Jāatsakās no attiecībām, kādas tās bija. Kad meita pieaug

Vienlaikus ir prieks, ka meita kļūst aizvien pievilcīgāka un satraukums par to, lai viņa nepieļautu kļūdas, bailes zaudēt tuvās attiecības ar savu bērnu... Turklāt uzziedošā meitas jaunība atgādina mātei par viņas pašas vecumu.

Ir brīnišķīgi, ja šajā dzīves laikā māte un meita vērtē savas attiecības kā laimīgu sadarbību, kurā abas sniedz vienai otrai prieku, tā raksta psihoanalītiķes Karolīne Eljačefa un Natālija Einiša, kas sarakstījušas grāmatu par mātes un meitas attiecībām. Ideālā gadījumā attiecībās mājo uzticēšanās un viņas viena otru var atbalstīt, dot padomu.

Diemžēl realitāte ne vienmēr ir tik saulaina. Ir attiecības, kur māte izjūt pārākumu par meitu vai kāda attiecībās ir pārāk pakļauta, greizsirdīga vai negodīga, ar nepilnvērtības sajūtu vai vienkārši starp abām nav kontakta. Un tas var veidot abpusēji attiecību grūtības.

"Godīgums, šarms, pievilcība – tieši māte kalpo par piemēru tam, kas palīdz dzīvē atrast mīlestību," atgādina Junga analītiķe Anna Kazakova portālā "Psychologies".

Savos sievietes identitātes meklējumos katra meitene izdzīvo periodu, kad viņa identificē sevi ar māti. Pēc tam seko ne mazāk svarīgs diferenciācijas etaps: viņai ir nevis jāveido savs tēls, līdzīgs mātei, bet jārada savs.

Īpaši grūti ir tām sievietēm, kurām meita ir "vienīgais acuraugs", dzīves jēga, prieks, saulīte.

Piemēram, vientuļai sievietei vai tai, kura zaudējusi jutekliskumu attiecībās ar dzīvesbiedru. Tai, kura pirmām kārtām sevi izjūt kā māti, jo nav izdevies izveidot attiecības ar partneri. Šādai sievietei var būt par smagu "palaist savu meitu".

"Ja neveidojas zināma distance, māte teju "piesavinās" sev meitas dzīvi, vēlas dzīvot viņas vietā un neļauj viņai pašai pieņemt lēmumus," skaidro Junga analītiķe. "Viņi savā ziņā veido pāri, izslēdzot iespēju tajā būt trešajam. Ja meitai uzrodas puisis, māte dara visu, lai viņu no atvases dzīves izdzītu. Pēc būtības, meitai ir aizliegts izrādīt savas ar seksualitāti saistītās jūtas."

Psihoanalītiķes redz divus biežākos scenārijus, kas var notikt tālāk. Vai nu meita vīrietī meklēs... māti vai izvēlēsies tādus partnerus, ar kuriem saplūdīs, būs abpusēji atkarīgi vai, tieši otrādi, meklēs "anti-mammu", izvēlēsies nepieejamus vīriešus – precētus, ceļotājus, vīriešus "no otras pasaules malas", pieļaus gadījuma sakarus vai attiecības ar tādām personām, kas cieši sargā savu neatkarību.

Ir ne mazums māšu, kas visiem spēkiem vēlas nokārtot savu meitu dzīves. Viņas aktīvi darbojas kā savedējas, piemeklējot "pareizus" puišus, citas ne tikai aizliedz seksuālās attiecības, bet pat cenšas tās ierobežot, izprašņā visus sīkumos, nemitīgi dod padomus, lai visu kontrolētu.

Šī nu ir tā pati situācija, kad māte uztver savu meitu kā daļu no sevis, nevis kā atsevišķu cilvēku.

"Es audzināju meitu viena pati, vīrs aizgāja, kad viņai bija trīs mēneši," pieredzē dalās 45 gadus vecā Veronika. "Tagad viņai ir trīspadsmit un ir parādījies puisis. Un es esmu gatava izdarīt visu iespējamo, lai viņa nepieļautu manas kļūdas, lai viņa neizvēlētos sev par vīru tādu, kā viņas tēvs."

"Bet pat ja meitene, no kuras māte pieprasa puritānisku uzvedību, protestējot, maina partnerus vienu aiz otra, tas neliecina par viņas juteklības attīstību," uzsver Anna Kazakova. "Viņa rīkojas par spīti, nevis dara to, ko vēlas. Tas nozīmē, ka atkarība no mātes saglabājas, tikai paradoksālā formā."

Tas, ko mēs sakām, iespējams, ir pretrunā ar ideju par vareno mātes mīlestību. Kā tikai nav apdziedāts tādas mātes tēls, kura visu sevi veltījusi bērniem!

Taču ko šāda pašupurēšanās nodara meitai? No kurienes viņai gan zināt, ko nozīmē mīlēt vīrieti, ja māte nav rādījusi šādu piemēru savās attiecībās ar viņas tēvu vai citu partneri? – psihoanalītiķes uzdod rezonējošu jautājumu.

Taču neaizmirsīsim vēl par vienu sievietes šķautni – sieviete, vīra līdzgaitniece. Tā ir tikai viena no daudzām lomām. Bet, ja tā sievietē izrādās spēcīgākā, par viņas dzīves centru kļūst vīrs vai partneris. Un pārējās sieviešu dzimtes pārstāves viņa uztver kā potenciālu draudu. Tas var attiekties arī uz arvien uzziedošo meitu, pret kuru tēvs ir maigs.

Māte un meita var pat neapzināties, ka kļuvušas par sāncensēm, bet cīņa starp viņām ir nopietna.
"Edgars ir mans trešais vīrs," stāsta 43 gadus vecā Anna. "Kad mēs apprecējāmies, meitai bija divi gadi, un viņš kļuva viņai par īstu tēti. Tagad jau viņa kļūst par spilgtu meiteni, bet rītos, tāpat kā agrāk, var pastaigāties pa dzīvokli naktsdrēbēs, nekaunoties no vīra. Bet viņš acīmredzami tīksminās par viņu. Es nepieļauju, ka viņam varētu rasties kaut kādas aizliegtas domas, viņš nav tāds! Bet vienalga nejūtos kā sevī..."

"Attiecības mainās," komentē speciāliste. "Meita attālinās, simboliski pāriet pameitas lomā. Vai, tieši otrādi, jūt savu visvarenību: viņa ir uzvarējusi māti!

Ir iespējamība, ka arī vēlāk viņa izvēlēsies "ne savu" vīrieti – par sevi vecāku partneri, it kā "izejot pie tēva". Lai kā arī nebūtu, viņai nebūs mātes, uz kuru varētu paļauties, kura saprotu, pieņem un sasilda."

Bet arī ja sievietei nav partnera, tas negarantē, ka viņa nesacentīsies ar meitu. Māte var iedvest, ka meita ir nepievilcīga un noniecināt mostošos sievišķību, lai viņa nekļūtu par uzvarētāja sacensībā.

"Te redzamas mātes narcistiskās problēmas, kuras viņa neapzinās, bet kuras pastāv," komentē analītiķe. "Nevienam nav tiesības būt labākam par mani!"

Dažkārt greizsirdība nav pret pašu meitu, bet pret viņas jaunību. Plastiskās operācijas, stundas, pavadītas trenažieru zālē un nepiedienīgi īsi svārki ir mēģinājums pierādīt: es esmu laba, esmu pievilcīga vīriešiem.

Aiz vēlmes apstādināt laika var slēpties nepieaugusi personība. "Vairums sieviešu ir unikāla seksualitāte. Viņas zina, kas ir bauda un prot to pārvaldīt. Kad šī pieredze nav izieta, nav apgūta, sieviete sāk spēlēt meiteni. Tādas mātes novecošanu uztver ļoti grūti."

"Nekad nav par vēlu izlīdzināt attiecības," pārliecināta Anna Kazakova. "Tad meitene sāks dzīvot savu dzīvi un māte – savu. Viņa var pat sevī atklāt kaislīgu sievieti, par kuru pat nenojauta. Starp citu, tas nemaz nav tik reti, kad bērni pieaug."