Piedot saviem vecākiem: seši etapi ceļā uz to  (7)

Tikai ar vēlēšanos – dāvāt piedošanu – nebūs pietiekami. Lai pa īstam piedotu saviem vecākiem, ir jāatbrīvojas no vainas sajūtas un apkārtējo izdarītā spiediena.

"Bērna apziņā vecākiem vienmēr ir taisnība. Bērns, pret kuru ir slikti izturējušies, uzskata, ka viņš par to pats ir atbildīgs. Bieži šī nepareizi uztvertā atbildība kļūst par ciešanu iemeslu tiem, kuri sevi uzskata par vainīgiem iedomātās kļūdās un soda sevi par tām vienā vai citādā veidā. Dīvainās formas dēļ tieši upuris uzņemas vainu uz sevi, kuru patiesībā vajadzētu piedzīvot tam, kurš viņu mocījis," portālā "Psychologies" spriež psihoanalītiķis Gabriels Rubens.

Eksperts rekomendē: pirms piedot, "sākumā atzīsti sevi par upuri, proti, par nevainīgu cilvēku ar vainas sajūtu. Citādi sirds dziļumos tu turpināsi justies vainīgs".

Tas pats notiek, ja sliktā izturēšanās bijusi nejauša (vecāki nav bijuši blakus, viņiem bijusi depresija vai viņi slimojuši).

"Neapzināti pastāv tikai nodarītās ciešanas. To nodomiem nav nozīmes, tieši tāpat kā gadījumā ar ķermeni: tajā netiek ņemti vērā tā nodomi, kurš viņam nodara kaut ko sāpīgu un vai tas darīts ar nodomu vai neuzmanības pēc. Tas cieš, un punkts. Tikai sekundāri mēs saprotam, ka vecāki mūs ir ievainojuši, un tad mēs apspiežam naida jūtas, kas citādi vērstos pie "nevainīgā agresora"," skaidro Rubens.

Strādājot ar sevi, mums jāņem vērā ambivalence attiecībā uz noteiktām lietām, piemēram, grūtāk ir piedot vecākiem, kuri neatzīst savas kļūdas, kā arī iespējai apstāties, atlikt piedošanu vai atteikties no tās vispār.

Dot sev izvēles brīvību

Pat ja domājam, ka esam gatavi piedot, ir svarīgi jau no sākuma zināt, ka arīdzan nepiedot ir likumīga izvēle. Nav svarīgi, ko par to domā apkārtējie: nepiedot – tā ir brīvība, kuru katrs ir tiesīgs pats sev dot. Šis lēmums ir saistīts nevis ar objektīvu kaitējuma nopietnības novērtējumu, bet tikai ar mūsu visdziļākajām izjūtām.

Ir jāpretojas ne tikai apkārtējo uzspiestajam "tev ir pienākums piedot", bet arī personīgajam "man tas jādara". Nepakļaujies ne apkārtējo spiedienam, ne vainas sajūtām, tev ir dota brīva iespēja pašam izdarīt savu izvēli, uzsver eksperts.

Dot sev laiku

Slikta izturēšanās, lai kāda nebūtu tās daba, ilglaicīgums un motīvi rada dziļas un spēcīgas jūtas: bailes, dusmas, naidu, sāpes, kaunu, izmisumu... Mēs varētu šīs jūtas padzīt, taču to ietekme nekur nav pazudusi. Būs nepieciešams laiks, lai apzinātu šīs jūtas.

Atklāti sev pavaicā: ko es patiesībā jūtu, kad par to domāju, ko esmu piedzīvojis un ko domāju par tiem, kuri man radījuši šos smagos brīžus? Izsaki jūtas vārdos: "Es jūtu naidu", "Man ir kauns" – tas ir nepieciešams solis ceļā uz apzinātu lēmumu.

Tālāk virzīties būtu vieglāk kopā ar psihologu: mēs varam noteikt saikni starp piedzīvoto pagātnē un ciešanām un neveiksmēm tagadnē. Lai novērtētu nodarīto kaitējumu, mums sev jādod laiks. Pastāv atšķirība starp cilvēku, kuram darīja pāri un sita, un to, kuru, piemēram, neatbalstīja mākslinieka karjeras izvēlē. Dažas skumjas, ja tās pārdomā, ar laiku var izzust pašas no sevis.

Piedošana ir narcisma darbība, tā paceļ mūsu latiņu pašam savās acīs. Tā arī ienes mieru attiecībās. Šie divi argumenti izskaidro, kādēļ piedošana bieži vien tiek sniegta priekšlaicīgi. Tomēr prieks, ko tā nes, ir īslaicīgs. Un tādēļ var nākties dārgi maksāt, ja process, kas noved pie līdzsvarota lēmuma pieņemšanas, nav izgājis svarīgus posmus.

Lai justos pilnīgi mierīgi par to, vai vēlamies piedot, vispirms ir nepieciešams atgriezties pie sava stāsta, iziet visus iekšējā konflikta etapus, ko veicina pretrunīgas emocijas un neskaidras vēlmes ... – un varbūt pēc visa tā mēs arī izlemsim, ka negribam piedot, skaidro Rubens.

Lai kāds arī nebūtu lēmums, pieņemts pēc nobriedušām pārdomām un pēc darba ar sevi, mēs to piedzīvosim kā godīgu un taisnīgu. Mēs jutīsimies tā, it kā būtu atgriezušies pie sevis, atbrīvojoties no uzmācīgām domām un emocijām, un vairs neviļus neveidosim savu dzīvi apkārt citam cilvēkam. Mēs jau vairs nedzīvojam reakcionārā režīmā, neatrodamies opozīcijā, nemeklējam iespēju atriebties un negaidām, ka kāds cits mums atdos parādus.

Filozofa un rakstnieka Kristofera Hamiltona pieredzes stāsts par piedošanu – 'Tagad esmu brīvs no visa rūgtuma'

38 gadu vecumā viņš uzzināja, ka viņa tēvs patiesībā nav viņa īstais tēvs. Bet īstais ir franču valodas skolotājs tajā skolā, kur viņš mācījās. Praktiski visa ģimene zināja par šo noslēpumu. Smaga trauma, kuru viņam izdevās pārvarēt.

"Desmit gadus es nesarunājos ar māti, māsu un brāļiem. Mēs visi esam apsēsti ar kristiešu piedošanu, kas mudina kā ar sūkli nodzēst pagātni, un sākt dzīvo no jauna, it kā nekas nebūtu bijis. Arī atstāt mierā to, kurš mums nodarījis ļaunu, – arī tā ir viena no piedošanas formām. Ne tik sen es satikos ar māsu pēc ilga pārtraukuma. Mēs izvairījāmies runāt par pagātni... Un labi pavadījām laiku kopā. Tagad esmu brīvs no visa rūgtuma attiecībā pret manu ģimeni. Lai gan, protams, visi gadījumi ir atšķirīgi. Savu bioloģisko tēvu es saprotu. Ir grūti, esot 40 gadu laulībā, ne reizi nesagrēkot.

Lūk, bet ar māti es pavadīju visu bērnību! Viņa ir ne tikai cilvēks ar savām vājībām, viņa ir mana māte! Un tāpēc es vēlos, lai viņa būtu pati pilnība, perfekta. Tādēļ man ir grūti viņai piedot: ir jāatzīst, ka šis tēls ir sagrauts, tāpat kā manis paša tēls tika sagrauts, līdz ar jaunumiem par to, ka man ir cits tēvs. Brāļi un māsa man meloja, bet pēc tam es sapratu, ka šajā manis mānīšanā bija vēlme mani aizstāvēt. Jautājums par piedošanu – tas vēl ir jautājums par to, lai atzītu, kas manī ir no viņiem. Man sev nācās pateikt: "Jā, es arī esmu sentimentāls kā māte. Man patīk valodas kā manam bioloģiskajam tēvam, un es atšķiros no saviem pusbrāļiem un māsas gan no mātes, gan bioloģiskā tēva puses."

Nepiedot – tātad nodarīt sāpes pašam sev. Jo vecāks es kļūstu, jo labāk saprotu, ka mums visiem nepieciešama piedošana, ieskaitot mani: mēs visi dažreiz nodarām sāpes, paši to negribot. Domāju, ka drīz saņemšos satikties ar māti."

Vecāki var palūgt piedošanu par nodarītajām ciešanām – vai nu atmiņu dēļ, kas liek viņiem justies vainīgiem, vai arī atbildot uz pārmetumiem. Atbildēt uz šo lūgumu piedot, nepavadot pietiekami daudz laika nobriedušam lēmumam, ir kārdinājums piekāpties. Vienkārši tāpēc, ka pat pieauguši bērni, kontaktējoties ar vecākiem, zaudē pilngadību, viņus pārņem vainas apziņa, bailes, ka viņus nemīlēs, vai arī parādās vēlme "glābt" vecāku. Tomēr lēmuma pieņemšana ir jāatliek.

Var vecākiem pateikt, ka tev būs nepieciešams apdomāšanās laiks vai arī, ka vēl neesi gatavs piedot. Tāda pozīcija nolīdzina attiecības un palūdz nekļūt par personīgo emociju ķīlniekiem. Tāpat ir jēga padomāt par to, kā mēs vēlamies izteikt savu piedošanu vai kādiem vārdiem to atteikt sniegt, kā precīzāk nodot savas jūtas, rekomendē eksperts,

Piedošanai nevajadzētu kalpot kā līdzeklim, lai mazinātu nodarīto kaitējumu vai attaisnotu māti vai tēvu. Un atteikšanās piedot nedrīkst būt atriebības veids. Ir arī iespējams piedot (vai nepiedot) prombūtnē esošam vecākam, kurš ir miris vai nezina par viņa nodarīto traumu. Šādai simboliskajai rīcībai ir tādas pašas sekas kā piedošanai klātienē.

Var arī uzrakstīt vēstuli un pēc tam to saglabāt vai iznīcināt, parunāties ar vecākiem, raugoties viņu fotogrāfijās, izteikt piedošanu skaļi vai klusējot... Lai kādu veidu tu neizvēlētos, patieso piedošanu tu atpazīsi tikai pēc kāda laika, sajūtot atvieglojumu un mierinājumu.

Piedošana neuzliek nekādus pienākumus un nesniedz nekādas tiesības tam, kuram ir piedots. Tam, kurš piedod, ir pilnas tiesības izvēlēties, kādas savstarpējās attiecības viņš vēlas izveidot nākotnē. Iespējami visi varianti: vairs netikties ar vecākiem, attālināties vai kļūt tuvākiem. Ir jēga orientēties uz to, ko mēs uzskatām par pareizu tieši sev, neattaisnojoties. Šī uzvedības līnija padara mūs par saimniekiem attiecībās, kurās mēs cienām paši sevi un pieprasām cieņu no citiem.

Pretēji tam, ko pieņemts domāt, pats piedošanas fakts mūs uzreiz nepiepilda ar prieku. Bieži ir tieši pretēji, rodas tukšuma sajūta, jo, redz, dusmas, naids, rūgtums – tās ir spēcīgas jūtas, kas paņem daudz spēka un uzmanības, tās, iespējams, līdzšinējā dzīvē mums devušas dzīves jēgu un mērķi. Tieši tādēļ šo jūtu zaudēšana var radīt apmulsumu. Tad neatliek nekas cits, kā pārvarēt šo etapu, kas pats pēc savas formas ir atveseļošanās veids.

Pēc tam iegūto dzīves enerģiju varēsi veltīt kaut kam jaunam (projektiem, attiecībām...). Visbeidzot, mums vienmēr jāatceras, ka pārāk ātri sniegto piedošanu var atsaukt arī nākotnē, tāpat kā galu galā varam izlemt par piedošanu, ko vecākiem jau sen esam atteikuši. Tādā veidā mēs varam uzturēt saikni ar savām jūtām un vēlmēm, uzsver Rubens.