Man nepatīk spēlēties ar bērnu. Vai esmu briesmīga māte?

Bērnudārza audzinātāja un pirmsskolas vecuma bērna mamma Taisija Popova portālā "Pravmir" uzskata, ka ar tādu mammu viss ir kārtībā. Un iesaka, kā to pārdzīvot.

Šogad es strādāju mazākajā grupiņā un katru dienu trīsgadnieku mammas stāstīja jaunus un jaunus iemeslus, kādēļ vecāki var justies vainīgi. Piemēram, mammas ar šausmām atklāj, ka bērni vēlas ar viņām spēlēties, bet viņām to darīt negribas.

Ne retāk kā reizi nedēļā kāds no vecākiem, acis nolaidis, atzīstas, ka viņam nepatīk spēlēties ar bērniem. Un viņš nespēlējas.

"Tās ir šausmas, audzinātāj, bet es vairs nespēju klusēt – esmu briesmīga māte, es nespēlējos ar bērnu pēc bērnudārza. Es nespēlēju transformerus, nu es nevaru staigāt pa istabu, tēlojot, ka esmu robots un teikt, ka esmu Optimus. Es cenšos. Nedomājiet, es godīgi cenšos! Bet man tas izdodas nepārliecinoši. Un tad es eju ar viņiem likt puzles. Vai ceļu torni no kubiem, vai taisu kādu labirintu. Taču viņš vienalga grib, lai spēlēju transformeros, un man ir kauns."

Nākamā mamma stāsta vēl "briesmīgāku" pieredzi.

"Esmu jums tik pateicīga, ka jūs ieteicāt spēlēt frizētavas. Tas ir vienkārši ģeniāli, ka jums te grupiņā ir ķemmītes un bantītes, es par to neiedomātos. Mēs mājās savācām matu gumijas, tukšas šampūna pudeles un grima otiņas, es vakarā pēc darba apsēžos pie spoguļa un meita skraida ap mani un taisa man frizūras, es pat atļauju viņai mani krāsot ar dažādām acu ēnām, nekas, pēc tam nomazgāšos. Tikai lai viņai nebūtu garlaicīgi.

Agrāk viņa prasīja, lai mēs spēlējamies ar lellēm, es godīgi sēdos un runāju lellītes valodā, bet man bija tik garlaicīgi, pat kauns atzīties.

Iedomājieties, man bija garlaicīgi spēlēties pašai ar savu bērnu! Ko tur – es pat tagad, kad viņa man taisa frizūru pusstundu no vietas, visu laiku cenšos telefonā rakstīt ar darbu saistītas ziņas. Tik kauns. Šausmas."

Trešā mamma, saņēmusi spēkus, atzīst, ka viņai pat nepatīk bērniem lasīt grāmatas. Tas ir – pirmos trīs gadus viņa dienu un nakti no galvas deklamēja "Sniegbaltīti" un dzejoļus, jo bērns pieprasīja, lai viņa lasa vienu un to pašu simts reižu, burtiski klauvēja pie tualetes durvīm, rokās turot grāmatas. Bet tagad viņa kaut kā nevar saņemties lasīt. Pirms miega lasa, bet vienalga gaida, kad bērns ātrāk aizmigs un varēs beigt lasīt.

Es to visu iejūtīgi uzklausu, piekrītoši māju, saku, ka bērni bērnudārzā ir spēlējušies kādas sešas stundas un nav riska, ka viņu dzīvēs pietrūkst spēļu.

Es stāstu, ka nevaru ciest dzeju un grupiņā cenšos lasīt drīzāk pasaku grāmatas, jo pēc tam bērni paši izspēlē to sižetu.

Es uzteicu ideju mājās izveidot spēļu skaistumkopšanas salonu un aizdomājos, vai mums nevajadzētu ieviest paleti ar ēnām, lai bērni varētu viens otru izkrāsot.

Turklāt rudenī es mēnesi staigāju afrikāņu bizītēs, lai katru dienu grupiņā varētu vienkārši sēdēt uz paklāja un bērni skrietu riņķī, taisot man frizūru, un man pie tam nebūtu nekas jāizdomā. Es arī rīkoju konkursu: kurš ātrāk par visiem apģērbsies pastaigai, tas varēs pirmais taisīt man frizūru. Tas strādā, rekomendēju.

Taču gribētos pateikt godīgi un atklāti – dārgie vecāki, ir normāli, ja jūs negribat spēlēties ar bērnu, tāpat kā ir normāli, ja to gribat. Jā, pat ja tie ir jūsu pašu bērni.

Starp citu, bērnudārza audzinātājs arī nav vienmēr sajūsmā un enerģijas pārpilnībā, lai vienmēr spēlētos ar bērniem. Vienkārši tas ir viņa darbs, tādēļ viņam tas ir jādara. Ko teiksiet par šādu "iznākšanu no skapja"?

Tieši tāpēc es vecākiem vienmēr piedāvāju attiekties pret spēlēšanos ar bērnu kā pret darbu. Neviens taču vairs neuzskata, ka būt mammai vai tēvam ir kaut kas vienkāršs, ka tas ir tik dabiski un neprasa spēkus. Būt vecākiem ir atbildība un tas prasa no tēta un mammas iekšējos resursus. Spēlēšanās ar bērniem ir daļa no šī darba, un ne tā mīļākā. Kas tur tik pārsteidzošs?

Kamēr es rakstu šo tekstu, mana meita, kas sēž mājās karantīnā dēļ vējbakām, jau piecas reizes ir pieskrējusi pie manis. "Mammu, kur ir pūcīte, kas runā tikai angliski? Viņa grib tev pateikt, ka viņai garšo tēja! Kā angliski būs "man garšo tēja"?"

"Mammu, es uzzīmēju tev apsveikumu māmiņdienā. Iesim to paslēpt, tikai tu neskaties, ko es tur uzzīmēju, tas būs pārsteigums. Dabū man kāpnes, es ielikšu apsveikumu augšējā skapja stūrī, lai tu to nevarētu atrast."

"Mammu, palasi man enciklopēdiju par vilcieniem. Es jau lasīju, bet tagad dati to tu un es tēlošu vilcienu, kurš traucas pa tiltu Kalifornijā."

"Mammu, tu apsolīji, ka mēs kopā skatīsimies "Hobitu", jo es to baidos skatīties viena, tur rūc pūķi un viņi runā briesmīgā balsī, man ir bail, ka Bilbo ies bojā. Mammu, tā nav godīgi, nāk jau vakars, bet mēs vēl neesam sākuši skatīties filmu."

"Mammu, skaties, kā es karājos uz trepēm. Es esmu pērtiķis un tu esi meitene, kas mani ķers. Vooouu! Mammu! Cik var sēdēt datorā, tu neredzi, tavs pērtiķēns tūlīt nokritīs! Kas tu neskaties!?"

Neviena no šīm replikām man nelikās mīlīga vai nākusi īstajā laikā. Godavārds, man uzreiz pēc aicinājuma neradās vēlme celties un runāt angliski, skatīties uz Kalifornijas vilcieniem, līst uz kāpnēm, lai palīdzētu man uztaisīt pārsteigumu un pamest darbu pie raksta, lai noņemtu pērtiķēnu no trepēm.

Katru reizi nākas sev teikt: jā, tas ir bērns, viņa vēlas spēlēties, man vajag viņai veltīt laiku. Man nav sajūsmas par to, ka tūlīt varēšu iesaistīties spēlē. Un tas man liekas pavisam normāli – mēs taču neesam sajūsmā, ja pieaudzis cilvēks runā par neinteresantu tēmu brīdī, kad esam aizņemti ar savām lietām. Tā arī par pērtiķēnu uz trepēm uzreiz sajūsma nerodas. Nav nekā pārsteidzoša. Un ja bērnudārzs man pirmām kārtām ir spēļu vide un es vienmēr cenšos vadīt grupiņu caur spēli, tad mājās es gribu atpūsties. Taču pildīt lomu cita spēlē nav atpūta. Pat ja spēli izdomājis tavs mīļotais bērns.

Vairumam mūsdienu vecāku spēle ir jauna pieredze. Kad es vecāku sapulcēs jautāju, ar kuriem no viņiem bērnībā vecāki spēlējās, paceļas, maksimums, viena divas rokas. Un vienmēr noskaidrojas, ka viņi spēlēja, piemēram, šahu. Vai jūras kuģu kaujas. Vai hokeju pagalmā, kad viņiem bija desmit gadi.

Es atceros savu bērnību. Man, kā visiem maniem vienaudžiem, nav pieredzes spēlēties ar vecākiem. Nekāda fantāzija nevar man sniegt ainu, kurā es pieeju pie savas mammas un saku: "Mammu, uzspēlēsim, tu būsi Gerda un es būšu Sniega Karaliene. Tūlīt es tevi noburšu. Starp citu, izgriez ātri sniegpārsliņas no papīra un pieliec pie loga, lai mums būtu īsta Sniega Karalienes valstība." Visticamāk mana mamma nospriestu, ka man ir temperatūra vai uzskatītu šo uzvedību par netaktisku uzvešanos (bērns galīgi izlaidies).

Vēl vairāk – es nezinu nevienu no savas paaudzes, kurš būtu varējis tā pieiet pie vecākiem.
Toties man atmiņā vienmēr ir stāsti par to, kā man "tika no mammas vai vecmammas" par to, ka pārāk skaļi šķirstīju žurnālu stūrī vai nenovācu savas mantas pēc spēlēšanās kastē.

Vienu manu draudzeni rāja par to, ka viņa pa istabu tāpat vien pastaigājās – bez grāmatas! "Vai tu izaugsi par sētnieci?" Citai bija aizliegts mājās spēlēties ar suni: "Trokšņosiet uz ielas. Apģērbies, ņem siksniņu, lai septiņos būtu mājās un te nemaisītos mums pa kājām."

Mēs jau zinām, ka esam pirmā paaudze, kas tērē tika daudz naudas bērnu labā, veltām daudz laika viņu attīstībai un izglītošanai, rūpējamies par bērnu veselību tā, kā mūsu vecākiem, kur nu vēl vecvecākiem, nerādījās ne sapņos (sāp zobs – tevi ved pie zobārsta to izraut, nesāp – ko tur iet. Tagad ir tāda un šāda aprūpe, zobu higiēna divreiz gadā un ortodonts no sešiem gadiem, ka tikai nepalaist garām nepareiza sakodiena veidošanos).

Ir īstais laiks atzīties, ka mēs bieži vien nespējam baudīt spēlēšanos ar bērniem, jo mums pašiem kā bērniem nav bijušas spēles pieredzes ar vecākiem. Lai pagaidām tas ir darbs. Katrs atrod spēkus šim darbam, kad var, un ja neatrod – nevajag sev pārmest.

Par spēli ar bērnu var kalpot trauku mazgāšana, salātu griešana, pakaļdzīšanās pa paklāju (starp citu, lielisks veids, kā mazināt stresu un aizkaitinājumu). Tavam bērnam nebūs atņemta bērnība vai viņš netiks ļoti traumēts, pa ja tu ļoti slikti tēlo transformeri vai neatceries, kā sauc mazo zirdziņu "Mazajā ponijā".

Visticamāk, neviens tuvākajos 20 gados tev nepateiksies par spēlēšanos. Ja nu vienīgi bērni to izdarīs tad, kad paši kļūs vecāki un viņi varēs ar saviem bērniem spēlēties viegli un nepiespiesti.

Kad es pusstundu skraidu aiz meitas pa dzīvokli, iztēlojoties, ka esmu jūras leopards, kurš grib noķert pingvīnu, bet pēc tam tomēr apsēžos iedzert tēju un pastrādāt pie datora, meita iekāpj uz krēsla un man uz pleciem un neapmierināta saka: "Mammu, tu nekad ar mani nespēlējies. Tu tikai sēdi pie datora un raksti savus muļķīgos rakstus! Un dzer savu tēju. Kā tāda akvārija zivs! Bet man vajag tavu uzmanību, kas tu nesaproti? A-e-e-e-e-, b-z-z-z-, tju-tju-tju! To tev saka pingvīniņš, kurš pazaudēja mammu! Pingvīniņš cieš!"

Es izelpoju, noņemu cietēju pingvīniņu no galvas un saku meitai: "Tu zini, mana mamma nekad ar mani zeķubikšu balsī, kuras meitenīte grib vilkt kājās un kuras apvainosies, ja tās pēc vilšanas nenoliks vietā. Mana mamma vienkārši vienkārši man stingri norādīja uzvilkt zeķubikses vai tās nolikt vietā."

"Tie taču bija senie laiki, mammu!" saka mana meita. "Tagad taču ar bērniņiem spēlējas! Un tev jāpārvēršas par jūras leopardu. Bet tavu datoru mēs noslēpsim, lai tas nemaisītu mums spēlēties."
Un tad es ieleju sev vēl tēju. Un domāju – mēs tomēr esam vēl pacietīgākā vecāku paaudze. Agrāk tā nebija.