērnam jāļauj pašam saprast, ka tā ir nepatiesība. Vecāks var vērot bērna reakciju, cenšoties saprast, kas aiz tās slēpjas – varbūt vecmāmiņa vecāko bērnu paslavēja, bet jaunāko nē.

Ar bērnu šajā gadījumā jārunā par viņa pieredzēm. Bērns uzbūra veselu ainiņu, iztēles augļi ir skaidri redzami, kas norāda, ka bērns ir pietiekami attīstījis savu domāšanu. Klīniskā psiholoģe iesaka vecākam padomāt par to, kā pārvirzīt šāda veida enerģiju un domas, piemēram, aicinot bērnu izspēlēt citus scenārijus un paskaidrojot, ka viena no ģimenes vērtībām ir patiesība. Sākumam jābūt lēnam un pacietīgam, jo tas ar bērnu prasīs ne vienu sarunu vien.

5. 13 gadus veca meitene pateica vecākiem, ka dosies pastaigāties ar draudzeni un viņas tēti, taču meitenes aizgāja divas vien. Savukārt draudzenes vecāki zvana minētās meitenes vecākiem, lai apvaicātos, vai viņu meita ir ciemos pie viņiem.

"Ja bērni konstanti ir ciešā uzraudzībā, tad kādu dienu viņiem radīsies vajadzība būvēt pašiem savu pasauli, kurā viņi dara visu, ko vēlas," paskaidro bērnu psiholoģe. Šajā pasaulē varoņi ir bērni paši, nevis paklausīgi bērni, kuri dara visu, ko vecāki liek. Tāpēc jauniem pusaudžiem patīk fantazēt, stāstīt vecākiem puspatiesības, lai pabūtu vieni ārpasaulē.

Šajā gadījumā vecākiem jāpadomā – ko vecāki nav bērnam iemācījuši, ja pašiem ir bail bērnus palaist vaļā. Bērniem ir jāzina uzvedības normas. Protams, visu nevar paredzēt, bet ir tipiskas situācijas, kurām jābūt gataviem – nokavētam sabiedriskajam transportam, rīcībai negadījumā u. tml. Bērnam nepieciešams zināšanu arsenāls, kas jāsniedz vecākiem.

Tipiskākos gadījumos vecāki par bērnu pārāk ilgi rūpējas, neļaujot pusaudzim pieaugt, tāpēc šajā vecumā bērns bieži vien pretojas. Vēlas būt viņš pats, doties kaut kur vienatnē, iekļūstot situācijā, kad jāskaidrojas ar vecākiem par samelotu stāstu, jo bērns nav adaptējies patstāvībai. Sliktākais, ko šādos gadījumos darīt, – strīdēties par to, ka bērnam nevar uzticēties, un atkal pārmērīgi kontrolēt bērnu. "Taču kontrole bērnam neiemācīs uzvedības prasmes. Un tas ir mūsu, vecāku, uzdevums – audzināt bērnu tā, lai viņš būtu atbildīgs par sevi," norāda bērnu psiholoģe Bedņika.