'Malacis!', 'Nekas traks!' un citas šķietami nevainīgas frāzes, ko tomēr bērniem nevajadzētu teikt  (9)

Kā portālā "Parents" norāda jomas speciālisti, pētījumi parādījuši, ka nemitīgi bērnu iedvesmojot ar uzslavām, mēs patiesībā padarām viņu par atkarīgu no mūsu domām. Ja tu bērnam nemitīgi saki "gudrinieks" vai "malacītis", gatavojies tam, ka uzslava kļūs par viņa galveno motivatoru, lai kaut ko darītu. Bet tas, savukārt, nozīmē virkni citu problēmu: nepārliecību par sevi un saviem spēkiem, pazeminātu pašapziņu pēc pirmās nopietnākas neveiksmes, personīgo centienu trūkumu utt. Tāpēc pārstāj bērnu slavēt par katru nieku. Ātri un kārtīgi saģērbies, bez atgādinājuma novācis no galda netīros traukus – tie nav sasniegumi, kas būtu ovāciju cienīgi, tā ir norma. Atstāj savu ikdienā lietoto: "Malacis, tu tiki galā!" īstām uzvarām. Ja vēlme slavēt bērnu par katru sīkumu nekur nepazūd vai slavēšana notiek vienkārši ieraduma pēc, labāk tad pasaki to citādi, atzīmējot konkrētas detaļas. Smilšu kastē izcēlies strīds, bet tavs bērns cieņpilni pats izkļuvis no situācijas, pasaki viņam nevis vienkārši : "Malacītis!", bet: "Man patika, ka tu nesāki rīkot skandālu un atļāvi viņam parotaļāties ar tavām mantiņām."

Šis bērnam ir grūts un nesaprotams uzdevums. Ja svešinieks ir laipns, bērns viņu neuztvers kā potenciāli bīstamu svešinieku. Turklāt, ja bērns akli uztvers šo instrukciju kā likumu, pasaule viņa acīs pakāpeniski kļūs nedraudzīga, dzeloņaina un pilna briesmu. Pārstāj biedēt bērnu un sniedz viņam precīzākas instrukcijas. Pamēģini kopā ar bērnu izstrādāt populārākos scenārijus. Bērnam ir jāsaprot, kā uzvesties, ja nepazīstams cilvēks piedāvā uzcienāties ar saldumiem un iet viņam līdzi vai sēsties pie viņa automašīnā, un parādīt ceļu uz tuvāko veikalu, balvā par to saņemot saldējumu.

Tavs bērns ir nokritis, tu panikā pieskrien pie viņa un redzi, ka nekas briesmīgs nav atgadījies. Bērns pēc kritiena ir asarās un "pūš uz rētas ceļgalā", bet tu viņam saki, ka nekas nav noticis, ka viss ir kārtībā, ka nekas traks tas neesot. Tie vairāk ir centieni nomierināt pašam sevi, nevis bērnu. Raugoties tavā dzīves pieredzē, pārsists ceļgals – tas nav nekas briesmīgs, bet bērns domā citādi. Viņam sāp, viņam nebūt viss nav kārtībā, un tāpēc viņš arī raud. Tavs uzdevums nevis ignorēt bērna emocijas, bet palīdzēt viņam ar tām tikt galā. Apskauj viņu un pasaki kaut ko aptuveni šādā stilā: "Es tevi saprotu, tev bija bail, kad nokriti. Un tev tagad kaut kur sāp?" Piedāvā bērnam izvēlēties: apsaitēt celīti vai dabūt buču (vai arī abas lietas reizē).

Bērns aizsēdējies pie brokastu galda vai nekādi netiek galā ar kurpju auklām, jo tikai nupat iemācījies tās aizsiet, un tu saproti, ka atkal jau abi kavēsiet? Tā vietā, lai pasteidzinātu bērnu un vēl vairāk pastiprinātu stresu, mīkstini savu balss toni un pasaki: "Tā, paātrināsimies!" Ar šādiem vārdiem tu uzsver, ka abi esat vienā kavētāju komandā un noņemsi slogu bērna vainas sajūtai. Un vispār – tieši tu jau esi nepareizi parēķinājusi laiku un piecēlusi bērnu vēlāk, tāpēc arī tagad abi kavējat. Laba izeja ir visu pārvērst sacensībā, piemēram, "kurš ātrāk apģērbsies".

Šī ir visvienkāršākā un efektīvākā atbilde uz bērna lūgumu nopirkt kārtējo rotaļlietu. Bet ja tu to lieto pārāk bieži, bērnam var rasties iespaids, ka tu nekontrolē savas finanses vai ka jūsu ģimene ir neveiksminieki. Un nepavisam šāda atbilde neder vecākiem bērniem, kuri jau var saprast situācijas absurdu, redzot, ka ģimenē tiek pirkts jauns auto, bet tu viņam nevari nopirkt jaunu tālruni. Tas izskatīsies pēc atrunāšanās un vienaldzību pret bērna vēlmēm. Tāpēc tavam vēstījumam jābūt citādam: "Mēs to varam atļauties un saprotam, ka tu ļoti to vēlies, bet tagad mēs krājam naudu daudz vajadzīgākām lietām". Turklāt bērnam ir jāsaprot, ka ģimenē ekonomē ne tikai uz viņu un ka kaut kad pienāks arī laiks, kad varēs apmierināt viņa lūgumu.

Kad tu šo frāzi izkliedz bērna virzienā, kurš tieši tobrīd lec no kāda augstāka punkta, tu tikai novērs viņa uzmanību. Tā viņš drīzāk patiesi nokritīs. Turklāt, kā apgalvo psihologi, frāzē: "Nenokrīti" (neskrien, nelec utt.) mazais piedēklis "ne" bieži nav sadzirdams, un komanda tiek uztverta tieši ar pretēju jēgu. Viss, ko tu vari izdarīt, būt gatavs ātri palīdzēt, ja tomēr kāds negadījums potenciāli varētu notikt. Bet komandām, kas saistītas ar bērna drošību, jābūt skaidri un īsi formulētām. "Turies!" – tā vietā, lai teiktu: "Nenokrīti!". "Stop!" vai "Stāvi!" – tā vietā, lai teiktu: "Neskrien" un "Nelec!".

Tu seko līdzi savam ķermeņa svaram? Bet tādā gadījumā bērnam nav jāzina katra tavas dzīves detaļa. Ja viņš pastāvīgi redzēs, ka tu kāp uz svariem un lādējies par saviem taukiem un liekajiem kilogramiem, viņam var attīstīties neveselīga attieksme pret savu ķermeni. Labāk izmantot pozitīvus komentārus šādā stilā: "Es ēdu veselīgu pārtiku tāpēc, ka tad jūtos lieliski". To pašu par sporta nodarbībām. "Beidzot vajadzētu pakustēties" – tas skan kā spīdzināšana, sports netiek pasniegts kā kaut kas pievilcīgs ne tavās acīs, ne arī bērna. "Cik labi ir svaigā gaisā, iešu paskriet!" Piekritīsi, ka atšķirība frāzēs ir acīmredzama.

Aizmirsti šo frāzi. Ar to tu vien panāksi, ka bērns ēdīs steigā, negūstot baudu no procesa, un vispār ēdiens var tikt uztverts kā sods. Pat nedaudz pārformulējot šo frāzi un pasakot: "Sākumā mēs ēdīsim to, kas pagatavots, bet desertā mums būs..." – tu atstāsi daudz pozitīvāku ietekmi uz bērnu. Turklāt tev vajadzētu biežāk paslavēt "parasto" ēdienu, tā baudot boršču, lai bērns to pamanītu. Atceries, ka tu esi galvenais piemērs, ko bērns var vēlēties atdarināt, un pakāpeniski viņš apgūs tieši tavus ēšanas ieradumus.

Kad bērns tik ļoti cenšas uzbūvēt kādu sarežģītu torni no klucīšiem vai atrisināt kādu krustvārdu mīklu, tā vien gribas pasniegt palīdzīgu roku. Galvenais ir to nedarīt pastāvīgi un neiesaistīties pārāk agri. Citādi tu vari graut bērna centienus būt patstāvīgam un šādi vari ieradināt viņu allaž gaidīt gatavu lēmumu no malas. Tā vietā uzdod uzvedinošus jautājumus – tie viņam palīdzēs tikt galā ar uzdevumu patstāvīgi.