Mīlestība ir jānopelna. Un vēl trīs meli no mātēm, kurām ir grūtības mīlēt  (2)

Šīs taktikas savā grāmatā par to, kā atgūties meitām, kuras nav izjutušas mātes mīlestību "Daughter Detox – recovering From Unloving Mother And Reclaiming Your Life", raksta tās autore Pega Strīpa. Raksts publicēts žurnālā "Psychology journal".

Vecāki vada bērna pasauli, mēs mācāmies no vecākiem "patiesības" par pasauli, kā tajā ir veidotas attiecības.

Lūk, saraksts, kādi vārdi un attieksme var kaitēt meitas psihei!

Meitas, kuras jutušās nemīlētas, aprakstījušas stratēģijas, kuras bērnībā izmantojušas, lai burtiski izvēlētos mīlestību – nest mājās labas atzīmes, palīdzēt darbos mājās, censties nekādi nesāpināt māti. Taču ar to vienmēr bijis par maz. No tā viņas iemācījušās rūgtu patiesību par to, kas ir mīlestība un kā to iegūt – to var iegūt ar maģiskas formulas palīdzību. Tikai šo formulu nekādi neizdodas atrisināt – mīlestību nekad viņām nedod tāpat vien un, galu galā, viņās vienmēr kaut kā ir par maz, viņas ir nepietiekami labas, lai attaisnotu mīlestību.

Kaut ko līdzīgu izjūt bērni, kuri auguši ar brāli vai māsu, kuram ticis vairāk mātes uzmanības. Parasti tādi bērni pieaugušā vecumā neuzticas tiem, kuri viņus mīl vienkārši tāpat vien, bez jebkādiem nosacījumiem. Tā vietā, lai beznosacījumu mīlestība viņus piepildītu ar prieku, tā viņos paaugstina trauksmi, un viņi pastāvīgi tajā meklē kādu "zemūdens akmeni".

Visi bērni kļūdās – pazaudē vai salauž kādu mantu, aizmirst noteikumus, kaut ko dara ne tā. Taču mātes, no kurām bērni nejūt mīlestību, norāda, ka vainīgs ir bērns, nevis viņa uzvedība. Piemēram, mātes traktējumā vāze no meitas rokām izkrita nevis tāpēc, ka ārā bija slapjš laiks un tāpēc tā izslīdēja meitai no rokām, bet tāpēc, ka viņa ir stulba, neveikla vai bezatbildīga. Meitas jaunais sarkanais džemperis ir pazudis no plaukta un tas ir pierādījums viņas nepateicībai un tam, ka meita nav pelnījusi skaistas lietas. Katra kļūme kļūst par personīgo kļūdu un tiek uztverta kā meitas bezjēdzības izpausme. Šie vārdi nosēžas meitas zemapziņā un kļūst par viņas iekšējo kritiķi, tas ir kā zemapziņas koris, kurš pastāvīgi viņai atgādina, ka viņa nav nekā vērta un nav pelnījusi laimi.

Šis apgalvojums ne tikai apstiprina mātes varu, bet arī norāda uz ideju par to, ka meitas jūtas un domas nav tā vērtas, lai tās uztvertu nopietni. Šo vēstījumu nereti pauž tādi vārdi kā "man neinteresē, ko tu tagad domā" vai "tas, ko tu jūti, nav pareizi". Šādi vārdi ļoti ātri liek meitai iemācīties neuzticēties sev un tam, kā viņa uztver notiekošo.

Šādai meitenei vēlāk var rasties situācijas, kad viņa jūt – kaut kas nav tā, viņa uztraucas, teju vai jūk prātā. Taču ir pārliecināta, ka tas, ko viņa jūt un dzird, patiesībā nav. Tas ir iekšēja konflikta veids, kas rada destrukciju. Šāda mātes rībība ir pretēja tam, ko dara mīloša māte – cenšas atzīt sava bērna jūtas. Greizo iekšējo paternu vēlāk ir grūti pārveidot.

Kauns ir pats netīrākais ierocis mātēm, kurai ir grūtība mīlēt. Diemžēl tieši to viņas bieži izmanto. Tas ir īpašs emocionālās ievainošanas veids – pazemot bērnu, liekot viņam kaunēties no savām jūtām un ievainojamības, lai pārliecinātu, ka viņa ir ne tikai liela, bet arī laba meitene.

Meitas, kurām ir izjauktas attiecības ar ēdienu un ir cita pašiznīcinoša uzvedība, piemēram, sevis graizīšana, bieži saka, ka bērnībā viņām nācās nomākt savas jūtas, lai izbēgtu no noniecināšanas vai pazemošanas no mātes, brāļiem vai māsām.