Resnā meitenīte un simboliskā 'emocionālā kuņģa izskalošana'. Psihoterapijas aizkulises  (3)

Stāsta psiholoģe, geštaltterapeite Irina Zaharjana portālā "Gestalt therapy".

Pārejas vecums ir viens no lielākajiem krīzes periodiem dzīvē. Tajā saasinās visas problēmas, izpaužas iepriekš nepabeigtais attīstības periodos. Bērnam var būt grūtības sadarboties ar pasauli, ja bērnībā nav bijis viens no vecākiem.

Viena vecāka neesamība traucē attīstīties daudzveidīgi, pieņemot iekšējās pretrunas. Protams, šī daudzveidība un elastība atkarīga ne tikai no dzīvē svarīgo cilvēku un notikumu esamības. Psihologs var palīdzēt uzbūvēt neapgūto pieredzi. Nekļūstot par tēvu vai māti, psihologs var palīdzēt atrast un apzināties jaunus veidus, kā sadarboties ar realitāti. Un tādā ziņā pārejas vecums ir ne tikai grūts, bet arī sensitīvs – tajā bērnībai raksturīgā uzņēmība iet rokrokā ar centieniem būt patstāvīgam un neatkarīgam. Pusaudzis ir spējīgs just un apzināties, kamēr bērnam vairāk raksturīgs pirmais, bet pieaugušam – otrais.

Izstāstīšu gadījumu no darba ar divpadsmit gadīgu meitenīti, kad psiholoģiskā konsultēšana, izmantojot geštaltterapijas un mākslas terapijas metodes, palīdzēja atrisināt viņas psihosomatiskās problēmas un, gribētos ticēt, palīdzēja augt viņas personībai.

Kad viņa runā, viņa it kā sarunājas ar sevi, palabo sevi, precizē, piemeklē precīzākus vārdus. Tie ir iekšēji meklējumi, it kā domāti ne man kā sarunu biedram, bet – ja domāti sev, tad drīzāk ir kā meklējumi sev nesamelot. Pagaidām esmu vajadzīga kā pavadonis kupejā, kuram kaut ko izstāstīsi un vairs viņu nesatiksi.

T: – Mani neviens nesaprot. Neviens mani nesaprot. Ne mamma, ne vecmamma. Vecmamma jau vismazāk. Viņa mani nesaprot, moka.

Šādas apgrieztas frāzes, atkārtošana, skatījums no dažādām pusēm, ir viņai ļoti raksturīgs. Sanāk "tēma ar variācijām". Viņas ķermenis un galva kustās vienā taktī ar runu, uzspiežot uz "galvenajām notīm". Visspilgtāk izskan "nesaprot", blāvāk – "mani". Visā pirmajā monologā nav ne reizi teikts "es", tikai "man". Par citiem viņa izmanto formu "viņas" – vecmamma, mamma, tad – skolotāja, klasesbiedri. Viņas "es" it kā saplūst ar citu domu, darbības un vēlmju plūsmu. Kad pirmais izvirdums, izsakot savas domas, kā pasaule viņu nesaprot, ir pārgājis, es viņai jautāju, kā viņa jūtas visā tajā?

T: – Es esmu nogurusi.

Pirmoreiz viņa pasaka "es". Es lūdzu viņu sīkāk aprakstīt savu nogurumu. Viņa stāsta par sevi, savām sajūtām. Uzrunājot meiteni par to, kā viņa jūtas, mēs speram pirmo soli, lai pārvarētu minēto saplūsmi. Kad viņa fiziski iztēlojas "nospiedošu noguruma sajūtu", viņa to apraksta šādi.

T: – Es vēlētos būt viegla zīda šalle, kas lido vējā virs lauka.

Es piedāvāju viņai iejusties šādas šalles sajūtās. Viņa noguļas uz grīdas, aizver acis un kādas minūtes tās neatver. Šajā pirmajā darba etapā Terēzes vēršanās pie sevis, savām sajūtām, savu ķermeni, izdala viņu no fona, atverot iespējas iekšējiem resursiem, iekšējam atbalstam. Mēs pagaidām neiedziļināmies, kas nospiež viņas dzīvi. Beidzot viņa atver acis un saka, ka jūtas daudz labāk un vieglāk, "it kā būtu pirmoreiz atpūtusies pēc ļoti ilga laika".

Nākamajā sesijā viņa apraksta savu stāvokli kā "nervu kamols". Es piedāvāju viņai to uzzīmēt. Terēze izvēlas krāsas. Lapas centrā parādās punktēts aplis. Tam ir gaišāka, pēc meitenes vārdiem, "mierīgā" daļa, kas uzzīmēta ar dzeltenu krāsu, un ir trauksmaināka daļa, kvēlākā krāsā – sarkanā. Terēze stāsta par savu stāvokli "šobrīd", kura apļa daļa tam atbilst. Mēs apspriežamies, kas viņu padara "sarkanu" un kas palīdz "atdzist" un pāriet "dzeltenā" stāvoklī. Zīmējums palīdz viņai brīvāk izteikt savas jūtas, kas ir sakrājušās no spriedzes, saskatīt tajā atšķirības attieksmē pret mammu un vecmammu, skaidrāk apzināties, kas palīdz un traucē attiecībās ar viņām.

Runājot par "sakrājušos" pusi, viņa bieži izsakās vārdiem "man jādara", "viņas saka...", kad seko vārdi: "Viņas saka, ka es viņām traucēju dzīvot", "ka man vēl nav deguns tik augstu izaudzis, lai es pirktu kostīmus". Viņas runa it kā aizķeras aiz citu aizvainojošajiem vārdiem, nepieņemot pilnībā to nozīmi, taču arī neatmetot tos. Lai saprastu, kas šajos vārdos ir pašas Terēzes un kas – svešs, es piedāvāju viņai pateikt vārdus "savā vārdā", vēršot tos it kā pret kādu sarunu biedru, kurš pats šos vārdus viņai teicis: "Es traucēju tev dzīvot", "man vēl nav izaudzis deguns tik tālu, lai es pirktu jaunus kostīmus". Un rodas pretruna, vārdi atgriežas pie saviem autoriem kopā ar Terēzes spilgto to nepieņemšanu, sajūtu, ko viņa sevī tik ilgi turējusi. Vairāk šādu svešo vārdu Terēzes apziņā saistās ar vecmammas tēlu.

Nākamajā sesijā Terēze zīmē vecmammas portretu, izdalot un aprakstot viņas sīku sejas un drēbju aprakstu – to, kas viņai ir īpaši nepatīkami.

T: – Viņa var uz zaļiem svārkiem uzšūt sarkanu ielāpu, viņai ir vienalga. Vai vasarā viņa var iet pa ielu zābakos.

Viņas balss skan arvien skaļāk, tajās saklausāmas dusmas.

T: – Es neieredzu viņu, es vienkārši viņu neieredzu.

Viņa saka, skatoties uz pabeigto portretu. Viņa paņem šo lapu un plēš. Es prasu viņai, ko viņa jūt. Pēc nelielas pauzes viņa atbild.

T: – Vājumu kājās.

Es piedāvāju viņai ieklausīties savās sajūtās kājās (viņa stāv), tad kājas it kā saļimst un viņa nosēžas uz ceļiem.

Es: – Vai tas kaut kā ir saistīts ar tavām attiecībām ar vecmammu?

T: – Jā, droši vien, viņa kaut kā atbalsta mani.

Un Terēze atceras pankūkas, kuras vecmamma viņai reizēm cep.

T: – Kaut tās ir biezas, tās tomēr ir garšīgas.

Aiz dusmu miglas parādās jaunas, labestīgas, jūtas, kādas viņai arī ir pret vecmammu.

Mūsu nākamās pāris tikšanās notiek apaļā istabā, kas domātas grupu nodarbībām. Kādā brīdī Terēze jautā, kāpēc mēs apmainījām istabas, un pateica, ka šī, apaļā, viņai ļoti nepatīk.

Es: – Tev tajā rodas uztraukums, nav mājīgi.

Es minēju.

T: – Jā, tā ir kā tiesas zāle.

Es piedāvāju viņai fantazēt. Izsēdināt krēslos iedomātos apsūdzētājus un advokātus. Apsūdzētāju izrādījās ievērojami vairāk, starp tiem bija skolotāja, jaunās skolas klasesbiedri (skolu nomainīja, pārceļoties), burkšķoša kaimiņiene un mamma. Bet mamma ir abās pusēs, arī advokātu. Katram no apsūdzētājiem bija pretenzijas pret apsūdzēto. Terēze pilnībā ieiet šajā drāmā, viņas projekcijas atdzīvojās viena pēc otras. Tas ļauj izteikt sakrājušās jūtas. Apsūdzētāji izturas dzīvīgāk un aktīvāk nekā advokāti. Kad Terēze zīmē atkal apli un savas sajūtas, tad agrākais dzelteni sarkanais nervu kamols, kuru viņa iedomājās vienā no pirmajām sesijām, tiek nomainīts uz pilnībā sarkanu.

Es: – Tu esi ļoti saniknota, apvainojusies.

T: – Jā, neviens mani nesaprot. Es vēlos pateikt to katram no viņiem.

Viņa atkal ir tiesas zālē. Pavēršas pret tukšu krēslu, uz kura sēž iedomātā skolotāja, meitene atbild viņai, stāsta par viņas netaisnību. Pēc tam pavēršas pie nākamā krēsla, un tā turpina. Viņa teju izspļauj savus vārdus, šūpojoties uz priekšu un atpakaļ savā runas taktī, reizēm vēstījumu izbļaujot. Ir jūtams, ka viņu šķebina savi vārdi un jūtas, kuras tik ilgi viņu indējušas.

Es: – Tevi it kā šķebina.

Es pateicu skaļi savu sajūtu.

T: – Jā, man ir nelaba dūša.

Viņa saka ar spēku, un sākās jauns jūtu izteikšanas izrāviens. Pamazām viņas spriedze mazinās, balss kļuva mierīgāka, ķermenis pārstāj šūpoties un, galu galā, atslābinās. Enerģija, kas bija virzīta jūtu noturēšanai sevī, it kā atbrīvojas un ir iznākusi ārā. Simboliskā "dvēseliskā kuņģa izskalošana" ir atvērusi jaunas iespējas reabilitēt savu garšu, atjaunot riebuma sajūtu. Šī riebuma (simboliski – visa uzņemšanas, ēšanas) apspiešana bija viens no psiholoģiskajiem viņas aptaukošanās iemesliem. Pēc mūsu sesijas Terēze pirmoreiz visu dienu neēda, par ko vēlāk man izstāstīja. Apetītes neesamība viņai bija jauna sajūta.

Uz nākamo tikšanos Terēze atnāk priecīga. Viņa bija pieņēmusi lēmumu nopietni parunāt ar mammu, pateikt viņai, ka grib atgriezties iepriekšējā klasē, lai arī tas ir tālāk no mājām. Viņa ir gatava izbraukāt, bet "jaunajā" skolā vairs neies. Un mamma viņu saprata, piekrita, ka viņa var atgriezties tajā skolā. Reālās dzīves risinājums bija ārēja izpausme, rezultāts iekšējam darbam.

Šeit nu sākās otrs darba etaps – darbs, kurā dziļāk izskatīt viņas spējas kontaktēties. Mēs runājam arī par mūsu abu attiecībām. Terēze arvien diferencētāk runā par savām sajūtām, it kā vispārējā fonā arvien skaidrāk izdalās asākas figūras.

Viena no šādām figūrām ir puisis, kurā ļoti gribas iemīlēties. Savas jūtas Terēze izpauž caur zīmējumu. Tajā viņa ir uzzīmēta ar muguru pret attēla skatītāju. Lielas, mīkstas formas, rokas un kājas nav uzzīmētas, detalizēti ir uzzīmēts tikai puika. Atainots apskāviens. Tas atgādina lielu kokonu ar divām galvām augšpusē, no kuriem viena skatās uz mums (puiša), otra redzama ar pakausi. Meitenes figūra it kā pārņem, it kā "aprij" puiša figūru. Es to viņai izsaku skaļi.

T: – Jā, es viņu it kā apriju.

Viņa saka, aizdomājoties par meiteni zīmējumā.

T: – Bet es viņu negribu aprīt. Nē...

Pēc pauzes viņa papildina.

T: – Es vēlos, lai viņš mani norij. Bet viņš taču to nedarīs, priekš kam viņam tas.

Pirmajā mirklī es apjūku par tik skaidri izteiktu vēlmi. Viņa ir tuvu asarām. Kaut kas šajā "rīšanā" ir par mātišķumu, grūtniecību, bet ne tikai, ne par to.

Es: – Tev ir vientuļi.

Jā, viņa stāsta par savu vientulību, bailēm, ka neviens viņu nemīl un nekad nemīlēs. Viņa stāsta par tēvu, kuru nepazīst (viņu uzaudzināja mamma un vecmamma), taču vienu reizi ir redzējusi uz ielas (viņai rādījuši).

Un es saprotu, ka, iespējams, viņa pārnes uz mani daļu tēva tēla. Tieši tēvs, ja viņš būtu viņas dzīvē, varētu palīdzēt viņai iemācīties mīlēt, "nerijot". Mēs vēl runājam par tēvu, par jūtām pret viņu.

T: – Mamma man visu laiku prasa, ar ko mēs te nodarbojamies. Es nevaru viņai paskaidrot. Kaut es jūs saprotu, es arī saprotu, ko dariet jūs un ko es. Jūs esat ļoti neparasts cilvēks, es tādu nekad neesmu satikusi. Es jūtu, bet es nekad nezinu, ko jūs domājat.

Tāds "neparasts cilvēks", citādāks, kura domas ne vienmēr var uzminēt, viņai varētu būt bijis tēvs. Mūsu attiecībās viņa meklē pieredzi, kuru nav ieguvusi. Es varu viņai tajā palīdzēt.

Es: – Vai tu gribētu uzzināt, ko es domāju?

T: – Jā.

Es: – Kā tu to varētu izdarīt?

T: – Es varu jums pajautāt.

Viņa teica pēc ilgas pauzes.

T: – Jā, es varu. Ko jūs tagad domājat?

Es: – Es domāju, ka tu man esi ļoti interesanta. Un vēl es domāju – ja man kaut kas nebūs saprotams tajā, kas ar tevi notiek, es tev varu pajautāt. Ko tev tagad gribas?

T: – Es reti kādu ņemu aiz rokas, man pat vieglāk reizēm ir apņemt draudzeni, bet ne paņemt aiz rokas... Es nekad nepasniedzu roku, sasveicinoties un atvadoties. Es vēlos jums paspiest roku.

Mēs pabeidzam darbu ar šo rokasspiedienu. Terēzei ir jauna pieredze uztvert otru cilvēku kā atsevišķu, ne līdzīgu sev. Ja agrāk simboliski viņas komunikācija ar pasauli bija aprīšana, piesavināšanās, tad tagad ir uzradies rokasspiediens. Ne visu par otru var saprast un pat iedomāties, taču ir iespēja pajautāt.