'Dīdīšanās arī ir mācību daļa'. Kas tā tāda – pašvadīta mācīšanās?

Ko īsti nozīmē termins "pašvadīta mācīšanās", skaidro psihologs, Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas lektors, pētnieks Edmunds Vanags: "Tas ir mācīšanās process, kuru vada cilvēks pats jeb tas, kurš šo mācību vielu apgūst. Viņam nav vajadzīgs skolotājs vai instruktors, bet viņš pats patstāvīgi vada šo procesu – gan uzdod sev, gan atprasa uzdevumus, novērtē, kā ticis galā ar tiem un ar problēmām, kas radušās procesa laikā."

Hm, bet kāpēc tad vajadzīga skola un skolotāji? Edmunds Vanags uzsver – skola ir lieliska iestāde, kur izveidots sistemātisks mācīšanās process: "Un skolā var ļoti veiksmīgi iemācīt bērnam pašvadītu mācīšanos, turklāt sākt to attīstīt jau pirmajās klasēs."

Piemērs: domās vai uz papīra (kā katram ērtāk un vieglāk pēc tam darboties) izplānošu, cik ilgu laiku veltīšu grāmatas (vai tikai vienas nodaļas) izlasīšanai. Lasot ik pa brīdim apstāšos un pavaicāšu sev, vai viss ir skaidrs vai tomēr, piemēram, kāda vārda nozīme jāpameklē vārdnīcā. Kad grāmata vai nodaļa izlasīta, pārjautāju sev vai ar jautājumu palīdzību noskaidroju, vai izlasītais tiešām ir apgūts.

Ir skaidrs, ka ikviens skolēns tiek iekļauts vispārējās izglītības sistēmā, un to, ko viņš mācīsies, nosaka skola. Kā atzīst Edmunds Vanags, mācību saturs ir skolas noteikts, bet "pašvadīta mācīšanās var notikt arī ārpus skolas, piemēram, interešu izglītībā".

Un tomēr iepriekš minētās trīs galvenās sastāvdaļas, kuras veido pašvadītu mācīšanos, var izmantot katrs bērns, kaut vai apgūstot pirmsskolas mācību vielu bērnudārzā. Psiholoģijas pētnieks uzsver, ka tas ir pedagoģisks jautājums, jo "pedagogs vislabāk sapratīs, ko, kurā vecumposmā un cik daudz var ļaut darīt pašam. Ir skaidrs, ka pašvadītu mācīšanos nevar apgūt ne pirmajā klasē, ne vienā dienā, tas notiek visu 12 gadu garumā, skolēnam pakāpeniski kļūstot neatkarīgākam."

Tie esam mēs, pieaugušie, kuri to parādām ar savu piemēru. "Bērni modelē un atkārto visu, ko dara pieaugušie. Tā viņi iemācās valodu un visas pārējās lietas," saka Edmunds Vanags un piebilst, ka, saprotams, vispirms jau bērni atdarina vecākus, kuri gan lielākoties veic lietas, kas nav saistītas ar mācībām. Taču pat šķietami vienkāršās ikdienišķās lietās mazais var novērot vadītu darbošanos. Piemēram, mamma vadīti gatavo ēst, pati vada mājas uzkopšanas norisi, jo neviens nenāk un nesaka viņai, kas un kā tagad darāms. Vai tētis pašvadīti iestāda koku dārzā, nomazgā mašīnu u.tml. "To visu bērns redz jau no mazām dienām, un kaut kādā mērā to var attiecināt uz pašvadītas mācīšanās apguvi," bilst speciālists.

Tiešu mācību norisi, kuru vada pieaugušais, bērnam ir iespēja novērot klasē. Skolotāja parāda un pastāsta, kā iespējams vadīt mācīšanos. Pavisam vienkāršs piemērs – stundas sākumā uz tāfeles vai burtnīcā tiek uzrakstīts šīs stundas mērķis un tad tiek atbildēts uz jautājumu, vai man ir viss nepieciešamais, lai šo uzdevumu izpildītu. Ja ir uzdevums uzzīmēt uz papīra vienādmalu trijstūri, šim nolūkam būs nepieciešams lineāls, zīmulis, dzēšgumija. "Tā ir plānošana," saka Edmunds Vanags, "tāpēc pirmais svarīgais posms pašvadītas mācīšanās apgūšanai ir laba iespēja novērot, kā pieaugušais to dara. Un ir svarīgi, ka skolotājs to apzināti demonstrē, piemēram, skaļi domājot, kas ir neatņemama sastāvdaļa, jo pašvadīta mācīšanās lielākoties notiek prātā. Domās es sev uzdodu jautājumus, pārvaicāju, analizēju... Tās ir lietas, ko nevar novērot no malas, jo mēs neredzam, kā citi domā. To var padarīt redzamu tikai tad, ja skolotājs bērnam saprotamā valodā skaļi komentē savu domu gaitu."

Ja pirmajās klasēs bērns vēl tikai apgūst pašvadītas mācīšanās principus un tas notiek ciešā skolotāja vadībā, varbūt pat dažkārt iesaistot vecākus, ja nepieciešams, tad ar katru nākamo mācību gadu aizvien vairāk skolotājs uztic bērnam pašam izplānot un novērtēt dažādus uzdevumus. Pirms tam gan pedagogam ir jāpārliecinās, ka viņa skolēni tiešām ir sapratuši, kas un kā jādara. "Līdz vienā brīdī skolotājs tikai novēro un skolēns kļūst patstāvīgs mācīšanās procesā, jautājot kaut ko tikai tad, ja nepieciešams," norāda psihologs un turpina: "Tas lielais uzdevums skolai ir iemācīt bērnam pašvadītu mācīšanos kā labu ieradumu, kas vēlāk būs noderīgs arī dzīvei. Viņš pratīs nopietnas lietas darīt plānveidīgi, sekojot līdzi un spējot novērtēt, cik labi kaut kas sanācis. Tā cilvēks pats no savām kļūdām, no savas darīšanas mācās. Ne velti ir sakāmvārds: darbs dara darītāju."

Pārlieku liela kontrole, komandēšana no vecāku puses bērnam mazina vēlmi darboties pašam un līdz ar to arī nobremzē pašvadītas mācīšanās prasmes apguvi. Protams, runa nav par atsevišķiem gadījumiem, kad vecāks sarāj savu atvasi par kādu sasistu vāzi vai piededzinātu olu uz pannas, taču, ja tas notiek regulāri un bērnam netiek dota iespēja pašam kaut ko darīt, viņš var pierast pie šīs situācijas un kļūt bezpalīdzīgs vai atkarīgs no vecākiem.

Edmunds Vanags saka: "Var jau saprast arī vecākus, kuriem bieži ir sāpīgi noraudzīties, kā bērns kļūdās. Īpaši, ja viņš kaut ko sabojā, nepareizi uzraksta... Ļoti bieži tādos gadījumos vecāki uzreiz pārņem vadību. Sākumposmā, kad bērns vēl tikai sāk apgūt darīt lietas pats, ir labi, ja vecāki ar savu darbošanos parāda piemēru, kā tad tiešām ir veicams šis uzdevums, bet atvērts ir jautājums – kurā brīdī bērns tomēr sāks pats to darīt. Ja šis vecāku palīdzēšanas posms ieilgst, tad bērnam nav iespēju pašam kļūdīties un no savām kļūdām mācīties." Psihologs uzsver, ka kļūdas ir ļoti vērtīgas mācību procesā, nevis kaut kas slikts, kā to paģēr mūsu kultūras īpatnība. "Kļūdoties mēs ļoti vainojam sevi, bērnus un citus, bet mācīšanās procesā kļūda ir normāla sastāvdaļa. Ja es kaut ko nepareizi izdaru, tad skatos, kāpēc tā noticis, un domāju, ko varētu darīt citādi. Savukārt, ja cilvēkam nav iespēju izvērtēt savu kļūdu un viņš tikai saņem kritiku par to, nevis skaidrojumu, ko nākamreiz varētu darīt citādi, viņš arī neiemācās darīt lietas citādi un vienmēr atkārto šo kļūdu," norāda Edmunds Vanags. Viņš piebilst, ka ir divas galējības: viena, kad vecāki vispār neiejaucas mācību darbā un visu atstāj pašplūsmā, bet bērnam ir nepieciešama vecāku iesaiste, īpaši pirmajās klasēs un īpaši pandēmijas laikā. Otra – pārmērīga kontrole un visa izdarīšana bērna vietā. "Kā vienmēr, veselīgais ir kaut kur pa vidu," teic psihologs.

Vajadzētu būt tā, ka mēs, vecāki, esam tie, kuri vislabāk pazīstam savu bērnu, zinām viņa vajadzības, spējas un nespējas, un mums ir skaidrs, kā vislabāk, vispiemērotāk palīdzēt savam bērnam. Kā saka Edmunds Vanags, vecākiem ir svarīgi ieraudzīt bērna vājās vietas un viņu stiprināt: "Ja bērns ļoti pārdzīvo savas kļūdas, tad viņam nepieciešams atbalsts. Ir labi, ja kādreiz mamma vai tētis pastāsta, ka arī viņam skolā daudz kas nesanāca. Bērnam ir ļoti dzīva sajūta, ka viņš ar kaut ko netiek galā, turklāt viņam šķiet, ka visi pieaugušie ar to labi tiek galā un tā ir bijis vienmēr. Tikai viņš ir neveiksminieks. Tā ir briesmīga sajūta."

Kā mēdz teikt, kļūdīties ir cilvēciski, un nav jābaidās vai jākautrējas atzīties savam bērnam, ka arī tu kā pieaugušais mēdz uztraukties, baidīties vai kļūdīties. Pastāsti, ko tu dari, ko domā tādos gadījumos. "Tā bērnam var iemācīt regulēt savas emocijas. Jāatceras, ka vispostošākā ir nepalīdzoša vecāka attieksme," uzsver speciālists.

Vēl kāda svarīga patiesība, par kuru bieži aizmirstam, – dīdīšanās arī ir mācīšanās daļa! Iespējams, tavs bērns ar kustību palīdzību sevi nomierina, turklāt mazais skolēns šādi arī mācās koncentrēties. "Bērni ne tikai apgūst mācību vielu, bet arī mācās mācīties. Šī prasme nerodas pati no sevis, turklāt uzreiz pirmajā klasē. Bērns vēl nepratīs noturēt uzmanību, klausīties vai tikko grāmatā izlasīto apsvērt domās, vizualizēt to. Visas šīs prasmes ir jāapgūst, un tas notiek ļoti lēnām," psihologs aicina pievērst uzmanību šīm svarīgajām niansēm un atcerēties arī to, ka nereti vecāku vai skolotāju norādes it nemaz nepalīdz bērnam. Piemēram, pasakot "esi uzmanīgāks!". Ko tas nozīmē? Kā būt uzmanīgākam? Bērns saprot šo vārdu nozīmi – vecāks grib, lai man nav kļūdu. Bet – kā to izdarīt, ja rokas pašas dīdās un pildspalva slīd pa to papīru? Kā būt uzmanīgākam?

Šie daudzie jautājumi neradīsies skolēnam, ja vecāki vai pedagogs pateiks, parādīs, kā to izdarīt. Varbūt jānovāc viss liekais no galda, lai netraucētu bērnam koncentrēt savu uzmanību burtnīcai un mācību grāmatai. Iespējams, blakus telpā ir par skaļu mūzika, bet kādam roka uz galda jātur citādi. Katra situācija var būt ļoti atšķirīga, līdz ar to arī tās risinājumi, taču svarīgi norādīt skolēnam konkrēti paveicamo, lai viņš tiešām spētu būt uzmanīgāks.

Sarunas beigās Edmunds Vanags vēl uzsver, ka katram bērnam ir savs pašvadītas mācīšanās līmenis, ko viņš ir spējīgs attīstīt ar pieaugušā atbalstu: "Jānovērtē savs bērns, jāredz, ko viņš var, un jādod iespēja attīstīt un stiprināt šīs prasmes."