Starp partneri un bērniem. Kādas ģimenes izjukšanas un jaunas veidošanās stāsts  (1)

Sākums bija iedvesmojošs. Anna un Jānis satikās kādā draugu saietā un iemīlējās, viņiem abiem patika pārgājieni un deviņdesmito gadu mūzika, bija kopīgi draugi, pasākumi, piektdienu vakaros viņi devās uz vecpilsētas krodziņiem, brīvdienās pārgājienos vai izbraucienos ar auto. Tad viņi sāka dzīvot kopā īrētā dzīvoklī. Sievieti kaitināja izmētātās zeķes, vīrieti – nenomazgātie trauki un tukšais ledusskapis, tomēr ar laiku viņi iegādājās trauku mašīnu un reizi nedēļā brauca kopā iepirkties, istabas stūrī iedzīvojās speciāls grozs netīrajām zeķēm. Annai un Jānim dabiski izveidojās kopīgs dzīves ritms, savs slengs – kodētie vārdiņi, ar kuru palīdzību nodot īpašus vēstījumus, joprojām viņi klausījās deviņdesmito gadu mūziku, tikās ar draugiem un devās pārgājienos. Līdz kādu dienu Anna atklāja, ka ir stāvoklī un viņiem gaidāms ģimenes pieaugums.

Tik tālu viss kā pasakā. Šim pārim ir kopīgi ieradumi, drošas attiecības, piesaiste, viņi ar laiku ir iemācījušies uzticēties viens otram, strīdi, kas beigušies ar salabšanu un jauniem risinājumiem, radījuši zināmu uzticēšanos šīm attiecībām, vienam pret otru, divu gadu laikā viņi ir stiprinājuši savas attiecību saites, stiprinājuši "mēs" sajūtu. Bērniņš ienāk šajā attiecību sistēmā, un, neskatoties uz visām grūtībām, ko piedzīvo jaunie vecāki, viņi mācās tikt kopīgi galā ar jaunajiem izaicinājumiem.

Kad piedzimst pirmdzimtā meitiņa Annija, Jānis sāk arvien vairāk strādāt, lai nodrošinātu ģimeni, Anna cenšas būt laba mamma un velta visu savu laiku un uzmanību meitiņas audzināšanai. Tomēr brīvdienās viņi arvien vēl dodas nelielos pārgājienos, nu jau kopā ar meitiņu. Drīz vien piesakās arī otra meitiņa, Jana. Anna ir priecīga, tomēr vienlaikus iekšēji sāk gruzdēt neapmierinātība, šķiet, ka visas rūpes par bērniem un māju gulstas uz viņu vienu pašu, Jānis arvien mazāk iesaistās bērnu audzināšanā, bet vairāk strādā. Anna jūt, ka ar partneri attālinās viens no otra, tomēr ikdienas steigā nav laika meklēt kādus risinājumus.

Otrā meitiņa ienāk jau ģimenē, kurā ir izveidojušās savas tradīcijas, ieradumi, savs veids, "kā mēs darām lietas", kā pavadām brīvdienas, kā svinam svētkus, kā risinām strīdus situācijas. Vienlaikus spriedze partnerattiecībās pieaug.

Meitenes jau ir paaugušās, uzsākušas bērnudārza gaitas, Anna atsākusi strādāt un mēģina to apvienot ar bērnu izvadāšanu pa pulciņiem. Labi, ka palīdz mamma. Jānis ir noguris no Annas mūžīgajām sūdzībām un pretenzijām, arvien biežāk līdz vēlam vakaram uzturas darbā, brīvdienās parādās neplānoti komandējumi, līdz Anna uzzina par Jāņa paralēlajām attiecībām. Anna jūtas nodota, bailes par to, ka viņas dzīvē varētu atkārtoties vecāku scenārijs, ir kļuvušas par realitāti. Jānis viņu ir nodevis. Viņa nolemj, ka nebūs tāda pati kā viņas mamma un necietīs vīra sānsoļus, tādēļ sakravā mantas un ar meitenēm pārceļas pie vecākiem uz privātmāju.

Jānis ir uzsācis jaunas attiecības, viņš jūtas kā lidojumā, Samanta "nezāģē" viņu, neko neprasa, priecājas par visu, ko viņš dara, Jānis beidzot jūtas novērtēts. Viņš piekrīt Annas prasībai par šķiršanos. Viņi vienojas, ka meitenes nedēļas nogales pavadīs pie tēta, bet darbdienās dzīvos kopā ar mammu vecvecāku mājā.

Bērnībā pieredzētie attiecību scenāriji ietekmē to, kā uztveram situāciju, kādu tai piešķiram nokrāsu, dažkārt arī to, kādus lēmumus pieņemam. Ja vecāki nav mācējuši risināt attiecību problēmas, izmantojuši "strausa taktiku", nereti arī nākamajām paaudzēm rodas grūtības risināt sasāpējušus jautājumus, atklāti runāt par savām jūtām, vajadzībām, prasmes komunicēt par tām. Anna un Jānis izlēma iet katrs tālāk savu ceļu, vienlaikus attiecību problēmas, kas bija samilzušas pēdējo gadu laikā, tā arī netika atrisinātas un izrunātas. Anna un Jānis kā vecāki vēl arvien rūpējas par bērniem.

Brīvdienās Jānis meitenes ņem pie sevis. Viņi kopā jautri pavada laiku, dodas braucienos, pārgājienos, pa ceļam klausās deviņdesmito gadu mūziku, dažreiz viņiem pievienojas Samanta. Tomēr Samantai neveidojas kontakts ar meitenēm. Viņu arī kaitina deviņdesmito gadu mūzika un meiteņu un Jāņa kopīgie muļķīgie joki. Kad vakarā visi atbraukuši mājās, iegāžas dīvānā pie televizora, meitenes ir kā pielipušas Jānim, savukārt Samantai ir sajūta, ka viņai pat uz dīvāna vairs nav vietas, viņa jūtas absolūti lieka un atstumta šajā kompānijā. Kad Samanta par to mēģina runāt ar Jāni, viņš rausta plecus un saka, ka viņa pārspīlē. Tie ir tikai bērni, un viņš ar tiem grib labi pavadīt laiku. Katru nedēļas nogali Samanta gaida kā ar zobu sāpēm. Labi, ka pa nedēļu ir zināms miers un dažreiz brīvdienās izdodas pierunāt Jāni doties kaut kur arī bez bērniem.

Šī situācija izgaismo "savējo un svešo" efektu, ko piedzīvo partneri un bērni visās saliktajās ģimenēs. Nav svarīgi, vai bērni atbrauc tikai brīvdienās vai dzīvo 24/7 kopā ar vienu vecāku un viņa jauno partneri, vecāks visbiežāk būs vienā skalas galā kā "savējais", savukārt viņa partneris, visticamāk, nokļūs skalas otrā galā kā "svešais". Katru reizi, kad bērns ienāk istabā un dodas pie sava vecāka ar jautājumu vai savu sakāmo, vecāks kļūst par "savējo", bet viņa partneris – par "svešo" jeb autsaideru. Un tas rada papildu spriedzi partnerattiecībās, kurām tāpat jau ir mazāk stabili pamati, jo, no vienas puses, ir ierobežotas iespējas attiecībā uz laiku divatā, no otras puses, iepriekšējā partnerattiecību pieredze nereti liek būt rezervētākam arī jaunajās attiecībās. Dažkārt, runājot par partnerattiecību nozīmību, var dzirdēt šādu frāzi: "Partneri nāk un iet, bet bērni ir uz mūžu." Jaunajās partnerattiecībās tiek ieturēta lielāka distance, lai pasargātu sevi no sāpēm un vilšanās, kas vienlaicīgi šīs attiecības padara jutīgākas pret dažādiem satricinājumiem.

Kā noregulēt šo savējo/svešo efektu? Pirmkārt, atzīt, ka jaunais partneris pievienojas jau esošai sistēmai, kurā attiecību musturi jau ir iesakņojušies un tradīcijas, paradumi izveidojušies, un ka šī polarizācija – savējais/svešais – eksistē un ir daļa no normālas lietu kārtības. Mācīties atpazīt šo efektu un runāt par to ar partneri. Mēģināt iejusties partnera ādā, meklēt kopīgus risinājumus, vienlaicīgi pieņemot, ka šī polarizācija lielākā vai mazākā mērā būs klātesoša visu laiku. Pat tad, kad bērni izaugs lieli un ieradīsies pie jums ciemos vai ielūgs jūs uz savām kāzām. Viss, ko varam ietekmēt, – intensitāti, kādā šī polarizācija notiek un kā mēs noregulējam ar to saistītās sajūtas.

Visbiežāk tas partneris, kurš nonāk "svešā" lomā, jūtas atstumts, viens, savukārt tas partneris, kas ir "savējo" lomā, jūtas, ka viņu rauj uz pusēm starp diviem cilvēkiem, ko tas mīl, – partneri un bērnu.
Atgriežoties pie piemēra ar Jāni un viņa bērniem, ir skaidrs, ka Jānis pavada laiku ar savām meitenēm, kā ieradis, savukārt Samanta jūtas viena, it kā izstumta ārpusē, ko, iespējams, paspilgtina viņas pašas bērnības pārdzīvojumi, kad viņa ir jutusies nevajadzīga vai atstumta. Turklāt kļūst neskaidra viņas loma, un tas atgādina arī par Jāņa attiecībām ar Annu, kas līdz galam nav pabeigtas.

Vienlaikus meitenes brīdī, kad Samanta čubinās ar tēti, arī jūtas kā "svešās", jo viņu teritorijā notiek ielaušanās, jūtas apjukušas un nezina, kā reaģēt. Iespējams, kāda no viņām ar savu uzvedību mēģinās pārslēgt tēta uzmanību, piemēram, apsēžoties tētim blakus. Atsevišķa raksta vērta tēma ir par bērnu lojalitāti vecākam, kura šobrīd nav klāt.

Nesakārtotas iepriekšējās attiecības kļūst ne tikai par ēnu jaunajās attiecībās, bet arī par traucējošu faktoru bērnu labsajūtai, kā arī grūtāks ir visu iesaistīto personu starpperiods no pārmaiņām uz stabilu situāciju. Jo vairāk pabeigtas un sakārtotas ir iepriekšējās attiecības, jo labāk un brīvāk jaunajās attiecībās jūtas gan partneri, gan attiecīgi arī bērni.

Jāņa, Samantas un meiteņu tālākie attiecību attīstības scenāriji var būt visdažādākie. Viss atkarīgs no tā, kā abi partneri risinās šo situāciju, cik lielā mērā būs gatavi strādāt ar sevi, savām attiecībām, savstarpējās komunikācijas prasmēm. Tomēr pirmais solis, kas varētu uzlabot attiecības, ir nodalīt laiku, ko Jānis pavada tikai ar meitenēm, no laika, ko Jānis pavada ar Samantu. Un ieplānot laiku, ko Samanta varētu pavadīt kopā ar meitenēm, darot kaut ko, kas meitenēm varētu būt interesanti. Pārim ir dabiski vēlēties ātrāk noregulēt situāciju, taču katrs spiediens rada pretspiedienu. Attiecībām saliktajā ģimenē nepieciešams daudz vairāk laika, tās veidojas pakāpeniski.

Šoreiz mums viss izdosies...

Anna vecāku sapulcē iepazinās ar Mareku, kurš kā vientuļais vecāks audzina meitu Anniju, Annas jaunākās meitas, Janas, klasesbiedreni. Attiecības attīstījās strauji, un Anna ar Mareku nolēma apvienoties, jo abi ilgojas pēc ģimeniskuma sajūtas, kā arī tīri praktiskā un materiālā ziņā kopā dzīvot ir izdevīgāk – visas trīs meitenes mācās vienā skolā. Anna ar meitām pārcēlās pie Mareka un Annijas. Jau pēc neilga laika jaunie partneri atklāja, ka meitenes nespēj atrast kopīgu valodu un nereti izceļas konflikti. Annija sabotē kopīgos pasākumus, ieslēdzoties savā istabā. Nepārrunājot ar Annu, Mareks Annijai dzimšanas dienā uzdāvina ļoti dārgu telefonu, un tagad Annija pārsvarā dzīvo ar "degunu telefonā", kas pastiprina konfliktus ar Annu un Annas meitenēm, kuras, kā tas bija ierasts jau agrāk, iesaistās gan kopīgā ēst gatavošanā, gan mājas kārtošanā. Atmosfēra mājā pamazām kļūst nokaitēta.

Nereti partneri, apvienojot ģimenes, cer uz jaunu laimīgu sākumu, zīmē savā galvā laimīgas ģimenes vīzijas, tomēr realitātē tas, kas abiem partneriem ir laime un ieguvums – viņu attiecības un mīlestība –, bērniem var tāds nebūt. Simpātijas un draudzība starp bērniem drīzāk ir izņēmums nekā kaut kas pašsaprotams. Viens ir draudzēties skolas solā, kas cits – katru dienu būt blakus un saskarties ar dažādu uztveri, ieradumiem, dažādu uzvedības un sadzīves kultūru. Tradīciju, disciplīnas un noteikumu kolīzija ir neizbēgama. Turklāt bērniem šis ir vēl viens satricinājums, jo liek atkal saskarties ar realitāti, ka viņu vecāki nav kopā. Bērniem atšķirībā no pieaugušiem, kuri veido partnerattiecības, balstoties uz savstarpējām simpātijām un pievilkšanos, šādas motivācijas nav, un tas ir jāatzīst. Savukārt bērns, kura teritorijā notiek izmaiņas, to vispār var izjust kā iebrukumu un kārtējo zaudējumu. Rezultātā jaunie partneri var būt patiesi izbrīnīti par bērnu "skābajām" sejām un entuziasma trūkumu saistībā ar jaunās dzīves uzsākšanu. Redzot, ka bērni nejūtas labi, viens no partneriem vai pat abi var izjust arī vainas sajūtu, mēģinot to kompensēt ar dārgām dāvanām vai kā citādi.

Vēl nesaskaņas pāra attiecībās var veicināt šāds aspekts – vecāks, kurš kādu laiku ir dzīvojis ar bērnu kā vientuļais vecāks, ir pieradis izlemt svarīgākos jautājumus viens vai aprunājoties ar bērnu. Ieraduma varā viņš var tupināt tādā pašā garā, savukārt otrs partneris to var uztvert kā zīmi, ka nav svarīgs, ka ar viņa viedokli nerēķinās. Kopīga lēmumu pieņemšana par būtiskiem jautājumiem varētu būt viens labs solis, kā mazināt polarizācijas efektu un "svešos" pabīdīt skalā tuvāk punktam "savējie".

Veidojot partnerattiecības saliktā ģimenē, noteikti nevajadzētu paļauties uz stihisku procesu, uz to, ka lietas pašas sakārtosies, konflikti paši atrisināsies. Jārēķinās, ka "mēs" sajūta rodas daudz lēnāk un tās veidošana prasa laiku un apzinātu piepūli. Annai un Marekam svarīgi stiprināt pamatus – savstarpējo uzticēšanos un partnerattiecības. Tādēļ nepieciešams rast laiku, ko var pavadīt tikai divatā, darot lietas, kas abus iepriecina. Pat ja šķiet, ka to izdarīt ir sarežģīti, 30 minūtes nedēļā ir minimums, ko veltīt tam, lai pārrunātu savstarpējo attiecību jautājumus.

Te daži jautājumi, par kuriem vērts domāt un kurus ieteicams apspriest ar partneri:

– pienākumu sadale un noteikumi mūsu kopīgajā mājā;
– lēmumu pieņemšana;
– budžeta veidošana un sadale;
– jaunu tradīciju ieviešana un uzturēšana;
– laika pavadīšana kopā kā pārim, laiks ar bērniem u. c.?

Bez partnerattiecību tiešas stiprināšanas nepieciešams arī iedziļināties tajā, kas notiek ar Anniju un abām Annas meitām. Saliktā ģimene – tās ir lielas pārmaiņas bērnu dzīvē, tādēļ, pat ja bērns šķietami distancējas, viņam ir nepieciešama īpaša uzmanība un gādība. Bērnu drošības sajūtu var stiprināt caur vecāku un bērnu attiecībām, pavadot nedalītu laiku ar saviem bērniem, atzīstot viņu sarežģītās jūtas, pēc iespējas nodrošinot savu klātbūtni un akceptu. Tas noteikti uzlabos klimatu mājās un līdz ar to mazinās spiedienu un nesaskaņas partnerattiecībās.

Noslēgumā – dzīve saliktajā ģimenē ir pārsteigumu pilna. Sajūtas varētu būt līdzīgas, kā laivojot pa strauju upi, kur nekad nezini, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena. Turklāt šis ceļojums ir uzsākts kopā ar kādu, kas tev ir svarīgs, un vienlaicīgi laivā atrodas arī pasažieri, kurus, iespējams, tu nemaz neizvēlējies un kuru rīcību tev grūti prognozēt. Katra saliktā ģimene ir unikāla, un diemžēl nav vienas laimīgu attiecību formulas, tomēr, ja zinām nedaudz vairāk par iespējamiem zemūdens akmeņiem un iepazīstam kompāniju laivā, ceļojums var kļūt baudāms un vēlāk atmiņām bagāts.