Man bija pieci gadi. Kopā ar brāļiem gājām uz veikalu. Nolēcu no pakāpiena un nokritu uz asfalta. Abi ceļgali bija nobrāzti asinīs. Puiši pie brūcēm pielika ceļmallapas un kukaragā aiznesa pie vecmāmiņas. Nesa pārmaiņus, pa ceļam noplūcot jaunas lapiņas. Pie vecmāmiņas manas brūces apmazgāja, uzlika briljantzaļo šķīdumu, apsaitēja ar marles saiti. Un visu laiku murmināja, cik es esmu drosmīga, malacīte, liela, ka nemaz neraudu. Es arī domāju, ka esmu malacīte.
Man bija ļoti žēl sevis. Šīs skumjas es varēju nodot tikai mammai. Jo citi nederēja par „tvertni” manām emocijām. Viņu dēļ es centos būt “gandrīz liela” un “malacīte”.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
