Jā, jā, mēs jokojam par mīļajiem vecākiem, tomēr katrā jokā kāda patiesības deva. Diemžēļ ne viens vien vecāks tādēļ izvēlas algot auklīti nevis lūdz bērnus pieskatīt vecvecākiem. Sociologi runā par paaudžu strīdiem par ābolu biezeni un bērnu audzināšanu kā tādu. Taču daži vecmāmiņu tipāži patiešām ir izaicinājums. Lūk, piemēri, ko pamanījis portāls "Mel".
Vecmāmiņa ar pīrādziņu
Viņa ir atradusi īsto iemeslu diatēzei, alerģijai un tam aizdomīgajam sārtumam uz bērna labās kājas ikra – galvenā problēma ir nepietiekams uzturs! Viņa ir pārliecināta, ka vieglas uzkodas sastāv no trim ēdieniem, sviestmaizēm un limonādes. Viņa spēj pusstundas laikā uzklāt galdu kā kāzās piecdesmit cilvēkiem, bet diemžēl to visu nākas apēst tev ar bērnu, jo jūs esat pagadījušies ciemos. Viņas biežākais jautājums: “Nu, vēl pankūciņas?”
Īsta katastrofa sākas, ja līdz šādas vecmāmiņas ausīm nonāk jūsu skaidrojums: “Bērnam ir glutēna un laktozes nepanesamība, un alerģija pret šokolādi”. Vecmāmiņa māj ar galvu – viss kārtībā, viss tiek kontrolēts. Taču, kad tu atgriezies, bērna izskats skaidri nodod, ka viņa organismā nesen kaut kādā neizskaidrojamā veidā nonākuši jaunas tortes gabaliņi (“Nē, es tur nelieku nekādu glutēnu!”).
Ar šo vecmāmiņu tikpat kā nav iespējams vienoties, jo viņa uzskata, ka cīsiņš, kas ir iecepts pankūkā, vairs nav cīsiņš, bet pankūka. Tavu īdēšanu (“Mammu, nu es taču prasīju, lai nedod nekādus cīsiņus! Ne pankūkās, ne zupā!”) vecmāmiņa, protams, nedzird, jo tobrīd sāk “skaļi domāt: “Ak, vai! Vai tik neesmu saslimusi. Mana balss kļūst tāda čābīga…”
Kā cīnīties ar šādu tipāžu. No vecmāmiņas ar pīrādziņiem neviens netiks vaļā neēdis. Pat nekāds apskaidrotais vegāns svaigēdējs, arī tas riskē atjēgties verdziski pārliecies pār rasola bļodu un ķeksējot no tās ārā desu. Pareizā stratēģija būtu aicināt vecmāmiņu pie sevis (kad tas būs iespējams), uz muzeju, pastaigās, izsniedzot pie tam pusdienu kārbiņu ar nelielu maltīti ar bērnam atļautajiem produktiem. Vai nostādīt “audzinātāju” neveiklos apstākļos: “Biju veikalā un nopirku visu nepieciešamo auzu pārslu putrai”.
Vecmāmiņa ar televizoru
Ja četrgadīgā meitiņa nopietnā balsī citē raidījumu “Dienas ziņas”, top skaidrs, ka viņa ar vecmāmiņu neslikti pavadījusi dienu. Tu vari veltīt kaudzi laika, lai bērns iemācītos dzejolīti un varētu ar tevi sarunāties par zinātniskiem jaunatklājumiem, taču esi pārliecināta, ka viesu klātbūtnē viņš dos priekšroku izstāstīt, kas ar ko kāvās “Degpunktā”.
Nav brīnums, ka daudzi vecāki vecmāmiņu pie televizora uztver kā draudu pēcteču kultūras līmenim. Tajā pašā laikā tava mamma, kurai istabā visu dienu ir ieslēgts ekrāns ar boksera cīņām, kur nemitīgi ir izsaucieni ringā, neko sliktu tajā neredz. Viņa vienkārši vēlas, lai mājās būtu dzīvelīgi un interesanti. Un lai mazbērnam ir jautrāk, lai negarlaikojas! Ja tu sašutumā teiksi: “Kādas šausmas tu skaties!”, vecmāmiņa vai nu apvainosies vai atmetīs ar roku: “Mēs vispār neko neskatāmies, bērns pats spēlējas.”
Kā cīnīties. Protams, otra mājās nevar ieviest savu kārtību. Taču ja raidījumi visu laiku ir fonā (ne visi blenž ekrānā pavērtu muti, bet ir vēl saglabājuši spēju komunicēt), ir vērts pamēģināt pārslēgt kanālu uz kādu citu, izglītojošu, piemēram, par dabu, ceļojumiem vai robotu taisīšanu. Vai vispār “uzsēdināt” māti uz kāda seriāla, kuru nav kauns rādīt bērna priekšā un piedāvāt pēc tam pārrunāt to kopīgi ar mazbērnu.
Vecmāmiņa ar netradicionālu skatījumu uz ārstēšanos
“Izaudzini pati savus bērnus un pēc tam stāsti, ka etiķa apliekamajiem nav efekta!” iebilst sadusmotā vecmāmiņa. Un tiešām – žēl. Viņa taču ar visu sirdi un dvēseli, ar gadsimtiem pārbaudītām metodēm, uzlējumiem, zālītēm un sodu, kas palīdzēja jau 1982. gadā, pārbaudījusi, ka tas palīdz. Autiņbiksītes vien var kļūt par strīdus objektu, kas velkas tik ilgi, kamēr termoefekta dēļ nesāks izteikties cilvēks, kurš pats tajās autiņbiksītēs sēž.
Par asu diskusiju tēmu var būt arī jautājumi par piena maisījumiem vai jautājums, vai mazajam vajag jau sestās vilnas zeķītes.
Kā cīnīties. Diezin vai šīs vecmāmiņas mērķis ir sabojāt mazbērna veselību. Visticamāk viņa patiesi vēlas palīdzēt un būt vajadzīga. Dod viņai iespēju kļūt noderīgai bez uzlējuma un tējas sēnes. Pastāsti viņai par termoveļas brīnumainajām īpašībām un vērtīgajām aukstumpeldēm. Uztici viņai nozīmīgu uzdevumu: izvest bērnu svaigā gaisā pastaigāties, vislabāk laikā, kad pa televizoru kārtējais dziednieks stāsta, kā lietot veselīgās kaķa čuras.
Vecmāmiņa ar cietu vārdu
Nevis tu atvedi mazbērnu pie vecmāmiņas, bet viņa nolēma šodien viņu paņemt pie sevis. Mīlīgi pabungājot tev pa pakausi, viņa, lūkojoties apkārt istabā, ar smīniņu komentē: “Jūs neko, bērniņi, nesaprotat par remontu! Esat ne tur pielikuši zviedru sienu. Un puikam ir lillā cepure – viņš izskatās pēc meitenes. Un nežmiedzies!” Pēdējie vārdi ir domāti tev. Tu saraujies maziņa, tas ir sens ieradums, līdzās esot autoritāram vecākam, kaut ir neērti tā justies bērna klātbūtnē. Ko viņš galu galā par tevi domā? Kurš te komandē parādi?
Ideālā gadījumā, kļūstot par vecākiem, mēs ieņemam pieaugušā pozīciju. No šādas pozīcijas ir ērti rūpēties par novecojošo māti, pieņemt viņas dīvainības, skaidrot banālas lietas bērnam, cenšoties nevienu neaizskart. Par ja cilvēks visu dzīvi strādājis vadošā amatā vai strādājis trīs maiņās, pats briesmīgākais – viņam joprojām šķiet, ka tu pa vakariem staigā uz pirkstgaliem un slēp konfektītes zem spilvena.
Kā cīnīties. Pieaugt. Trenēt nosvērtu toni un izmēģināt runāt pārliecinātas frāzes, piemēram: “Paldies, mammu, bet bērns nedosies uz sanatoriju, mēs viņam jau apmaksājām slēpošanas treniņus. Jā, žēl ka tu baidies no augstuma. Tev mēs dāvinām atsevišķu piedzīvojumu braucienu ar jahtu.”
Vecmāmiņa ar pārsteigumiem
Šāda tipa vecmāmiņa tur nepārtrauktā gatavībā jaunos tēvus un mammas, un liek viņiem jautājumus formulēt tik pieklājīgi, ka parastā ģimenē tie liktos pat jocīgi: “Mammu, lūdzu, neierodies, iepriekš nebrīdinājusi, divos naktī pūces maskā! Pat ja ir Helovīns. Pēterītim ir grūti atveseļoties no valodas raustīšanas.” Vai šādi: “Tava dāvana ar tortē paslēpto izklaidētāju nebija slikta, bet tas puisis teica, ka viņam esot apmaksāta divu dienu dzīvošana ģimenē. Un viņš divas dienas dzīvojās mūsu virtuvē uz piepūšamās pīlītes.”
Kā cīnīties. Spriežot pēc vecāku forumiem, ir ierasta lieta apvainoties par vecmāmiņu dāvanām. Muļķīgi, protams. Nu un kas, ka divgadniekam uzdāvināja urbi, sešgadniekam – pitbulu vai rāpošanas kostīmu deviņgadniekam. Notiek visādi. Dāvinātam zirgam taču zobos neskatās. Var atdod pitbulu un pāršūt rāpošanas kostīmu par cimdiem.
Katram gadījuma sakām - ir normāli, ja rodas nesaskaņas. Bet vecmāmiņas un vectētiņi ir svarīgi cilvēki bērna pasaulē. Labāk lai ir vecmāmiņa ar ārstnieciskajām sīpolu mizām burciņā nekā tāda, no kuras bērns jāslēpj uz balkona.
Jo vairāk bērna dzīvē iesaistās viņā ieinteresēti cilvēki, jo lielāks viņa ciems, kas veido saikni ar viņu (kā saka – bērna izaudzināšanai ir vajadzīgs vesels ciems). Jo drošāk un pārliecināt par sevi viņš jūtas, jo plašāks viņa redzējums par dažādiem dzīves skatījumiem. Un uzmanīgs vecāks pratīs tikt galā ar dažām vecmāmiņu dīvainībām. Vai ne tā?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
