Vecāku konflikti, no kuriem bērni ir ieguvēji un tādi, kuri traumē

"Kad mani vecāki strīdējās, es jutos kā izsūkts. Mana māte bļāva uz tēvu, sasita ievārījuma burkas, draudēja… Es burtiski sastingu. Kad tēvs bēga no konfliktiem uz darbu, garāžu vai mežu, es jutos neaizsargāts," tās ir vienas no kādām atmiņām par vecāku strīdiem.

"Bērni lieliski uztver vecāku emocijas," saka Notradamas Universitātes psihologs E. Marks Kumings. Bērni sasaista vecāku emocijas ar drošības sajūtu ģimenē, viņš skaidro portālā "Greater Good Magazine".

Līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē, nereti veidojas vairāk konfliktu, pat ģimenēs, kur iepriekš tas nebija raksturīgi, jo ir mazāk laika, pacietības un elastības.

"Konflikti, tostarp, vecāku savstarpējie konflikti, ir normāla ikdienas sastāvdaļa, taču nozīme ir tam, kā vecāki strīdas, kā pauž savas emocijas un kā konflikts atrisinās – tieši tas atstāj iespaidu uz bērnu," skaidro E. M. Kumings.

Ir pat konflikti, kuru vērošana bērnam var nākt par labu! Piemēram, kad bērni redz, kā vecāki atrisina sarežģītas problēmas.

M. Kumings kopā ar Ročesteras Universitātes psiholoģijas profesoru Patriku Deivisu nosauc vecāku savstarpēja destruktīva konflikta pazīmes, kas var kaitēt bērnam:

Ja vecāki atkārtoti izmanto destruktīvas taktikas, bērns var kļūt nervozs, noraizējies, trauksmains, bezpalīdzīgs. Var būt arī cita veida reakcija – var raisīties dusmas, pieaugt agresija, var rasties problēmas skolā un mājās. Bērnam var attīstīties miega traucējumi vai tādas veselības problēmas kā galvassāpes, vēdersāpes vai biežas saslimšanas. Piedzīvotais stress var ietekmēt uzmanības noturību, kas var novest līdz problēmām mācībās. Nereti bērniem, kuri ilgstoši piedzīvojuši destruktīvas vecāku attiecības bērnībā, ir grūtības veidot veselīgas attiecības ar vienaudžiem. Arī māsu brāļu starpā var veidoties kādas pārspīlētas izpausmes, piemēram, pāraprūpe, pārlieka sargāšana vai, gluži otrādi – distancēšanās.

Ir pētījumi, kas rāda, ka jau zīdaiņi jūt vecāku stresu. Savukārt bērnudārza vecuma mazuļi vecāku konfliktēšanas dēļ jūtas nedroši. Cits pētījums apliecina, ka arī 19 gadu vecumā jaunieši ir sensitīvi pret vecāku konfliktiem, lai arī kāds varētu domāt, ka bērni pie tiem pierod.

Divdesmit gadu periodā tika veikts antropologu pētījums par vecāku konfliktiem un bērnu stresu, kurā tika mērīts stresa hormona kortizola līmenis bērniem, kas dzīvoja Dominikānas salās Karībās.

Atklājās, ka atvasēm, kas dzīvoja ģimenēs, kurās pastāvīgi strīdas, bija augstāks kortizola līmenis nekā tiem, kuri dzīvo mierīgākās saimēs. Tādēļ bērni no konfliktējošām ģimenēm biežāk slimoja, mazāk spēlējās un sliktāk gulēja. Šie bērni nepierada pie stresa apstākļiem. Savukārt, nonākot mierīgās attiecībās un saņemot sirsnīgu attieksmi, viņu kortizola līmenis kritās.

Daļa vecāku, zinot, cik konflikti var būt destruktīvi, vēlēdamies pasargāt bērnus, izvairās no konfliktēšanas vai piekāpjas, lai tikai beigtu strīdu. Taču tā nav efektīva taktika. "Esam to pētījuši un vecāku vēstījumi liecina, ka bērni uz kāda vecāka piekāpšanos strīdā nereaģē pozitīvi. Neverbāla agresija vai noslēgšanās, kad vecāks nekomunicē vai nesadarbojas, ir īpaši problemātiska.

Ilgtermiņā šāda taktika ietekmē pat negatīvāk nekā atklāts konflikts. "Jo bērni izprot naidīgumu. Bet ja vecāki ir savā starpā klusējoši agresīvi vai emocionāli nepieejami, bērni nesaprot, kas īsti notiek. Viņi tikai jūt, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Ilgtermiņā tas negatīvi ietekmē gan bērnus, gan pāra attiecības."

Bērni ir lieliski "konfliktu analītiķi" un viņu spēja uztvert emocijas ir daudz smalkāka, nekā mēs varētu domāt. Ja vecāki aiziet runāt aiz slēgtām durvīm un iznāk ārā, it kā viss būtu kārtībā, viņi sapratīs, ka izliekaties. Un izlikšanās kādos aspektos ir sliktāka. Savukārt kā pāris jūs nevarat atrisināt cīņu, kuru neatzīstat. To zināt jūs, to saprot bērns, un nekādu virzību uz priekšu tas nedod.

Taču no otras puses – "ja vecāki aiziet runāt aiz slēgtām durvīm un atgriežas vairs ne dusmīgi, bērni jūt, ka viss ir nokārtojies. Viņi atšķir patiesu risinājumu no uzspēles."

Ir konflikti, kas bērniem nekaitē un viņi pat no tiem ir ieguvēji. Kad vecākiem ir nelieli vai vidēji nozīmīgi konflikti, kuros vecāki spēj viens otru atbalstīt, rast kompromisu un piedzīvot finālā pozitīvas emocijas, tas bērnā attīsta sociālās prasmes, paaugstina pašapziņu, palielina emocionālo drošību, veido labākas attiecības ar vecākiem un viņiem rodas mazāk psiholoģisko problēmu.

Konstruktīva konfliktu risināšana atstāj labāku ietekmi uz bērniem. Viņi jūtas emocionālā drošībā, viņi var izmantot savus iekšējos resursus, (emocionāli) pieaugt un viņi labāk veido sociālās attiecības. Daudzas bērnu uzvedības problēmas varētu tikt atrisinātas nevis, fokusējoties uz bērnu un pat ne bērna un vecāku attiecībām, bet vienkārši, veidojot kvalitatīvas vecāku savstarpējās attiecības – tas radītu bērnos lielāku emocionālo drošību.

Pat ja vecākiem neizdodas kādu problēmu atrisināt pilnībā, bet tikai daļēji, tas pozitīvi ietekmē bērnu. Atvases ciešanas samazinās proporcionāli vecāku spējai konfliktu risināt konstruktīvi.
Tiesa, ir tēmas, kuras vecākiem patiešām apspriest privāti, piemēram, par seksu.

Un ja trūkst padoma, kā komunicēt labāk, padomu var meklēt kursos, grāmatās, pie psiholoģiskā atbalsta sniedzējiem.