Ar Santas atļauju publicējam viņas pārdomas.
Biju aizbraukusi ar meitu uz pāris dienām pie savas mammas nedaudz atpūsties no ikdienas rutīnas, zinot – kamēr viņa veiks omes pienākumus, man būs vairāk laika sev, nebūs jāgatavo ēst, varēšu pagulēt, palasīt, uzlikt sejas masku utt. Tad kādā laiskā atpūtas brīdī, kamēr meita gulēja diendusu, ar mammu dzērām tēju un runājāmies. Vairāk runāju es – par to, cik sāku justies nogurusi, izpumpēta, sāp rokas un mugura, ka trūkst laika tikai sev, vīram un draudzenēm utt. Mamma mani, protams, uzklausīja, māja ar galvu, izteica dažas mierinošas un uzmundrinošas frāzes, ka būs jau labi... Taču viņas acīs nesaskatīju tik ļoti gaidīto pilnīgas sapratnes pilno "jā, es tevi pilnībā saprotu, man bija tāpat" skatienu. Un tad es viņai pajautāju: "Bet kā tev bija, kad mēs ar brāli bijām mazi? Tev nebija identiski?" Mamma teica apmēram sekojošo – īsti neatceroties, ka būtu bijis smagi, grūti, nogurdinoši, kaitinoši, iztukšojoši utt. Jā, protams, mēs esam paniķojušies, pastrīdējušies, bet tas jau piederas pie lietas, tā jau ar bērniem ir. Viņa to vienkārši pieņēma, ka tā tas ir, ka tas ir viņas pienākums ar to visu tikt galā – gan bērnu audzināšanu, gan mājas soli utt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
