'Apnikušas tavas histērijas!' 6 uzvedības modeļi, kā neviļus audzinām nākamo upuri

"Mans pusaudzis domā vien par draugiem, visu laiku cenšas kādu glābt un kādam palīdzēt, tikai ne pildīt mājasdarbus," kāda cita māte taisnojas klases audzinātājai.

Kas noved bērnu līdz upura lomai?

Upura lomā bērns var nonākt dažādu iemeslu dēļ. Uzskaitīsim vairākus audzināšanas modeļus, kas to var veicināt.

Šādā audzināšanas modelī vecāki bieži pieprasa no bērna paklausību, soda par viņa vēlmi sekot savam skatījumam, tādējādi bērns iemācās citu domas novērtēt vairāk nekā savējās. Paklausīgus bērnus jo īpaši mīl trauksmainas mammas, kuras uztraucas, ko par viņām un viņu atvasēm padomās citi. Šādiem bērniem mēdz būt pašapziņas grūtības un atkarība no citu viedokļiem.

Ko darīt?

Prasīt paklausību tikai tur, kur bērns pats nevar rīkoties pēc sava prāta. Viņš var, piemēram, šņorēt kurpes, kā vien vēlas – stāvot, sēžot, kaut vai guļot. Ja viņš neprot to darīt, labi, tad nosēžas un padod kāju mammai. Ja viņš var mācīties pats, tad to dara. Ja nevar, klausās vērtīgus mammas padomus un tos izpilda. Māciet bērnu saprast un novērtēt paša spējas un prasmes. Pajautājiet: "Vai tu to vari izdarīt pats?" Ja viņš var – lai dara, ja nevar un vēršas pie jums pēc palīdzības, tad viņam jāpilda jūsu nosacījumi. Piemēram, ja bērns pats pilda skolas mājasdarbus, jūs neiejaucaties, cikos viņš sāk mācīties un kādu pildspalvu viņš izvēlas. Ja viņš lūdz palīdzību, vienojaties par laiku, ilgumu un uzvedību.

"Tu man jau esi apnicis ar savām histērijām!", "Redzi, tu mani apbēdināji!" – bērni, kuri dzird šādas un līdzīgas frāzes, jūtas kā emociju saimnieki, taču ne savu, bet citu cilvēku. Oho, es valdu pār mammas noskaņojumu! Protams, sākumā tas ir bailīgi, toties pamazām no tā var gūt varas sajūtu. Nereti šādu vecāku bērni izved citus no pacietības reizēs, kad paši jūtas slikti. Modelis "cits pārvalda manas emocijas" darbojas gadījumos, kad bērnam ir slikti un tas nozīmē – citiem vajag normalizēt manu noskaņojumu. Šāds bērns neprot patstāvīgi izdzīvot dusmas, sāpes, skumjas, viņš meklē vainīgo un gaida, ka viņa problēmas risinās citi.

Un kurš gan risinās pusaudža problēmas? Reālajā dzīvē skolotāji, vecāki un tuvinieki aicina labot situāciju pašam. Taču ir cilvēki, kuriem ir izdevīgi, ka pusaudzis uzvelkas un dusmojas, meklē veidus, kā mainīt iekšējos stāvokļus un attieksmi pret realitāti, izmantojot vieglus paņēmienus, piemēram, cigaretes un alkoholu, bīstamas spēles internetā.

Ko darīt?

Katram pašam jābūt atbildīgam par savām emocijām. Tas nozīmē – ja jūs neapmierina (ne)kārtība bērna istabā, jūs varat pateikt, kā jūtaties, ko jums nozīmē nekārtība. Taču jums pašiem jāprot sevi nomierināt un bērnam rādīt attiecīgu piemēru: "Es dusmojos par tavu nekārtību, man nepatīk tādēļ atrasties tavā istabā, iešu darīt savus darbus un nomierināšos."

"Manam bērnam visam jābūt kārtībā", "es darīšu visu, lai viņš būtu laimīgs" – šādas pārliecības liek vecākiem sargāt bērnus no grūtībām, bet bērnam būt laimes un pakalpojumu patērētājam. Patērētājs vienalga ir nelaimīgs, jo ir daudz vēlmju, un citiem vienmēr parādās kaut kas labāks un dārgāks. Turklāt patērētājam ir grūti iztēloties, ko nozīmē būt radītājam, veidotājam, un tāpēc ļoti dusmojas, kad viņam piedāvā kaut ko darīt. Viņš ne tikai izjūt dusmas, bērns pat nesaprot, kāpēc viņam piepūlēties. Šādi "patērētāji" cieš no žēluma pret sevi, no apkārtējo negatīvā vērtējuma, apātijas un garlaicības.

Ko darīt?

Vecākiem ieteicams pildīt savas funkcijas: rūpēties un sniegt uzmanību, ļaut runāt par sevi un saviem pārdzīvojumiem, ticēt bērnam, atbalstīt viņa iniciatīvu. Bērns pats savu dzīvi padarīs laimīgu. Ja jums izdodas viņu uzklausīt par pašiem neveiklākajiem, drosmīgākajiem un neiedomājākajiem sapņiem, bērnu nevērtējot, nedomājot, kā šajos sapņos palīdzēsiet jūs, tas nozīmē, ka jūs audzināt cilvēku, kurš pats veido savu dzīvi.

"Mums viss ir kopīgs", "tev nedrīkst būt noslēpumi no vecākiem" – bērniem ar šādu audzināšanas attieksmi dzīvesvietā parasti nav savas atsevišķas telpas vai vietas, viņiem nav dotas tiesības atteikt vecākiem, piemēram, apskauties, kad viņi to nevēlas, viņiem nav, kur pabūt vienatnē, pat viņu dienasgrāmatas izlasa un skapja saturu izgāž istabas vidū. Pusaudzis meklē brīvību ārpus mājas pie draugiem, taču tādiem, kuri arī, iespējams, pārkāps viņa robežas. Tā nereti meitenes iemīlas vecākos puišos un nespēj noteikt robežas seksuālajās attiecībās, un bieži vien vispār nezina, kā atteikt ķermeniskā kontaktā. Pašas nesaprot, vai viņām patīk vai nepatīk, kad puisis viņu skūpsta. Viņas vienkārši piekrīt, jo ir ieradušas neatteikt un mājās nekad nav prasītas viņas domas. Ja viss ir kopīgs, tad viegli var ņemt kaut ko no otra, zagt, nodot, sabojāt mantas.

Ko darīt?

Katram jānodrošina personiskā neaizskaramā telpa: krēsls, kaste, gulta, skapītis. Personīgās robežas jāievēro arī attiecībā uz emocijām, ķermeni, drēbēm. Tas neaizņem daudz no kopējās teritorijas. Nedrīkst ielauzties otra privātajā telpā bez atļaujas. Meitai var teikt: "Tu esi tik forša, gribas tevi apķetr un bučot!" un meita atbildēs: "Jā, esmu forša. Man patīk, kad tu mani bučo un samīļo no rīta vai vakarā pirms miega."

"Es nespēju skatīties uz tavām asarām", "viņš taču nogurs, viņš ir maziņš". Bieži ar šādiem vārdiem vecāki neļauj bērniem izdzīvot grūtības – raudāt, dusmoties, baidīties. Taču jebkurš darbiņš, uzdevums prasa savu piepūli, apņemšanos un sevis pārvarēšanu. Ja vecāki nevar mierīgi izturēt bērna pārdzīvojumus, tad šādi bērni pusaudžu vecumā arī nespēj atzīt sev savas grūtības un priekšroku dod nekā nedarīšanai. Tādējādi var pasliktināties atzīmes, attiecības, zust iemaņas, kuras apgūtas.

Ko darīt?

Iemīlēt grūtības. Attiekties pret kļūdām kā svarīgu pieredzi, kā pret iespēju attīstīties. Asaras, dusmas un uztraukums ir vajadzīgs, lai saprastu kādu norišu nozīmi. Cilvēkam ir dotas emocijas, jūtas un iespējas tās izdzīvot: asaras, smiekli, kliegšana, asas kustības, trīce. Kad bērns piedzīvo spilgtas emocijas, vajag vienkārši būt līdzās un atļaut viņam izrunāt savus pārdzīvojumus, neliegt paust savas jūtas.

"Dzimšanas dienā tev būs pārsteigums", "uztaisīsim remontu tavā istabā", "es salikšu tavu somu". Bērniem ar šādu audzināšanas modeli var zust vēlme veidot savas nodarbes un projektus. Bez reāli pabeigtām iecerēm nav sajūtas par savu spēku, unikalitāti, autorību, nav organizācijas prasmju, kamēr vēlme izcelties un būt unikālam paliek. Šādu bērnu var saistīt piedzīvojumi – iedzert aizliegto dzērienu citu acu priekšā, sēdēt bīstami uz palodzes, pārkarot kājas uz ārpusi, staigāt naktī pa ielām un riskēt ar savu dzīvību.

Ko darīt?

Ļauj bērnam organizēt, realizēt un pabeigt ikdienas darbus un norises, piemēram, salikt somu, sarīkot dzimšanas dienas svinības, plānot brīvdienu pārgājienu pie drauga, istabas kārtošanu vai tās remontu. Bērnam ģimenes ietvaros jābūt saviem "personīgajiem projektiem", darbiem, kur var izpaust savu unikalitāti, individualitāti, drosmi un gūt rezultātus.

Un nobeigumā labā ziņa vecākiem. Bērns pirmām kārtām veidojas no ģimenes nostājas un audzināšanas modeļiem, nevis no citu cilvēku ietekmes. Palīdzot viņam attīstīt neatkarību no vecākiem, no jūsu emocijām, cienot bērna robežas, jūs pasargāsiet savu pusaudzi no nepatīkamām situācijām un pataupīsiet arī savus spēkus, veselību un attiecības ģimenē.