Ko nožēlo šķīrušās sievietes  (2)

Atziņas apkopojis portāls "Huffington Post".

"Atceroties bijušo vīru, es nožēloju, ka klusēju, kad jutu, ka netieku galā un man vajadzīga palīdzība. Mēs tolaik bijām nesen precējušies un bija piedzimusi mūsu meita. Kļūstot par jauno māti un sievu, es sekoju sabiedrībā valdošajiem stereotipiem un gaidām. Man likās, ka man jābūt ideālai, jārūpējas par bērnu, mājām un ēdiena gatavošanu, turklāt jāizskatās kā modelei.

Es izsīku, jo no sevis prasīju pārāk daudz. Es iesniedzu prasību par šķiršanos, domājot, ka varēšu aizmukt no stresa, kuram pati vien izveidoju labvēlīgus apstākļus. Es biju dusmīga un aizvainota uz vīru, kurš nesaprata, kas par lietu. Tagad es apjaušu, ka vajadzēja palūgt palīdzību. Ja es būtu spējusi izskaidrot viņam savus pārdzīvojumus, būtu bijusi iespēja izglābt mūsu ģimenes dzīvi."

Viktorija, 33 gadi.

"Būtu bijis vērtīgi labāk sevi iepazīt un iemācīties novērtēt sevi, tikt skaidrībā ar vientulības jūtām. Ja es nebūtu steigusies, es apprecētos, jūtoties spēcīga un būtu pilna cerību, nevis baiļu un bezspēcības. Es saprotu, ka 20 un 30 gados partneri izvēlamies pēc citiem kritērijiem, kā tas notiek 40 gadu vecumā."

Marija, 38 gadi.

"Es pārāk ilgi cietu nepieļaujamu situāciju. Pēc kāzām vīram mainījās skatījums uz to, kādām vajadzētu būt mūsu attiecībām. Mēs visu laiku strīdējāmies. Man nepietika drosmes un sapratnes, lai atzītu problēmu un kaut ko iesāktu. Es atteicos atzīt patiesību par nelaimīgo ģimenes dzīvi un galu galā cietām mēs abi."

Anna, 36 gadi.

"Es nebiju patstāvīga. Es pati izveidoju neveselīgu attiecību dinamiku, uzskatot, ka vīrs ir svarīgāks par mani. Tā vietā, lai veidotu karjeru un aizrautos ar kādu hobiju, es saaugu ar sievas lomu. No tā bija atkarīga visa mana kā sievietes un cilvēka pašapziņa. Es nespēju laikus atpazīt neveselīgo attiecībās, jo es pilnībā atdevos otram."

Emma, 23 gadi.

"Es nepietiekami domāju par atbildību. Es meklēju vainīgos un nedomāju, ko es varētu mainīt pati savā uzvedībā. Daļēji to var saistīt ar jaunību un vēl brieduma trūkumu, – tobrīd es vēl nesapratu, ka nevaru turpināt uzvelt atbildību par savu laimi citiem. Man likās, ka pēc šķiršanās dzīve kļūs ideāla, jo problēma taču bija vīrā. Es nesapratu, ka attiecības laulībā var attīstīties cikliski un ir vērts pielikt vairāk pūļu, lai risinātu problēmas. Šķiršanās kļuva par katastrofu bērniem, un kaut vai tāpēc es to nožēloju."

Līza, 28 gadi.

"Man vajadzēja aktīvāk pastāvēt par sevi līdz tam, līdz sākās problēmas. Es piekāpos strīdos, turēju pārdzīvojumus sevī un rūpējos par otra vajadzībām. Tagad es esmu kļuvusi stiprāka nekā pirms desmit gadiem. Es rīkojos citādi otrajā laulībā. Es pastāvu par savām tiesībām, jo esmu tā vērta."

Nikola, 37 gadi.

"Es nespēju mīlēt viņu tā, kā to vēlējās viņš. Pēc šķiršanās es uzzināt par piecām mīlestības valodām. Man bija svarīgāki viņa fiziskie pieskārieni un jauki kopā pavadīts laiks, bet viņam – atbalsts vārdos un darbos.

Dēļ mūsu atšķirīgās mīlestības valodas, mums raisījās konflikti. Es gribēju pēc pusdienām iet pastaigā, bet viņam bija svarīgāk, lai trauki būtu novākti un nomazgāti. Kad bērni aizmiga, man gribējās atgulties dīvānā, noliekot galvu viņam uz kājām, bet viņš vēlējās savākt mazo mantiņas un dzirdēt pateicības vārdus par to. Mēs dažādi jutām un izteicām mīlestības jūtas. Kad viņš darīja to, kas viņam likās svarīgs, viņš no manis dzirdēja kritiku, tajā pašā laikā viņš ilgojās saņemt atbalstu un pieņemšanu, lai justos mīlēts."

Džūlija, 32 gadi.

"Es atdevu vīram un attiecībām visu sevi, bez atlikuma. Bieži vien es viņam izdabāju, lai stiprinātu mūsu laulību. Galu galā tas sagrāva ne tikai mani, bet arī mūsu attiecību pamatus. Jūs nespēsiet kļūt par tādiem, kādus vēlas redzēt jūs citi, kamēr neapmierināsiet savas vajadzības. Ja es varētu atgriezt pagājušo, es veltītu vairāk uzmanības sev."

Karolīna, 29 gadi.