Mūsdienu 'sarkangalvītes'. Kas sievietes aizved līdz varmākam – 'vilkam'?  (1)

To skaidro geštallerapeite Aļona Blišenko portālā "Gestaltclub".

Nesen supervīzijas grupā es ar kolēģiem izskatīju gadījumu (protams, par to saprotamu iemeslu dēļ nevaru runāt). Veltīšu rakstu analoģijai, kas nāca prātā, analizējot to. Līdz tam šīs pasaku metaforu nebiju spilgti ievērojusi pieredzēs, bet te atklājās tik daudz simbolikas un spilgtu nianšu. Šifrēsim kopā.

Kas ir "Sarkangalvītes", ja mēs dzīvē meklētu viņu prototipus? Tās ir līdz galam nepieaugušas, naivas varones, kas bez izvērtēšanas un neapdomīgi iet savu ceļu – uz šaubīgiem "uzņēmumiem", uz "bīstamām teritorijām", kur var "ganīties vilki".

It kā pirms lēmuma vajadzētu izvērtēt realitāti, izsvērt riskus... Bet... "Cepurītes" tā nedarbojas! Tā kā viņām ir "rozā brilles" un viņas skatās uz pasauli bērna acīm, kas nebūtu piedodami pieaugušajam, viņas tik ļoti uzticas, ka situācija var izvērsties traģēdijā lētticīgai varonei (vilks pasakā, kā zināms, Sarkangalvīti apsteidza un apēda).

Ja lūkot pēc reāliem piemēriem dzīvē, "Cepurītes" ir morālās un fiziskās vardarbības upuri, kas uzstājīgi neredz savos šaubīgajos "personāžos" bīstamus ienaidniekus.

Ja skatās vēl dziļāk, viņās ir ielikta nelaimīguma un upura programma, kas nevis vienkārši pieļauj traģēdiju, bet pat ved uz to.

Kas gan šo programmu ir palaidis?

Vēl būdama pavisam maza, iepazīstot šo pasaku, es (kā vairums bērnu!) biju nesapratnē: kā gan meitenītes mamma varēja sūtīt viņu uz tik šaubīgu pastaigu – uz mežu, kur, kā zināms, ir plēsīgi zvēri? Turklāt – vienu!? Tā mierīgi salikt savai meitai grozā cienastu vecmammai un sūtīt viņu uz mežu (praktiski apēšanai). Vai tiešām viņa tik ļoti nesaprata savu bērnu? Vai arī dzīvoja ilūzijās?
Domāju, ka gan viens, gan otrs. Taču galvenais, protams, ir sekojošais – ja "Cepurīte" izauga par tādu upuri, viņas māte, protams, bija varmāka: vienkārši tā, ne no kurienes par upuriem nekļūst, aiz tā noteikti kaut kas stāv...

Mātes nejūtīgums, nespēja izvērtēt dzīves realitāti, plus "mantotais" nelaimīgā cilvēka iekšējais stāvoklis un sevis nemīlēšana (ar pārnesi uz pašas meitu) – tieši tas aizveda Sarkangalvīti līdz apēšanai... Ne jau speciāli – zemapziņas līmenī. Tā tas parasti arī notiek...

Interneta vidē seksualizēti bērni – kā skrējiens pēc sirsniņām rada riskus

Un pēdējais prototips – pelēkais vilks... Noziedzības un viltus alegorija. Asiņains varonis, kas izmanto nevainīga upura naivumu... Viņš pagadās varones ceļā un kļūst varmācīgs.

Vai vilks ir spējīgs rīkoties citādi? Diez vai, piekritīsiet? Vilks ir personificēts plēsējs, kas ēd vājākos. Vai mums vajadzētu sagaidīt no plēsēja iecietību un žēlastību? Tas būtu bezjēdzīgi. Norīs un aci nepamirkšķinās – tāds nu ir šis radījums. Labāk viņu nesatikt!

Šarla Perro pasakā, pēc labām pasaku tradīcijām, labais triumfē pār ļauno. Taču dzīvē parasti notiek otrādi. Piemērā, kas bija supervīzijā, situācija beidzās slikti. Tāpēc labāk nevazāties ar "plēsējiem". Bet vēl labāk – tikt vaļā no iekšējā upura lomas. Tas iznīcinās upura algoritmu un lauzīs nelaimīguma scenāriju.

Beigas.