Pretrunīgā kritika
Kritika ir pretrunīga. It kā no vienas puses tai vajadzētu veicināt uzlabojumu (un mūs par to pārliecina), no otras puses – tā drīzāk attālina cilvēku vienu no otra. Kas patiesībā var slēpties aiz kritikas? Psihologs un eksistenciālais psihoterapeits Andrejs Kolosevcevs portālā "Psychology Journal" ielūkojas abu pušu jūtās.
Ja tevi kritizē, tu parasti:
- Sasprindzinies no bailēm un apvainojies. Var būt sajūta, ka ir bail konfliktēt. Ja tā, tu varbūt klusē un paliec viens savās sāpēs. Vari apvainoties un "uzpūsties", ar visu savu veidolu paužot vēlmi pēc atvainošanās saņemšanas vai kal atriebības plānus. Vai arī tu vienkārši skumsti, ka šajās attiecībās trūkst jūtīguma, pieņemšanas un siltuma.
- Uzbrūc. Nereti mēs sašutumā uzbrūkam pretī: "Bet tu..." Mēs cenšamies pārlikt vainu vienam uz otru, žonglēt ar pretī pasviestajiem apvainojumiem. Vai arī – afektā vienkārši cenšamies vairāk "iedzelt" partnerim par visām neveiksmēm attiecībās. Mēs aizmirstam, ka attiecības ir divu cilvēku deja.
- Novērsies. Iespējams, tu izvēlies vientulību un izolēšanos. Nesaņēmis siltumu un atbalstu, tu izvēles noslēgties, lai neizjustu sāpes. Tajā pašā laikā vajadzība pēc emocionālā kontakta paliek un tu vai nu atrisini konfliktu vai ej meklēt citus cilvēkus, ar kuriem attiecības veidojas citādi.
Nepatīkami stāvokļi, vai ne tā? Taču paradokss ir tāds, ka cieš gan kritizētais, gan kritizētājs.
Kad tu kritizē, tev arī nav vienkārši:
- Tu neesi apmierināts. Un tu no visiem spēkiem kliedz par savu neapmierinātību. Patiesībā bieži vien ir bail, ka attiecības brūk.
- Tu jūties nevērtīgs, nesvarīgs – nekāds. Taču tik ļoti gribas cilvēcisko siltumu. Un tu varbūt esi gatavs to pieprasīt. Jebkādiem līdzekļiem.
- Tu apvainojies vai dusmojies. Tev liekas, ka otrs dara kaut ko ne tā. Tu pamani, ka otrs ir citādāks, atšķiras no tevis. Partneris var darīt ne visu, kā vēlies tu. Un tas var sadusmot.
- Tu esi vientuļš. Tev liekas, ka tevi bieži vien nesaprot. Jūties nodots.
- Tu esi noguris. Vēl nedaudz, un būs spēku izsīkums. Tu sāc saprast, ka ne visu vari kontrolēt un ne viss iet kā pēc saraksta.
- Tu esi apjucis. Tev ir grūti paciest neskaidrību un otra rīcības neprognozējamību. Nākas tērēt spēkus, lai vienotos.
- Tu jūties bezspēcīgs. Tu jūties tā, ja reizi no reizes šķieti nesadzirdēts un nemīlēts.
Jebkurā gadījumā kritika attālina cilvēkus. Ja tā ir nevietā un viedoklis nav jautāts, ja konflikti ir bieži, tas bojā attiecības. Un tas ir bēdīgi.
Jo vairāk esi frustrēts, jo vairāk gribas kliegt, kritizēt un pieprasīt. Un tā pa apli. Kā to pārraut?
Sadalīšu savus padomus tiem, kuri kritizē un kurus kritizē. Saprotams, nereti maināmies abām šīm lomām. Reizēm ģimenē šīs lomas ir sadalītas diezgan stabili. Katrā ziņā kritizētāja lomā tu vairāk esi uzbrucējs, kritizējamā – aizstāvies.
Ja esi piefiksējis, ka laiku pa laikam aizraujies ar otra kritizēšanu, tad pamēģini:
- Vairāk rūpējies par sevi. Kā likums – ja kritizējam otru, mūsos dzīvo kritiķis, kurš tikpat nikni izturas pret sevi. Attiecoties pret sevi ar lielāku mīlestību un pieņemšanu, tu automātiski vari kļūt iejūtīgāks pret citiem.
- Laicīgi pamani sevī neapmierinātību un trauksmi. Nenoved sevi līdz tam, ka jau "uzsprāgsti". Ieklausies sevī un laicīgi paud savas sajūtas partnerim. Tāpat neizmanto ģimeni kā vietu, kur "izlādēt" visu, kas noticis citur.
- Prasi palīdzību. Tas palīdz labāk saprast sevi un nebūt iedomīgam. Tāpat tas var palīdzēt sajust atbalstu, sirdij atmaigt.
- Centies neizteikt neapgāžamu otra vērtējumu. Tu nevari zināt visu par otru. Tu vari tikai izvirzīt versijas. Tāpēc labāk izvēlies tādus vārdus kā "iespējams, "droši vien", "es domāju".
- Runā vairāk "es" formā". "Es jūtu... es domāju...". Domu izteikšana "tu" formā "tu esi... tu dari...", bieži vien rada uzbrūkošu iespaidu. "Es" forma vairāk vēstī par tevi, un tajā otram ir vieglāk ieklausīties.
- Ej pie psihoterapeita. Tas ir noderīgi kopumā, lai izzinātu sevi. Tāpat terapija palīdz uzņemties atbildību par savu dzīvi, nevainojot otru. Un, labāk iepazīstot sevi, tu kļūsti pieņemošāks pret citiem.
- Iemācies pateikties. Pateicība veicina piesaisti un cieņu. Tā ienes attiecībās vairāk siltuma.
- Pieņem savu saikni ar partneri. Parasti dodot mēs iegūstam. Man liekas, tās ir līdzvērtīgas lietas – prast lūgt un saņemt, un prasme dot. Kad esi noskaņots tikai kritizēt (ar mērķi iegūt), tu vari palikt bešā, jo otrs būs vīlies. Vieglāk ir laimi dalīt divatā.
Ja tu jūties pastāvīgi kritizēts, es tev ieteiktu:
- Uzticies savām jūtām un sajūtām. Ja dusmojies par kritiku, lai kā tevi pārliecinātu, ka tas tiek teikts tavā labā, tas vienalga tev nav vajadzīgs. Iespējams, tu esi frustrēts, noguris, jūties nenovērtēts, skumjš par attālināšanos utt. Tikai tu zini, ko tu jūti. Visas tavas jūtas ir pareizas.
- Mācies pateikt "nē". Reizēm jādod otram saprast, kas tev ir un nav pieņemams.
- Ej pie psihoterapeita. Piemēram, tas palīdz mācīties cienīt savas tiesības būt saprastam, būt tuvās attiecībās, emocionālā kontaktā un pieņemšanā.
- Lasi grāmatas par attiecībām un to atkarīgām attiecībām.
Ko tu domā par kritizēšanu? Vai tajā ir kas pozitīvs? Ko tu jūti, kad tevi kritizē vai tu kritizē?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
