Sitiens pašapziņai? Septiņi padomi, kā bērnam iemācīt pareizi zaudēt  (1)

Septiņus padomus, kā to panākt, portālā "Parents" sniedz bērnu un ģimenes psiholoģe Marija Konovalova, kura atzīst: "Visi vecāki vēlas redzēt savus bērnus veiksmīgus, kuri spēj sasniegt dažādu dzīves jomu virsotnes. Tādus uzdevumus cilvēkam izvirza dzīve mūsdienu sabiedrībā. Tomēr nemitīga tiekšanās pēc uzvarām un neprasme pieņemt zaudējumus bieži vien bērnā rada kompleksus, emocionālo nestabilitāti un intereses par dzīvi zudumu".

Dusmas, aizvainojums un pat histērija kā atbildes reakcija uz neveiksmi – tipiski mazuļiem, jo egocentrisms un tiekšanās itin visā būt vislabākajam ir bērna psihes vecuma īpatnība. Uzvara bērnam ļauj sajust kontroli pār pasauli, bet apkārtējo sajūsma un vecāku uzslavas paaugstina pašcieņu.

Mūsdienu vecāki dara visu iespējamo, lai bērnam radīt sajūtu, ka viņš ir pārliecināts par saviem spēkiem, taču, pašiem to nemanot, bieži vien tieši tā bērns iekrīt šajā slazdā. Jo mazulis, cenšoties būt veiksmīgs un nopelnīt vecāku atzinību, vienlaikus cenšas izvairīties no neveiksmēm.

Nedaudz vēlāk, kad bērns ir paaudzies, šāda pozīcija noved pie tā, ka bērns nespēj tikt galā ar dzīves piespēlētām grūtībām, pārvarēt šķēršļus ceļā uz mērķu sasniegšanu, viņš tik ļoti baidās pieļaut kādas kļūdas, ka izvēlas labāk nedarīt neko. Daudzi nespēj atrast sfēru, kurā sevi realizēt, viņiem piemīt tendence itin visās neveiksmēs vainot apkārtējos un apstākļus, viņi nespēj kontrolēt savas emocijas. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi bērnam iemācīt adekvāti uztvert zaudējumus, un jo agrāk, jo labāk. Pat trīs gadus vecs mazulis, vērojot savu vecāku reakciju, piemēram, kādā spēlē, var attīstīt šo nepieciešamo sociālo prasmi, uzsver psiholoģe. Un, lūk, zemāk viņas piedāvātās rekomendācijas, kā bērnam iemācīt tikt pāri neveiksmēm ar godu!

Mazulim ir jāiemācās saskarties ar savas rīcības sekām, pat negatīvām, ja vien tās, protams, neskar bērna un apkārtējo cilvēku veselību vai pat dzīvību. Pastāvīgi sargājot bērnu no neveiksmēm un sarūgtinājuma, padodoties viņam spēlē un tādējādi ļaujot uzvarēt, noveļot viņa vainu uz citiem (draugiem, laikapstākļiem vai pat pašam uz sevi), tu vien uz laiku atliec sastapšanos ar realitāti, bet tas nekādi nepalīdz pārvarēt grūtības.

Atbalsti bērna aktivitāti, viņa centienus tikt galā ar grūtībām, taču nepārspīlē ar uzvaras nozīmīgumu. Mēdz būt, ka vecāki pārmērīgi atzīmē mazuļa gūtos panākumus, veidojot viņā pārliecību, ka vecāku mīlestības kļūst vairāk līdz ar bērna gūto panākumu daudzumu. Parādi bērnam, ka tava mīlestība un labvēlība ir bez nosacījumiem, bet uzvara – tā ir vien balva pati par sevi. Iemāci saņemt gandarījumu no pašas darbības, iekļauj bērna dzīvē radošumu un radīšanas mākslu, eksperimentus un ceļošanu, tādā veidā nedaudz vājinot konkurences garu.

Bieži vien pēc kādas sakāves bērni piedzīvo emociju vētru, tādēļ viņi var raudāt, kliegt, apvainoties... Kā uzsver psiholoģe, šādos gadījumos nevajadzētu traucēt šādu jūtu izpausmei, mierināt vai rāt bērnu. Ir ļoti svarīgi izlādēt savas emocijas (un bieži vien bērni ātrāk nomierinās bez vecāku iejaukšanās), tāpēc nogaidi kādu laiku, pirms runāties ar mazuli. Atceries, ka bērnam gan viņa neveiksmes, gan uzvaras ir ļoti svarīgas, tāpēc nevajadzētu smieties par viņa pārdzīvojumiem un teikt, ka kārtējā neveiksme ir vien sīkums. Labāk pasaki, ka saproti, ko viņš jūt: "Es zinu, ka tev ir ļoti skumji, jo tu taču tā centies". Tomēr neatbalsti vētrainas emocijas, labāk pārslēdz bērna uzmanību, lai paanalizētu radušos situāciju: "Vai no tā, ka tu tagad raudi, kaut kas mainīsies?" Tādā veidā tu palīdzēsi mazulim iemācīties kontrolēt savas emocijas.

Pēc tam, kad bērns pieļāvis vienu vai citu kļūdu, nevajag piepušķot faktus. Esi godīgs ar bērnu, atzīsti, – ja viņam kaut kas nav izdevies, bet vienlaikus līdz ar šādu reakciju norādi arī uz to, kas viņam ir izdevies. Piemēram: "Jā, tavs zīmējums neuzvarēja konkursā, jo mājiņa padevās šķība un arī izkrāsoji tu to ne īpaši akurāti. Toties tu lieliski izvēlējies krāsas un izdomāji interesantu sižetu!", "Jā, Emīls skrien ātrāk par tevi, tāds ir viņa talants. Visi cilvēki ir dažādi. Toties tu labāk proti lēkt ar lecamauklu". Sarunās un diskusijās par dažādām situācijām ir nepieciešams nodot bērnam faktu, ka visi cilvēki zaudē un pieļauj kļūdas, taču tas nenozīmē, ka viņi ir neveiksminieki.

Visdrošākais pamats, ko vari bērnā ielikt, lai nostiprinātu viņā mērķtiecību un panākumu gūšanas spējas, – iemācīt viņam konstruktīvi izturēties pret savām neveiksmēm. Jo kļūdu galvenā funkcija ir parādīt uz vājajām vietām, palīdzēt iemācīties ko jaunu un kļūt labākam. Kļūdas sniedz iespēju mainīt savu rīcību un sasniegt rezultātu. Bieži vien sportisti un aktieri savu sniegumu palūdzam kādam uzņemt video, lai pēcāk it kā no malas varētu palūkoties uz savām kļūdām un sasniegumiem. Tāpēc vienmēr kopā ar bērnu izanalizē viņa neveiksmes un izdariet secinājumus, kas būtu jādara citādi, lai sasniegtu citu rezultātu: izvēlētos citu pieeju nodarbībām, vairāk trenētos, bet varbūt pat pamainītu darbošanās virzienu, lai gūtu uzvaru.

Dažreiz vecāku ambīcijas traucē pamanīt paša bērna individuālās tieksmes un vēlmes. Galu galā, ja mazulis nodarbojas ar to, kas viņu garlaiko, neinteresē, nesniedz gandarījumu, pasivitāte un biežas neveiksmes var kļūt par dabiskām viņa zemās motivācijas sekām, bet vētraina reakcija uz vājo rezultātu – atbilde vecāku pārdzīvojumiem. Nevajadzētu vienmēr un itin visā no bērna pieprasīt būt labākajam. Novērsies no saviem priekšstatiem par veiksmi un padomā kopā ar bērnu, ar ko viņš patiesi gribētu nodarboties, kas atbilstu viņa interesēm, palīdzi iegūt šai darbībai nepieciešamās zināšanas un prasmes, un viņš tevi priecēs ar saviem centieniem un sasniegumiem.

Zaudējums ir neatņemama un dabiska mūsu dzīves daļa, bet mēdz būt tā, ka bērnam ir grūti patstāvīgi pieņemt šādu lietu kārtību, akcentē psiholoģe. Tāpēc bērnam ir jāiemāca izturēt sitienu, izmantot savas kļūdas kā pieredzi, kas ļauj mācīties un virzīties uz priekšu, saglabājot aktivitāti un interesi pret dzīvi – tā ir lieliska dāvana, kuru vecāki var sagatavot savai atvasei!