Man nepatīk, kā izskatos bildēs un video. Kāpēc?  (2)

Par to stāsta psiholoģe Inese Paršina portālā "b17".

"Mazmeitiņ, paskaties, kādas tavai draudzenei taisnas kājas. Kad izaugs, patiks puišiem. Bet tavējās kājas ir īsas un līkas. Kad stāvi, saspied ceļgalus kopā" – tādu padomu astoņgadīgajai mazmeitai deva vecmamma. Meitenīte paskatījās uz draudzenes kājām, pēc tam uz savām un sajuta, kā sāk degt vaigi. Viņai kļuva kauns. Savā istabā meitene visu vakaru pētīja savas kājas spogulī. Iekšēji viņai gribējās kliegt, bet viņa tikai klusi raudāja.

Sarežģītāks gadījums – vardarbība pret bērnu viņa ārienes vai apģērba dēļ. Piemēram, pazemošana skolā dēļ nabadzīga apģērba. Visticamāk, tāda meitene nākotnē baidīsies no publiskas iznākšanas, kamēr nebūs sevi uzlabojusi līdz ietekmīgam veidolam.

Meitene iemīlējās puisī – sava vecākā brāļa draugā. Viņa sēdēja aiz aizslēgtām durvīm un noklausījās viņu sarunu. Puiši aprunāja meitenes. Un smējās par savas klasesbiedrenes dibenu, saucot to par "plakandibeni". Meitene saprata, ka dēļ plakanā dupša (viņai likās, ka arī viņai tāds ir) brāļa draugs nekad viņas jūtām neatbildēs. Meitene secināja, ka viņas pievilcībā ir viens ļoti liels trūkums.

Cilvēks apgūst, kas pasaulē skaitās skaists un nesmuks – ģimenē, no citiem pieaugušajiem, skolā, no klasesbiedriem. Tāpat internetā, televizorā, žurnālos. Bērns sāk salīdzināt sevi ar skaistuma šabloniem. Kaunas, ka neatbilst tiem, kurus uzskata par skaistiem un cenšas sevi uzlabot vai trūkumus slēpt.

Bērnībā mēs nekritiski vērtējam pieaugušo un pārējo apkārtējo domas. "Ja mamma teica, ka sievietes ar lielu degunu vīrieši nemīl, tātad, diemžēl tas tieši tā arī ir. Un man būs grūtības attiecībās ar puišiem." Bērns uzsūc to, ko dzird un redz. Aug un turpina nēsāt sevī svešos vēstījums un tiem ticēt.

Ko darīt?

Atrast vēstījumus sevī un paskatīties uz tiem ar pieauguša cilvēka, nevis bērna, acīm.

Ja tu sev nepatīc fotogrāfijas un video, nosauc, kas tieši tev savā veidolā nepatīk – ārienē, siluetā, runā, balsī, rakstura īpašībās, prātā, kompetencē.

Kur, no kā un kad tu iemācījies, ka tu kaut kam tajā neatbilsti? Kad, kur un no kā tu iemācījies, ka tas, kas piemīt tev, ir slikts? Atrodi pirmsākumu – kā tu sāki tam ticēt. Vai tas bija pēc kādas tikšanās ar kādu cilvēku vai kādas situācijas, raidījuma, kinofilmas?

Vieglākos gadījumos pietiek pašiem pārdomāt šos vēstījumus. Sarežģītākos, lai atbrīvotos no nespējas sevi pieņemt, labāk apmeklēt psihoterapeitu.

"Man nepatīk mans deguns un es cenšos neskatīties uz to spogulī". Skolā meitenei likās, ka viņa ir sliktāk attīstīta nekā pārējie. Klasesbiedrenes likās tik pieaugušas, atraisītas, sievišķīgas. Viņa pati sev likās stulba, vāja un infantila. Ar krāsošanās un briļļu palīdzību meitene centās izskatīties gudrāka un sievišķīgāka. Tikai deguns taču palika tas pats! Kad viņa uz to skatījās, viņa redzēja to pamuļķo skolnieci un dusmojās uz sevi.

Daļa ķermeņa ir kvalitātes simbols, kuru cilvēks sevī nepieņem vai saista ar sāpīgu pieredzi.
Cilvēks kritizē sevi un viņam šķiet, ka arī visa pasaule viņu kritizēs. Liekas, it kā visi sociālajos tīklos pamanīs viņa trūkumus un cilvēku atgrūdīs.

Jūtot kaunu, gribas paslēpties. Neizlikt sevi sociālajos tīklos vai rūpīgi paslēpt savus trūkumus. Neriskēt, ka kāds pazemos. Tas nozīmē – tērēt daudz laika un nervu, lai sasniegtu ideālu rezultātu. Vai atteikties izvietot video. Tā psihe cenšas aizsargāt no agrāk piedzīvota atraidījuma.

Es jūtu pretīgumu pret savu ķermeni. Es sevi neieredzu.

Šāda attieksme pret sevi var veidoties, ja bērns līdz trīs gadu vecumam piedzīvojis emocionālo traumu – atgrūšanu. Varbūt vecāki nepievērsa pietiekamu uzmanību, rūpes bija nebija pietiekamas , nebija emocionālā kontakta, vecāki pārdzīvoja krīzi, depresiju un nespēja pievērsties bērnam, vai bija pret bērnu agresīvi – bļāva, sita, izrādīja nepatiku. Bērns to izjūt kā vēstījumu – tas notiek tā tāpēc, ka esmu pelnījis būt atraidīts. Bērns nevar saprast, ka vecāks velta mazāk uzmanību nevis tādēļ, ka viņš nav slikts, bet tāpēc, ka mammai vai tētim ir depresija. Un viņš sāk just pretīgumu pret sevi.

Cilvēki, kuri pārdzīvojuši fizisko vai emocionālo vardarbību, ir ieguvuši emocionālu atraidījuma traumu, viņi var baidīties kļūt publiski – viņi kautrējas parādīt sevi, it kā viņi nebūtu nekā vērti. Un ka viņi ir pelnījuši, ka pret viņiem slikti attiecas. Viņi baidās tikt ievainoti vēlreiz.

Šādiem cilvēkiem ir grūti pievērst uzmanību saviem pakalpojumiem vai produktiem, ko viņi piedāvā, ierakstīt, piemēram, video par tiem sociālajiem tīkliem vai kur citur.

Ko darīt?

Atlaist pagātni, atjaunot pašapziņu, pārstāt baidīties no cilvēkiem un iemācīties veidot veselīgas attiecības – to var palīdzēt īstenot psihoterapija.