Nebūt līdzās dzemdībās ir kā laulāties pa telefonu

Zane Aukstikalne, gaidot dzemdības, pērnvasar bija svārstīgā situācijā – te tēviem aizliedza piedalīties dzemdībās stacionārā, te tomēr atļāva. Šis ir viņas ceturtais bērniņš, un, piedzīvojusi risku, ka vīra varētu nebūt dzemdībās, viņa vairāk izbaudīja un novērtēja viņa atbalstu tajās.

Šoreiz nerunāsim par pētījumiem, ieguvumiem un pārdomu vērtiem momentiem vīrieša atbalstā dzemdībās. Raksta mērķis arī nav pārliecināt par dalību tajās – tas ir dziļi individuāls lēmums.

Mārtiņš: Tik lielu tuvību piedzīvoju tikai trešajās dzemdībās

Stāstu iesāk aizputniece Līga: "Es esmu veselības aprūpes speciāliste un astoņus gadus strādāju slimnīcā Liepājā. Tādēļ, kad uzzināju, ka pandēmijas dēļ liegta iespēja tēviem piedalīties dzemdībās Rīgas Dzemdību namā, man bija skaidrs, ka tam sekos reģionālās slimnīcas. Pirmajās dzemdībās man bija stimulēšana (ar šodienas zināšanām – nepamatota), otrajās zināju, ka to nevēlos, ja vien nav medicīnisku indikāciju, to sarunāju ar līgumvecmāti. Attiecīgi radības bija uz pusi ilgākas. Domāju – šoreiz arī vēlos, lai dzemdības nestimulē, tas nozīmē, ka ilgas stundas būs jāpavada vienai. Ko es darīšu visu to periodu? Pie manis ik pa laikam kāds ienāks "skafandrā", bet citādi būšu viena! Ar šīm pārdomām panikā uzmācos vīram... Vēl no kolēģes slimnīcā uzzināju – ja ir aizdomas par Covid-19, bērns no mātes jāšķir, līdz noskaidro analīžu rezultātus. Ja tie ir pozitīvi, pie bērna nelaiž (šobrīd māti un bērnu nešķir, pat ja ir Covid-19 pozitīvs rezultāts – aut.). Es jau kļuvu depresīva."

Turpina Mārtiņš: "Manī iezagās bezcerības sajūta, jo likās – tiek atņemta ļoti svarīga iespēja būt klāt brīdī, kur, pēc manām domām, jābūt klāt par tūkstoš procentiem. Visgrūtākajā no sievas dzīves brīžiem un vienā no maniem svarīgākajiem dzīves momentiem kā tēvam. Esmu bijis līdzās abu pirmo bērnu dzimšanā... Nebūt klāt fiziski dzemdībās ir kā laulāties pa telefonu. Es ļoti izjutu Līgas satraukumu, jutos bezspēcīgs situācijas priekšā."

Kādi Līgas draugi, dzirdējuši viņas bažas, teica – atsūtīs mājdzemdību vecmātes Kurzemē kontaktus. "Viņi izstāstīja savu trīs mājdzemdību pieredzi, noklausījos to un sapratu: laikam esmu gatavāka dzemdēt mājās, nekā viena slimnīcā. Jau gaidot otro bērnu, lasot grāmatu "Gaidības un radības ar prieku", biju aizdomājusies, ka gribētu dzemdēt mājās. Taču grūtniecības sarežģījumu dēļ šo domu atmetu. Vēl, burtiski pāris dienas pirms šīm dzemdībām, mēs bijām kristīgā nometnē, kur vairākas ģimenes dalījās savā mājdzemdību pieredzē. Pēkšņi es šos – reālu cilvēku – stāstus uztvēru kā normālus. Likās – tik jauki un mīļi... Tajā brīdī vēl gan neaizdomājos, ka pati varētu dzemdēt mājās. Vēl 13. martā, kad gāju gulēt, bubināju mazajam pie sevis: "Dzimsti šodien, Liepājas slimnīca vēl nav aizslēgta tētiem, tu vari paspēt..."