Kad bērns emocionāli šantažē vecākus jeb mājās mazs manipulators  (2)

Bērnu psiholoģe Viktorija Bogdanova portālā "Parents" skaidro, ko nozīmē manipulēšana un kā rīkoties vecākiem, lai nepieļautu, ka ģimenē valda mazais tirāniņš.

Pirms psiholoģe plašāk skaidro, kādēļ bērns manipulē un kā pareizāk rīkoties vecākiem, lūk, kādas mammas iesūtīta vēstule:

"Ikreiz, kad aizdomājos par to, kā rīkoties vienā vai citā situācijā, atminos lieliskus vārdus: ar mīlestību nav iespējams nodarīt kaitējumu. Taču izskatās, ka mana mīlestība pret bērniem pakāpeniski transformējas sevis upurēšanā, kā ietekmē par pārbaudītā burkāna un pātagas metode pārstājusi darboties. Vīrs daudz laika pavada, esot komandējumos, bet tad, kad viņš ir mājās, dziļi neiedziļinās notiekošajā. Droši vien tāpēc arī tā ir sanācis, ka es vienlaikus esmu gan labais, gan sliktais policists, kurš gan paslavēs, gan sodīs.

Tā rezultātā dēli, kā man šķiet, pārstājuši manī saskatīt autoritāti, biežāk dara to, ko vēlas, nevis to, kas jādara, un paši arī saka: "Mamma mums ir ļoti labsirdīga, tāpēc mēs viņu neklausām." Sacīt, ka man nav mugurkaula jeb rakstura, nevarētu. Bet tagad, kad bērniem ir astoņi un 12 gadi, saprotu: kaut kādās situācijās bija jārīkojas daudz stingrāk un vajadzēja pieprasīt lielāku disciplīnu.

Uzrakstīt šo vēstuli savā ziņā mani piespieda "ainiņa" no mūsu brīvdienu brauciena. Vilcienā blakus kupejā ar milzu čemodāniem iespiedās mamma un divi bērniņi, no kuriem katrs nesa somas, gandrīz lielākas par pašiem. Vienlaikus sieviete katru sekundi viņiem aizrādīja, izsakot dažādus komentārus. Kad viņi beidzot bija iekārtojušies, pa kupejas atvērtajām durvīm līdz mums atskanēja viņas pavēles, turklāt stingrā intonācijā: "Izlaidiet guļamos, iekārtojieties, aizveriet mutes!" Bērni viņai atbildēja kā karavīri ierindā: "Labi, mammīt!" Teikt, ka es piedzīvoju šoku, būtu nepateikt neko. Man sāpēja šo mazuļu vietā, bet vēl vairāk sevis dēļ. Šāda bezierunu paklausība ir bailes, ka nedabū brāzienu vai neizmērāma cieņa pret mammu? Pirms es spēju panākt kādas savas prasības vai lūguma izpildi, man nākas 40 reižu to teikt, un arī tas vēl nav fakts, ka mani sadzirdēs. Toties, kad maniem "ežukiem" vajag kaut ko no manis, tad viņiem uzreiz atrodas maigi vārdi un argumenti."

Kas ir manipulēšana? Tā ir slēpta psiholoģiska ietekme nolūkā saņemt kaut kādu izdevīgumu. Šādā gadījumā izdevīgums var būt ne tikai materiāla rakstura, bet arī psiholoģiska, piemēram, gūt vecāku uzmanību. Bieži tieši pieaugušo jūtas kļūst par manipulācijas instrumentu. Bērns – manipulators izvēlas īpašas intonācijas, vārdus un rīcību, lai saņemtu sev vēlamo reakciju.

Psiholoģe, analizējot iepriekš minēto mammas vēstuli, pieļauj, ka viņas attiecībās ar bērniem pastāv nepārliecība viņu audzināšanā. Tieši tā arī ir vājā vieta, kas ļauj ar mammu manipulēt. Starp bērnu un pieaugušo notiek pakāpeniska varas pārdale. Kā? Mamma vai tētis vairākkārt ir gatavi piekāpties bezgalīgajam "gribu", arī jautājumos, kuros vajadzētu būt līdz galam principiālam. Tā rezultātā mazais tirāns panāk situāciju, kurā visi viņam ir tā kā parādā, tikai ne viņš pats. Tādiem bērniem nav pienākumu, viņi nav mācīti piestrādāt pie tā, lai kaut ko iegūtu. Bet kāda nākotne viņus gaida?

Saglabājam aizsargreakciju

Vecāki, kuri šaubās, bieži izjūt vainas sajūtu situācijās, kad notiek interešu sadursme vai risinās strīds, jā, un arī kopumā viņi jūtas visai nedroši mentora lomā. Turklāt vecāks piedzīvo bailes ietiepīgā bērna un tā "vulkāna" priekšā, kas tūliņ, tūliņ atdzīvosies. Tā rezultātā viņi nereti atrod iemeslus, lai dancotu pēc bērna pūstās stabulītes. Tāpat par manipulācijas iemesliem var arī kļūt pārmērīgas rūpes, samazināts prasību līmenis disciplīnas jautājumos, – kopumā runājot – viena vienīga ucināšanās ar un ap bērnu.

Parasti tas ir saistīts ar to, ka pieaugušajam, proti, vecākam piemīt pārāk maiga rakstura īpašības. Taču ne jau tikai tas spēlē savu lomu! Dažreiz nopietnus nospiedumus viņa uzvedībā atstāj attiecības ģimenē, kad šis vecāks bija mazs. Pieņemsim, ka mammas vecāki bija tā dēvētās vecās skolas cilvēki ar stingru raksturu. Un tagad pie zināmiem apstākļiem viņi, redzot bērnā tādas pašas īpašības, attiecībā pret viņu piedzīvo bērnībā tik ļoti pazīstamo pienākuma sajūtu un atsakās no ierastās pozīcijas.

... tevī rada vainas sajūtu

Bērni neapzināti atrod vecāku tā saukto Ahileja papēdi un aktīvi sāk to ietekmēt. Piemēram, tā var būt pieaugušo vainas sajūta. Ietekmējot vecāku stāvokli, izraisot viņos vainas sajūtu, bērns saņem to, ko vēlas.

... emocionāli šantažē

... sarīko histērijas

Uz tām īpaši tendēti ir bērni ar demontstratīvu uzvedību. Viņi lieliski prot spēlēt publikai, tāpēc bieži vien "koncerti" vecāku priekšā tiek sarīkoti arī publiskās vietās. Ja kaut vienu reizi nepretosies šādiem "koncertiem", kad tiek prasīts iegādāties jaunu rotaļlietu, atkārtota uzstāšanās ir garantēta. Tiklīdz vecāki zaudēs interesi par histēriju, tā ātri vien tiks izbeigta.

... izliekas slims

Lai saņemtu vecāku uzmanību, bērni patiesi var saslimt – nostrādā psihosomatika. Diemžēl, bet bērnam ir izdevīgi paslimot, jo tad vecāki ar viņu pavada daudz laika, izrāda pastiprinātas rūpes, kuru parasti nedaudz pietrūkst. Tāpēc itin visā nepieciešams līdzsvars. Ir nepareizi, kad vesels bērns ikdienā pārsvarā tiek atstāts pats ar sevi, bet tiklīdz viņam parādās kāda veselības ķibele, tad nu gan viņu ieskauj vecāku rūpes un siltums.

... glaimo un "pielien"

Bieži ģimenēs rodas situācijas, kad vecākiem ir atšķirīgs skatījums uz notiekošo bērna dzīvē un nav iespējams izstrādāt vienotu audzināšanas pozīciju. Bērns, redzot, ka mamma un tētis nekādi nespēj vienoties, sāk vienam no pieaugušajiem "pielīst": "Tikai tu mani saproti", "Tu esi tik laba, bet tētis gan ne", "Es tevi vairāk mīlu, tu esi laba". Glaimojot kādam no vecākiem, bērns vēlas panākt lielāku labvēlību un rēķinās, ka gūs iespēju darīt to, ko vēlas, vai iegūt to, ko grib. Un tas patiesi izdodas! Un īpaši brīžos, kad viens no vecākiem uz otru aizvainojies, un bērns šo izdevību izmanto.

... iebiedē

Visticamāk, tu jau esi pārmērīgi izlutinājis bērnu un zaudējis autoritāti viņa acīs, ja jau viņš savu var panākt ar šādām metodēm. Parasti agresīva uzvedība ir raksturīga pusaudžiem. Viņi var draudēt ar vārdiem vai rīcību, iebiedēt ar paškaitējumu vai pat suicīdu. Lai šajā spēlē nebūtu zaudētāju, pacenties mierīgi reaģēt un saglabāt veselo saprātu. Šādā gadījumā tikt galā tikai pašu spēkiem var būt sarežģīti, ieteicams būtu vērsties pie speciālista.