Organizēt dzīvi bez asarām? Kā saprasties ar zīdainīti

Konsultē ģimenes centra “Līna” psiholoģe Dace Čible, sadarbībā ar "GEGE".

Mazulis par savām emocijām mums var ziņot ar smaidu un priekpilnām izpausmēm, kad viņam viss ir kārtībā, kā arī caur raudāšanu un čīkstēšanu, kad viņš ar kaut ko nav apmierināts. Arī bēbīša komunikācija notiek gan neverbāli, gan verbāli, un par valodu pirmajā dzīves gadā mēs saucam arī bērna raudāšanu. Caur to mazulis signalizē, ka viņam ir kāda vajadzība, kas vecākiem ir jāapmierina.

Un apgūt raudāšanas "valodu" mammām un tētiem patiešām ir jāmācās. Mazuļi nepiedzimst ar lietošanas instrukcijām, tāpēc nav vienas receptes, kas strādātu, kad bēbītis sāk raudāt. Iepazīšanās ar mazuli, reaģēšana uz viņa komunikāciju dod bēbītim signālu, ka vecāki (vai piesaistes persona) viņu dzird, saprot un ir līdzās. Jau pirmajā gadā savam mazulim mēs iemācām (vai neiemācām) saukt, ja ir kāda vajadzība, jo uz tevi reaģēs, atsauksies, tevi neignorēs. "Es tevi redzu, es tevi dzirdu, tu man esi svarīgs un man ir svarīgi, kā tu jūties" – šī ir ziņa, ko mammām ar tētiem mazulim būtu jānodod jau pirmā dzīves gada laikā.

Ieteikumus "lai aizmieg pats", "nepieradini pie rokām – izlutināsi", "neskrien uzreiz, kad mazais iečīkstas" un citus šodien psiholoģijas pētījumos apgāztos uzskatus jaunie vecāki ikdienā var saņemt gana bieži. "Ja esam izauguši ar šādiem pamata pieņēmumiem, tie mūsos nostiprinās un tiek pārnesti uz pieredzi arī ar saviem bērniem," norāda Dace Čible.

"Ja mazulis sauc, bet vecāki vai piesaistes persona nereaģē, bērns ar laiku saukt pārstāj, jo saprot, ka tā ir lieka enerģijas tērēšana, un vienīgais, uz ko es varu paļauties, esmu es pats." Un nav būtiski, vai bēbītim ir fizioloģiskas vajadzības (grib ēst, jāmaina autiņbikses, nevar pagriezties sev ērtā pozā) vai emocionālas (esmu sabijies, jo apkārt neviena nav, man ir garlaicīgi, man gribas tikt samīļotam) – ar laiku mazulis pieņem, ka nevienam nerūp tas, kas ar viņu notiek.

Katrā no mums ir kādas pārliecības par to, kādi esam, kāda ir pasaule ap mums, ko varam un nevaram sagaidīt no apkārtējiem, un šīs pārliecības nostiprinās ne tāpēc, ka mamma vai tētis būtu mums stāstījuši, ka tā ir. Tie ir mūsu secinājumi par ikdienā regulāri piedzīvoto.

Arī tad, ja ģimenē ienāk otrais, trešais vai ceturtais un piektais mazulis, ar katru bēbīti ir citādi. Vecākiem, iespējams, būs vairāk variantu, kāpēc mazulis var raudāt, tomēr viens rīcības plāns uz visiem bērniem ģimenē nav iespējams. Svarīgākais, ko atcerēties, ka uz bēbīša saukšanu un raudāšanu vienmēr ir jāreaģē. Ja esam blakus istabā, vispirms atsaucamies ar balsi. Tad aizejam pie mazuļa un paskatāmies, kas notiek, par ko bēbītis raud, jo viņa saukšanai var būt dažādi iemesli. Paskatāmies, kā mazulis jūtas, parunājam ar viņu, pieskaramies, samīļojam galviņu, esam līdzās.

Ja mazulis vēlas tuvību, tad ņemam rokās, tomēr reizēm viņam vienkārši ir garlaicīgi un to izrāda ar čīkstēšanu, dažādām skaņām vēl pirms raudāšanas. "Ja vecāki vai piesaistes persona reaģē uz mazuli vēl pirms skaļām raudām, bēbītis iemācās, ka cilvēki var pievērsties un reaģēt arī tad, ja viņš nebļauj."

Pirmā dzīves gada aktuālās emocionālās vajadzības ir piederības, drošības sajūtas un "es neesmu viens" izjūtas stiprināšana, kopā būšana, pamanīšana. Bēbītim ir svarīgi, ka uz viņa saucieniem būs kāds, kas atbild un bez dusmām spēj pieņemt un apmierināt viņa vajadzības. Pēc pusgada vecuma mazulis vēlēsies kompāniju, būt līdzās, kamēr mamma darbojas, piemēram, virtuvē, lūgs kādu stimulu izpētei, jo interese par pasauli aug ar katru dienu.

Lai arī raudāšana ir bērna pirmā dzīves gada valoda un tā ir svarīga, lai mazulis pastāstītu, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, mēs ļoti bieži no bērna raudāšanas vēlamies izvairīties. Viens no iemesliem tam ir mūsu vecāku reakcija, kad paši bērnībā raudājām. "Ja mums līdzās nav bijuši vecāki, kas uzklausa, atbalsta un pieņem arī mūsu asaras, tā vietā teikuši: "raudāt ir slikti", "beidz raudāt", "nav ko raudāt, muti ciet", tad mūsu pieredze rada pieņēmumu, ka raudot mēs esam slikti un citiem nepatīkam," norāda speciāliste. Un katru reizi, kad saskaramies ar savu bērnu raudāšanu, vecākos ceļas trauksme, jo esam pārliecināti, ka tam tā nevajadzētu būt.

Un otrs iemesls vēlmei, lai bērns neraud, var būt mūsu pārprastā izpratne par labiem vecākiem šodien. "Nereti gadās, ka mammas un tēti domā, ka var noorganizēt savam bērnam brīnišķīgu dzīvi bez nevienas asaras. Tomēr man jāsaka, ka ar to, kurš visu laiku ir tikai priecīgs un smaidīgs, kaut kas nav īsti labi, jo dzīvē nenotiek tikai priecīgi notikumi vien. Ir pavisam normāli, ka arī mazulim kaut kas nepatīk, un kā gan citādāk bērns savas dzīves sākumā var par to paziņot, kā ar raudāšanu?" stāsta Dace Čible.

Tomēr lai apmierinātu sava bērna vajadzības, mammai un tētim ir jāspēj sākumā parūpēties par sevi un uzlādēt pašiem savas baterijas. "Jā, sākumā ir sajūta, ka mamma dzīvo mazuļa dzīvi, tomēr arī sievietei ar bērniņu ir savas vajadzības – gan fizioloģiskās, gan emocionālās," norāda speciāliste. Ja mamma vai tētis ilgstoši ir ar mazu bērnu, visas maņas ir saasinātas, lai dzirdētu, pamanītu, laicīgi reaģētu, un tas prasa daudz enerģijas, ikdienas fonā visu laiku uzturot zināmu spriedzi, ka vecākam jābūt pieejamam. "Tāpat mamma zina – jo ātrāk naktī mazuli pieliks pie krūts, jo ātrāk visi varēs gulēt mierīgi tālāk, tomēr tas nozīmē, ka jāspēj ātri reaģēt un laisties dziļajā miegā un pilnībā atslābt nav iespējams," stāsta Dace Čible.

Kopā būšana ar mazuli, kas pilns ar emocijām, prasa daudz enerģijas. "Ja man nav ko dot, es neko arī mazulim iedot nevaru. Ja es tikai dodu mēnesi no mēneša, vienā brīdī mamma vai tētis sabruks, jo ir ļoti grūti būt blakus, kad esam izsīkuši. Tad nav iespējams savu bēbīti uzklausīt, dot mierinājumu, jo uzvelkamies jau pie pirmā mazuļa raudiena," norāda speciāliste. Tieši tāpēc ikdienā būtu svarīgi meklēt atbildi uz jautājumu, kas ir tās vajadzības, kuru piepildījums šobrīd man pietrūkst visvairāk un domāt, kur meklēt atbalstu, lai šīs vajadzības kaut pa druskai apmierinātu.