Trīs iemesli, kādēļ bērnam jāļauj dažreiz pagarlaikoties  (1)

Ģimenes psiholoģe Elēna Popova portālā "Detimail" atklāj trīs iemeslus, kādēļ bērnam reizi pa reizi vajadzētu atļaut nedarīt neko.

"Kā gan var veicināt bezdarbību?! Ja bērnam to atļaus, viņš taču kļūs par sliņķi!" – iespējams, tā varētu iesaukties ap 90 procentiem atbildīgu vecāku. Tomēr nedarīšana neko un slinkums ir atšķirīgas lietas.

Slinkums ir nevēlēšanās izpildīt kaut kādas nepatīkamas lietas, piemēram, sagatavot "garlaicīgos mājasdarbus skolai". Kad nepatīkamā dzīvē kļūst pārāk daudz (piemēram, pārslodze vai stress), organisms pāriet uz maksimālu enerģijas taupīšanas režīmu – totālu slinkumu, bet vecāki žēlojas, ka bērns "pavisam neko negrib darīt".

Bet nekā nedarīšana, tieši pretēji, – ir vēlēšanās neko nedarīt, cenšanās paņemt pauzi no nogurdinošām lietām, pasvinēt. Bezdarbība var kļūt kā profilakse slinkumam, ja to izmanto reizi pa reizei, nenovedot sevi līdz spēka izsīkumam.

"Mūsu bērnam nav nepieciešama nekā nedarīšana, viņš jau tā pietiekami daudz atpūšas. Vakaros mēs ejam pastaigās, brīvdienās – uz parku...," var iebilst vecāki. Tomēr papildu jau iepriekš izdomātām izklaidēm meitenēm un zēniem ir vajadzīgs arī kaut kas cits – tas svarīgais, kas reiz bijis viņu vecāku bērnībā: mierīga, bezmērķīga nekā nedarīšana.

Runa nav par pārtraukumiem vai nodarbību maiņu, bet gan par personīgo laiku, kas ir brīvs no vecāku kontroles un organizētas brīvā laika pavadīšanas.

Katru dienu bērnam nepieciešama kaut vai viena stunda, kad viņš pieder tikai pats sev, uzsver psiholoģe.

"Bet tad taču viņš piesēdīsies pie gadžetiem vai nodarbosies ar kaut kādiem niekiem!" atkal jau kāds vecāks var iebilst. Jā, tā arī būs: gulēs uz dīvāna, skatīsies pa logu, iedomājoties sevi kāda supervaroņa tēlā, lēkās, spēlēs datorspēles, pļāpās pa telefonu vai darīs daudz ko citu, ko pieaugušie sauc par bezdarbību, slinkumu vai lieku laika izšķērdēšanu. Bet patiesībā tas ir ļoti svarīgi!

Sajūta, ka vari neko nedarīt, palīdz mums atjaunot gan fizisko, gan emocionālo enerģiju. Bet tas var notikt tikai tad, kad bērns šo nekā nedarīšanas laiku pavada tā, kā viņam patīk. Viņam, bet nevis vecākiem!

Ja dēls katru brīvo minūti zīmē komiksus, bet mamma vēlas, lai viņš lasītu, – zēnam resurss būs tieši "bezjēdzīgā" zīmēšana, bet nevis lasīšana. Tas nenozīmē, ka ir jāaizmirst par grāmatām, bet, pēc pieaugušo domām, bezjēdzīgā nekā nedarīšana ir jāuztver bez sašutuma, ja tā bērnam sagādā prieku.

Svarīgi! Ja šāda atpūta neatjauno spēku, bet vēlmi neko nedarīt pavada apātija, izmaiņas apetītē, garastāvokļa pasliktināšanās, un tas turpinās vairāk nekā nedēļu, ir vērts pakonsultēties ar speciālistu – psihologu vai pediatru. Aiz šiem simptomiem var slēpties pārslodzes sekas vai pat depresija, kā arī somatiskas slimības.

Mūsu dzīvē jābūt vietai ne tikai darbībai, bet arī pārdomām. Tās minūtes, kurās atļaujamies nedarīt neko, ir kā satikšanās ar savu iekšējo "es", un šis laiks ir īpaši nepieciešams cilvēkam, kurš tikai mācās sevi iepazīt.

Bezdarbības laikā notiek "iztukšošanās un piepildīšanās", kā arī tiek ielikts svarīgs resurss nākotnei: bērns sāk saprast savas vēlmes, jūtas un sajūtas. Tātad, kļūstot pieaudzis, viņš varēs skaidri novērtēt savus spēkus, iemācīties saglabāt sevi (piemēram, atpūsties, nesagaidot izdegšanu un vienlaikus nepiedzīvojot vainas sajūtu). Grūtās situācijās atgriešanās šajā bērnības "bezdarbībā", "vakuuma" stāvoklī ļaus no turienes smelties spēkus un daudz ātrāk atgūties.

Svarīgi! Kontemplācija nenozīmē nekustīgumu. Iegremdēšanās sevī var atvieglot ne tikai meditatīvas aktivitātes, piemēram, rokdarbus vai nesteidzīgu pastaigu, bet arī, piemēram, braukšanu ar velosipēdu vai rotaļāšanos ar rotaļlietām. No vecākiem tiek prasīta vien neiejaukšanās brīžos, kad bērns ir koncentrējies uz sevi – neraustīt viņu, neapspriest un nepārmest slinkumu.

Lielākā daļa mūsdienu pieaugušo neuzticas bērniem un netic, ka bez viņu kontroles tie varēs attīstīties un pat vienkārši dzīvot drošībā. Vecāku trauksme ir veicinājusi veselas nozares izveidošanos – agrīnās bērna attīstības un drošības. Bet zēni un meitenes aug rūpīgā uzraudzībā, nemaz nesagaidot iespēju būt patstāvīgiem un atbildīgiem.

Kā uzsver psiholoģe Popova, garlaikošanās palīdz uz laiku atbrīvoties no vecāku kontroles un mijiedarboties ar pasauli tā, kā bērns vēlas. Pretēji pieaugušo raizēm, ja bērnu atstāj uz kādu laiku vienu, viņš, visticamāk, nedegradēsies un nenodarīs sev nekādu kaitējumu.

Svarīgi! Labākais līdzeklis pašizaugsmei – rotaļa. Ja vecāki neiejauksies, jebkura vecuma bērns intuitīvi izvēlēsies nodarbi, kas tajā brīdī viņam visvairāk nāks par labu. Teiksim, trīsgadnieks nevēlas mācīties burtus, kā to mamma vēlas, bet sāks mīcīt dubļus un metāt akmentiņus. Un viņam būs absolūta taisnība: maņu pieredze (skaņa, ko rada akmens, atsitoties pret kādu virsmu, smaguma sajūta rokās, turot akmentiņus) šajā etapā viņam ir svarīgāk par burtu apguvi.

Garlaikošanās jeb bezdarbība ir ļoti noderīgs un patīkams instruments mūsu dzīvē, īpaši, ja laiku pa laikam to var atļauties visa ģimene. Pavāļāties uz dīvāna, sarīkot spilvenu kaujas, kopā izcept picu – vai nu mazums ir šādu "bezjēdzīgu" nodarbju, kas sniedz tik daudz prieka?! Šī tuvība, visiem kopā nedarot neko īpašu, ir tas, kas mums visiem mūsdienās tik ļoti pietrūkst, un tā pilda vēl vienu svarīgu uzdevumu – palīdz nostiprināt saikni starp vecākiem un bērniem, uzsver psiholoģe.