Sirsnīgais un komiskais skolotājas Putnes 'Aizdatorijā'. Skolēni un skolotāji attālinātajās mācībās  (1)

Ar piedzīvoto attālināto mācību laikā skolotāja dalījusies savā sociālā konta "Facebook" profilā. Arī "Cālis" ar atļauju ielūkojās tajā.

* Savus desmitos pa vienam gribēju izsaukt uz tiešsaistes tepiķa, bet – sanāca jauka parunāšanās! Tādiem brīžiem ir svars. Visu vakaru visi priecīgi vārījāmies.

Un man ir jaunākās suņu un kaķu bildes. Un man tika piekodināts, lai nesaēdos atkal konfektes uz nakti par daudz.

* Skolotājas un audzēkņa ākstības:

– Skolotāj, es literatūras uzdevumu izpildīšu rīt. Nebija nortifikācijas.

– Tu nesaņēmi uzdevumu? Kas ir nortifikācija?

– Saņēmu, bet nebija nortifikācijas.

– Kas ir nortifikācija?

– Ziņa, kad uzdevums pievienots. Mēs jūs rīt invītosim!

– Kāpēc jūs man to darīsiet?

– Nu mēs jūs invītosim uz stundu!

– Kas ir invītosim?

– Nosūtīsim aicinājumu. Un paldies par fīdbeku!

– Kas ir fīd...

– ...atsauksme!

Čabulīši.

* 8. klase. Literatūra. Austra Skujiņa.

Austra Skujiņa

Dziļāk savās važās
sirdssāpes smagās
lēni, lēni zudināja.
Pretoties vairs nebij' jēgas,
drīzāk padoties un rokas plest.

Ja pavasaris atnāktu
un ziemu uzveiktu,
bezdelīga lidotu.

Tā laistītos kā dzintars saulē,
sildītu kā mātes glāsts.
Un plauktu kā sārtas tulpes,
kuras reiz devi man.

Ak, Dievs... tik bēdīgs stāsts ir Austras Skujiņas dzīve... Es tagad pats pameklēšu ko vairāk par viņu. Es nezināju, ka gandrīz katru dienu eju gar viņas mājām, tagad es to atcerēšos. Paldies par interesanto un bēdīgo stāstu.

Es palasīju dažus viņas dzejoļus. Man visvairāk patika dzejolis "Mans draugs" – kaut kas tajā dzejolī ļoti iepatikās. Man tas likās sirdssildošs.

Šīs dziesmas ar dzejnieces vārdiem, manuprāt, ir ļoti skaistas – pats mājās esmu dzirdējis, kā mans tēvs ir uzlicis "Meitenei kafejnīcā".

* Kārtējā klases stunda "Aizdatorijā".

Mani desmitie "kadrā" paņēmuši savus suņus un kaķus.

"Skolotāj, paskatieties, kas jums māj ar ķepu!" tieku uzmundrināta.

Tikai tie gan tādi nevaldāmi skolēni izrādījās...

Tas ir tik mīlīgi. Viņi tā cenšas.

* Pagājuša nedēļā un nedēļas nogalē es biju... pilnīgākajā "autā"...

Kad nesaproti ne rīta, ne vakara, bet jābūt atbildīgai. Kad kādā brīdī uztrūksties un saproti, ka nemanot pie datora esi nolūzusi. Kad naktis ir darba dienas. Kad telefons un dators pīkst un zvana dažādās toņkārtās. Kad acis no sāpēm grūti noturēt vaļā. Kad gribi noskatīties kultūras raidījumu, bet atver e-klasi un nesaproti, kāpēc nerāda. Kad esi piemigusi, bet grābā telefonu, jo pat miegā tas pīkst un dūc.

Kad ir pulksten 2.00 naktī un tiešām noskan telefons. Un tu lasi:

"Kā no ložmetēja stobra nāk gaisma,
Un no mašīnas izpūtēja šaujas uguns!"

Tā. Kas tas tāds. Labi. Lai būtu tā.

Un tad jau ir pulksten 3.00 naktī. Un atkal pīkst telefons. Tu lasi: "Skolotāj, jūs esat leģendāra!!! Es jūs vienkārši dievinu!!!"

Tā. Kas tas tāds. Labi. Sapratu. Paldies.

Un tad tu sabrūc. Jo tev šķiet, ka arī tu neko vairs nevari atrast. Un varbūt arī neko vairs nevajag meklēt.

...un man aizvien konkrētāk liekas, ka mēs visi varbūt jau sen esam sajukuši prātā...

* Nopīkst telefons. Kāds vidusskolnieks (-ce).

– Mīļā! Tu man esi vislabākā! Tu man uzlaboji visu gadu. Un taču būsi izturējusi arī šo, vai ne?

Vai ne?

* Nu tik nesaprotams laiks.

Tik savāds gads. Meitēna mamma saka: "Jums jānoturas. Viņiem reiz atkal saulainiem solos jāsēž un jāmācās."

"Esmu solījusies tos desmit bumbuļus izaudzināt..." es atbildu.

Kā aizlūst balss. Kā kamols kaklā. Nevar saprast. It neko nevar vairs saprast. Varbūt vienīgi to, ka Mīlestība ir dzīva. Tā ir. Jā. Varbūt vienīgi to.

* Literatūra, 8. klase

Lasām Rudītes Kalpiņas stāstu "Smaržas mīļotajai meitenei".

Viņi cits pār citu sauc: "Kas būs tālāk! Kas notiks tālāk! Kā gribas zināt, kas būs tālāk!!!!"

Stunda jau sen beigusies, viņi vēl pielipuši ekrānam un diskutē. Ādolfs un Agate. Agate un Ādolfs.

Es pa šķirbiņu lūru. Un smaids man tālu aiz ausīm aizķēries.

* Nopīkst telefons.

Kāda septiņklasniecīte: "Paldies par teātra mākslas stundām! Man tās ļoti patika. Tās bija piepildītas ar smiekliem un mīlestību. Es gaidu, kad beigsies pandēmija – tad mēs visi kopā iesim uz teātri! Un ļoti ceru, ka iestudēsim vēl kādu ludziņu (lūūūdzu...), lai vēlreiz piedzīvotu visas tās brīnumainās emocijas! Un vēl es ceru, ka satiksim vēl kādu aktieri (kā to Leļļu teātra aktrisi, ko nevar aizmirst)!"

Tā, lūk!

Teātri, Tevi Nevar Aizmirst.

* 2. semestra 1. diena.

Nopīkst telefons.

Kāds vidusskolēns: "Sveika, skolotāj! Mēs latviešu valodā iesākam gadu izcili – ar manu mīļāko Ziedoņa epifāniju!!!! Gribu mācīties!!! Paldies!!! "

Hm. Uz mirkli arī es izslienos staltāk – bērnam prieks.

* Ziņa no kāda 8. kases skolnieka:

"Es izlasīju par Aleksandru Grīnu. Paldies, skolotāj. Es visu vakaru tagad meklēju un lasu. Arī par karu. Meklēju, lasu un jūtos tā, it kā būtu kopā ar savu tautu. Un stāsts "Klusie ciemiņi" man iedūra sirdī. Arī par to man ir jādomā."

* Noskan telefons.

Ziņa no 11. klases: "Turies! Mums Tevi vajag "Patnī"!"

* Sēdi atkal skumjš un sabrucis. Un nopīkst telefons.

"Nebeidziet priecāties, skolotāj!"

Kā tas iespējams... Mani sidraba zvārgulīši...