Viena mamma un stunda tiešsaistē trim bērniem vienlaikus. Stāstiņš šodienas realitātē

"Jā, arī mums ir rūpīgi pārdomāts grafiks pie sienas, auglīgas sarunas ar bērniem par attālināto mācīšanos, jaunajām kompetenču iemaņām, disciplīnu un pašvadīto mācīšanos, kas jāslīpē un jāslīpē. Tad nu arī to darām. Bet iesprūk arī ŠĀDAS dienas.

2. februāris, pulksten 10 ir klāt un "Zoom" ir visiem trim sākumskolas vecuma bērniem - 1., 2. un 4. klases skolēniem VIENLAICĪGI. Par laimi plašums atļauj, ka ikviens iekārtojas savā stūrītī, lai netraucētu citiem. Trīs bērni. Viena mamma. Norise un noslēgums visās vecuma grupās – dažāds.

Raudāja šodien visas vecuma grupas. Mana turējās, jo esmu "takš" pieaugušais. Ceturtais (bērnudārznieks) pēc norādēm turpat tuvumā pilda savu darba burtnīcu, skaita un atņem mammas sarakstītos vienādojumus...

Pirmajās sākuma minūtēs pieslēdzos pirmajam bērnam, jo jūtu – ir kaut kas neskaidrs par tiešsaisti, iesaistos, ir pāris precizējoši jautājumi par "Zoom" kvalitāti sarunā ar bērna skolotāju, jo "E-klases" pieslēgums "gļuko".

Pie durvīm pēc minūtes parādās mazākais, ar zīmju valodu informē: "Mammu, nav labi, nāc ātri!". Nevaru. Skolotāja stāsta man savu versiju. Cenšamies rast risinājumu. Skolotāja turpina ar mani runāt un nenojauš, ka tomēr esmu devusies aiz sienas jau pie sava raudošā pirmklasnieka.

Tur ir sastrēgums, bērns kaut kam nav ticis līdzi, iedrošinu, ka var prasīt skolotājai, kurā rūtiņā jāraksta datums un kur uz lineāla ir otrais decimetrs.

Atgriežos pie sarunas otrpus sienai, dzirdu skolotājas man adresēto: "Paldies, tad vēlāk sazināmies, ja vajadzēs". Nezinu, par ko paldies, jo otro pusi nedzirdēju.

Nu jau nāk trešais skolnieks. "Mammu, kā angliski ir "vairāki krītiņi"?" Dodamies uz viņa istabu. Iedrošinu – prasi skolotājai, kas kur jāraksta. Tomēr kreņķis, "biškuc" jāparaud...

Atskan abu pārējo bērnu vienlaicīgs: "Māāām!"

Hmm... lielākais gan jau tiks galā, dodos pie mazākā. Skaņa izslēgusies. Ieslēdzam. Kur "Zoom" ir čats, parādu, izstāstu. Prasu: "Skaidrs?" Nav skaidrs... Izliekos, ka to nedzirdu, jo lielākais tomēr netiek galā. Trīs sekundes un esmu klāt. Atrisinām "mazo ķibeli".

Atskan izmisīgs vidējā bērna sauciens: "Mām, man kaut kas notika telefonam..."

Dodos, bet, ak, tu, vai, nepamanīju, uz grīdas nolikto pirmā bērna kakao krūzi. Protams, tai tur nevajadzēja būt. Bet bija. Un tagad šķidrums ir pa visu grīdu. Bet "Zoom" turpinās. Lielajam asaras acīs, jo kakao lēnām turpina savu tecējumu zem skapja...

Ā..bērnudārznieks jau visu uzzīmējis, atrisinājis, mēģina pievērst arī sev uzmanību, jo redz, ka mammīte atsaucīga, skrien pie visiem, kas pasauc... Parādu viņam zīmju valodā "esi kluss" un steidzos pie otrklasnieka.

Viņam "Zoom" noslēdzas uz grīdas, jo jāliek lādēties telefons un jāmetas vien tam blakus uz vēdera. Tikmēr pirmklasniekam "skolotāja izslēdzas pusvārdā", jo pagājušas jau aizraujošās 40 minūtes. Mierinu, ka tā nav viņa vaina un ka pēc kafijas mamma izskaidros pārējos mājasdarbus.

Cik zīmīgi, viens no tiem ir mācīties par laika nozīmi, ir jāveic un jāapraksta pētījums "Ko vari izdarīt vienā minūtē?".

Kamēr bērns mēģina uzstādīt savu rekordu, tikmēr mamma arī nu cenšas pierādīt sevi 1. klases vielā un minūtes laikā paveikt visu savā attālinātajā darbā, kas iekavēts "zūmojot".

Nestandarta situācijas mūs norūda? Protams! Tāpēc augsti paceltu galvu izeju no šīs dienas ar mācību nākamajai dienai:

Pāri visam arī "žetons" un pateicība visiem skolotājiem, kas savā viedierīces pusē arī pārdomājuši visu līdz niansēm un jau otro nedēļu gatavi mācīt, atklāt, neapstāties! Un mazo klašu bērni jau raudāja arī klātienē šad un tad, vai ne?"